Viens no svarīgākajiem iemesliem, kādēļ pievērsos jogai, bija mana dēla piedzimšana, kas manu fizisko, psihisko un enerģētisko būtību pamatīgi šokēja. Es gribēju gan atgūties un stiprināt sevi fiziski (un vismaz jogas nodarbības laikā atpūsties no rūpēm par viņu), bet, sākot praktizēt, sajutu, ka jogas prakse maina mani arī emocionāli un vēlāk arī enerģētiski. Tas lika man atkal un atkal atgriezties jogas nodarbībā, lai šīs sajūtas un transformācijas atkal un atkal piedzīvotu. 

Otrkārt, atzīstu, ka uzsākot jogas skolotāju mācības, es biju ļoti skeptiska, pilna aizspriedumiem un stereotipiem par jogu kā tādu un cilvēkiem, kuri ar jogu nodarbojas. Tomēr kaut  kas mani tik ļoti dziļi un patiesi tajā visā uzrunāja, ka es ļāvos savas tālaika jogas skolotājas aicinājumam un pieteicos uz mācībām. Un jūtos ļoti pateicīga par to.

 

Ko man jogas prakse ir devusi?

  • esmu kļuvisi stiprāka, lokanāka, veselīgāka un izturīgāka kā jebkad agrāk, un man pašai ļoti patīk šī sajūta (piemēram, es joprojām šad un tad nēsāju savus bērnus, lai arī viņi vairs nav bēbīši; mums tā patīk, un man ir prieks, ka es to spēju);
  • miegs sniedz patiesu atpūtu un dziedina dienā gūtos pārdzīvojumus; agrāk es nespēju gulēt, jo uztraucos par to, kas bija vai kas būs;
  • emocionāli es spēju sevi nodalīt no savām emocijām un lūkoties uz tām kā pārejošām parādībām, kurām ir tikai tik liela nozīme manā dzīvē, cik es vēlos tām piešķirt;
  • jogas prakse ir stiprinājusi spēju noturēt uzmanību kādai vienai lietai, ar kuru nodarbojos, kā arī atraisījusi radošumu visdažādākajās dzīves sfērās;
  • pateicoties jogas praksei, es klausu savai intuīcijai, un tā ir neatsverama sabiedrotā ikdienas dzīvē; tas ļauj dzīvot patiesi un jēgpilni, dod dzīvei pareizo “perspektīvu”;
  • esmu kļuvusi gudrāka jeb ieguvusi kontaktu ar savu iekšējo jeb iedzimto  viedumu; dažkārt saspringtā situācijā pirmā doma iešaujas prātā: “es nezinu, ko darīt!”, bet pēc brīža, mierīgi paelpojot, pavisam vienkāršs un, bieži, ģeniāls risinājums atnāk pats; vislabāk to izjūtu konfliktu risināšanā ar bērniem, kad man ātri, vienkārši un cieņpilni jāpamato savas prasības vai jāatrod kompromiss;
  • joga māca mani pašai sevi saprast, pieņemt un mīlēt beznosacījumu mīlestībā – šis, protams, ir nebeidzams, bet ļoti svētīgs process, no kura iegūst visa ģimene – gan partnerattiecības, gan bērni un, šķiet, arī vecāki;
  • jogas prakse izgaismo un parāda manas saulainās un ēnas puses, kā arī neļauj krist ģībonī ne no vienas no tām; bieži mēs problēmsituācijās raugāmies uz ārpusi, meklējot vainīgo, kādēļ esam tādā vai citādā ķibelē iekūlušies; joga dod drosmi un spēku paraudzīties uz iekšpusi un saskatīt, ko es pati varu sevī mainīt, lai situācija mainītos; un tā mainās!
  • pateicoties jogas praksei, es apzinos savu spēku un zinu, ka es varu, nevis meklēju attaisnojumus, ko un kāpēc nevaru; man, protams, ir vājuma brīži, kad es kaut ko nevaru (vai negribu) darīt, bet joga man iedeva pārliecību, ka es varu visu to, ko vēlos, kā arī pavisam “praktiskus” instrumentus, kā šim spēka avotam piekļūt;
  • un, visbeidzot, jogas prakse man ir devusi man personīgi ļoti svētīgu sajūtu- ka es iederos; runa ir par uzmanības vektora vēršanu uz iekšpusi – ja tu “iederies” sevī un savā Dvēselē, tad tu vienkārši “iederies”... jebkur, neatkarīgi no tā, kuram “klubiņam” piederi, uz kādām ballītēm un pie kā piestaigā vai ar kādu mašīnu brauc; būtībā es esmu ieguvusi savu personisko brīvību, brīvību būt pašai un izpratni par to, kas tas tāds ir.

Agneses raksti: