<< Visi raksti

Mīlestība un greizsirdība

0

1601

Kurts Teperveins @ 2015-10-06

Mūsu privātīpašnieciskajā sabiedrībā ir gandrīz pašsaprotami prasīt, lai partneris piederētu vienīgi man. Kā gan lai pieļautu izņēmumu, ja visa pārējā dzīve ir virzīta uz īpašuma iegūšanu un atzinību. Tādējādi mīļotā cilvēka pievēršanās citam tiek uztverta kā personīgs noniecinājums un aizvainojums. Bet, ja īpašuma tieksme iejaucas mīlestībā, neglābjami uzliesmo greizsirdība, kas traucē gan dzīvot, gan mīlēt.

Kas mīlestībā grib kļūt patiesi laimīgs, tam vajadzētu izdzēst no domāšanas divas lietas. Pirmkārt, bērnišķīgās bailes, ka mūs pietiekami nemīl. Katrs var saņemt tikai tik daudz mīlestības, cik pats dod. Otrkārt, vēlmi, lai partneris tev piederētu kā lieta. Ja otrs patiešām pieder no sirds, viņu nemaz nevar pazaudēt, bet, ja viņš vairs nepieder, viņu nevar noturēt. Ir cilvēki, kas ir greizsirdīgi pat uz partnera hobiju un gribētu iegūt savā īpašumā visu viņa uzmanību un laiku. Viņi baidās, ka partneris varētu būt laimīgs ar kādu citu, un tā būtu laime, kurā viņiem nebūtu jauts piedalīties. Viņi grib otru piesaistīt pēc iespējas ciešāk, un tas ir arī mīlestības beigu sākums, jo mīlestība var dzīvot tikai brīvībā. Cilvēks, kurš šādā veidā ir piesavināts, drīz vien jūtas sasaistīts, apspiests, un viņa personība nevar attīstīties.

Arvien un arvien tiek apgalvots, ka pēc greizsirdības varot spriest, cik stipra ir partnera mīlestība, jo kāds esot greizsirdīgāks, jo vairāk viņš mīlot savu partneri. Tas, protams, ir aplams secinājums, jo greizsirdība tikai parāda, cik bailīgs, nedrošs vai uz īpašumtiesībām orientēts ir pats greizsirdis. Viņš uzskata, ka viņam ir tiesības pieprasīt mīlestību, un mīlestība kļūst par saistībām, par pienākumu un spaidiem, un tās ir mīlestības beigas. Mēs nevaram ilgi mīlēt cilvēku, kas mūs ierobežo un liek Šķēršļus. Tāpat mēs nevaram aizšķērsot ceļu mīlestībai uz cilvēku, kura tuvumā atplaukstam un nonākam tuvāk paši sev.

Mēs tātad izvirzām mīlestībai ne tikai ļoti augstas, bet arī aplamas prasības. Mēs gribam mīlestību turēt ciet tādēļ, ka tā mums dod dvēselisku vai ekonomisku balstu vai arī mēs šajā mīlestība jūtamies vērtīgāki. Bet, ja mīlestību sāk izmantot kāda mērķa sasniegšanai, tā izplēn. Mīlestību nevar iesprostot, tā ir tik jūtīga, ka tieši tad, kad prāts grib turēt ciet, tā pazūd īpaši ātri. Arī tad, kad vēlamies partneri veidot un mainīt pēc sava prāta, mīlestība sāk slīdēt prom.

Jo vairāk es otru uzskatu par «savu» partneri, par cilvēku, kas man ir uzticīgs un kļuvis par daļu no manas dzīves, kas dzīvo man, kuram es esmu vajadzīgs un kurš ir vajadzīgs man, jo mazāk izredžu ir mīlestībai. Pie tam šī aplamība - vēlēties kādu cilvēku tikai sev, iegūt to savā īpašumā -tiek uzskatīta par pilnīgi normālu parādību. Bet, tikko sākas pakļaušana, beidzas mīlestība. Jo vairāk cenšamies mīlestību veicināt ar prātu, jo vairāk pie tās strādājam, jo ātrāk tā ir prom. Tikai mēs pārāk viegli uzveļam vainu tam otram, jo paši taču mūsu mīlestības labā esam darījuši visu iespējamo.

Pievilta mīlestība vienmēr ir pieviltas cerības - ja man vairs nav nekādu cerību, mani arī nav iespējams pievilt. Mana neapmierinātība, baiļu un greizsirdības cēlonis ir manas cerības. Patiesībā gan greizsirdībai ir visai maz saistības ar partneri. Viņš patiesībā nav atbildīgs par manām bailēm, ilgām, izmisumu vai pat naidu. Partneris ir tikai šo sajūtu izraisītājs, cēlonis meklējams manī pašā. Pateicoties partnerim, šie trūkumi ir nākuši gaismā, un man nevajadzētu viņu par to vainot. Jo stiprāk es turēšos pie savām cerībām, jo mazāk spēšu uztvert to, kas notiek ārpus mana cerību loka.

Ir svētdiena, spīd saule, un kāds pāris labā omā dodas pastaigāties. Viņi viens otru mīl, iet rokās sadevušies un ir laimīgi. Pretim nāk kāda sieviete, viņa pat nav īpaši pievilcīga, bet kaut kas vīrietim liek atskatīties. Viņš nepamana neko sevišķu un atkal pievēršas sievai, bet viņa ir saīgusi. Viņa domā par to, ko gan vīrs atradis tajā pretimnācējā, un viņas pašapziņa ir saņēmusi triecienu. Tāda jūtīga viņa sev nemaz nepatīk un sākas pārmetumi vīram. Jo viņš taču ir tas, kas viņai nodarījis pāri.

Viņš nejūtas vainīgs un iesākumā mēģina viņu mīļi mierināt un sasmīdināt. Bet, tā kā viņa reaģē tikai ar asām piezīmēm, arī viņš kļūst arvien ērcīgāks un pasaka dažas nelaipnas frāzes. Viņa sāk raudāt, un beigu beigās viņi vairs viens ar otru nerunā un klusējot atgriežas mājās. Beidzot uzvar mīlestība un viņi sāk izskaidroties. Ja viņi ļoti neuzmanīsies, viņi atkal nokļūs pastaigas laika emocijās un sāksies varens strīds. Tiks pateikts viss, kas līdz tam tika noklusēts. Atkal asaras, viņa dodas atpakaļ pie mātes. Ja mīlestība tomēr neuzvarēs, laulību diezin vai izdosies glābt.

Nevienam no viņiem nav ienācis prātā, ka patiesībā viņiem nav nekādu problēmu. Skatiens uz garāmgājēju nebija vērsts pret sievu, viņš mīlēja savu sievu. Tā bija pavisam nenozīmīga situācija, kas ilga labi ja trīs sekundes. Tā nav problēma, un tur nav ko risināt. Tai vispār nevajadzēja pievērst uzmanību, un nekas nebūtu aptumšojis ne viņu mīlestību, ne skaisto dienu. Viņi būtu priecājušies par skaisto pastaigu un labprāt atsauktu to atmiņā.

Greizsirdība - normāls ārprāts

Kas meklē, tas atrod. Un greizsirži šajā jomā var lepoties ar īpašiem panākumiem. Viņi prot atrast pierādījumus partnera neuzticībai arī tad, kad tas ir pilnīgi uzticīgs. Bet, par laimi, ir zāles pret šo indi, kas nonāvē jebkuru mīlestību.

Mats bija blonds un tievs. Bija krietni jāpapūlas, lai to saskatītu uz gaiši brūnās rupja auduma tvīda žaketes. Bet viņa to ieraudzīja tūliņ. Jau pirms desmit minūtēm, kad viņš priecīgs bija atgriezies mājās. Priecīgs? Vai viņa izturēšanās nav nedabīgi drudžaina, vai viņš pārāk necenšas izpatikt? Kamēr vīrs, maigi satvēris viņas roku, stāstīja par firmas balli, viņa redzēja tikai šo blondo, trauslo matu.

Šitā maita, šitā palaistuve! Viņa jau bija to zinājusi tajā dienā, kad pirmo reizi redzēja vīra jauno sekretāri Ēriku. Kā viņa ģērbās - kā izklaides meitene. Un tad vēl šie pārāk izbalinātie mati! Smalki, blondi mati - tieši tādi kā tas, kas tagad tik pašsaprotami gulēja uz viņa pleca. Galīgais pierādījums tam, ko viņa jau sen bija nojautusi - vīrs viņu krāpj kā pēc notīm! «Bet mīļumiņ, tu jau nemaz neklausies.» Viņa balss iejaucas drudžainajā domu gaitā.

Protams, ka viņa neklausījās. Ne tajā vakarā, ne citos. Renāte paļāvās tikai uz savu iekšējo balsi. Viņa vairs neticēja nevienam vīra vārdam. Ja viņš pārnāca mājās vēlāk nekā parasti, jo bija iekļuvis satiksmes negadījumā, viņa tikai histēriski uzbrēca: «Zinu es tādas avārijas!» Ja viņš negribēja kopā ar viņu doties ciemos, jo bija piekusis, viņa indīgi piezīmēja: «Pusdienas pārtraukums sekretāres sabiedrībā būs bijis pārāk nogurdinošs.» Lai cik bieži viņš skaidroja, ka viņam ar Ēriku nav nekādu attiecību, ka viņš mīl tikai viņu vienīgo, Renāte izplūda asarās un atbildēja neskanīgā balsī: «Un tev nav kauna tik briesmīgi melot!» Lai glābtu laulību, Hanss lika sekretāri pārcelt uz citu nodaļu. «Es viņu vairs pat neredzu,» viņš mierināja Renāti. «Vai tagad atkal viss ir kārtībā, dārgā?» Renāte uzelpoja, atkal bija priecīga un jautra. Draudzenēm viņa stāstīja, ka tādas lietas ir jāprot piedot un aizmirst. Bet atmiņa viņai bija laba, un tā viņu izjokoja. «Ja viņš mani reiz ir piekrāpis, viņš to noteikti darīs atkal,» viņa domāja un kļuva vēl aizdomīgāka. Riņķa dancis sākās no jauna. Viņa neticēja nekam - ne komandējumiem, ne iknedēļas kāršu vakariem ar draugiem. Aizdomīga bija sirsnīga saruna ar viņas labāko draudzeni, aizdomīga ilgā saruna ar kādu kolēģi vīra dzimšanas dienā. Visur, kur viņš devās viens, Renātei rēgojās afēra. Nu jau viņa nepārtraukti rīkoja scēnas, turēja vīru aizdomās un pārmeta: «Tu mani nemīli!» Reiz, kad viņa sāka izteikt pārmetumus par flirtēšanu ar oficianti, viņš sāka kravāt koferus. Renāte stāvēja pie durvīm kā pārakmeņojusies. Aizejot vīrs pateica tikai dažus vārdus: «Es tevi mīlu, bet tu man neļauj elpot.»

Dažus gadus pēc šķiršanās Renāte nejauši satika kafejnīcā Ēriku. Beidzot viņa saņēma dūšu, piegāja klāt un pateica tieši acīs, ko domā. Ērika mierīgi klausījās. Pēc tam atbildēja: «Es nekad neesmu gulējusi ar Jūsu vīru. Un ne jau tādēļ, ka man būtu kas pretim. Bet tas idiots bija Jums uzticīgs kā suns. Firmas svētki, mats uz žaketes? Ak Dievs, mēs dejojām. Un tikai. Diemžēl.»

Tautas gudrība ir ļoti trāpīga:

«Greizsirdība ir kaislība, kas kaislīgi meklē ciešanas.»

No šīm elementārajām jūtām nav pasargāts neviens. Ikviens kādreiz būs sajutis, kā sažņaudzas pakrūte un no galvas pazūd pēdējā skaidrā doma. Greizsirdība ir sāpīga. Vispirms sāp mums pašiem un bieži vien ari citiem.

«Greizsirdīgi ir tikai mietpilsoņi,» mēdz teikt cilvēki, kas uzskata, ka ir atbrīvojušies no aizspriedumiem. «Nav mīlestības bez greizsirdības,» saka mātes, mūs mierinot. «īsta mīlestība nepazīst greizsirdību,» saka filozofi un stāsta par labākiem cilvēkiem. Visi runā par šo fenomenu vīrieša un sievietes attiecībās. Bet šīs riebīgās sajūtas mēs iepazīstam daudz ātrāk nekā pirmo mīlestību.

Bieži vien greizsirdība tiešām noved pie atriebības, vardarbības un slepkavības. Prokuratūrās ir daudz lietu, kuru vienīgais motīvs ir greizsirdības indes radīts. Tā ir ģībonim līdzīga sajūta, kas vienu padara par upuri, otru reizēm arī par vardarbi.

Viss, kas mani satrauc un sāpina, meklējams manī pašā! Ir vienalga, kas to izsauc, tik un tā vienmēr viss ir tikai mans paša attēls spogulī. Jebkurā citā cilvēkā es vienmēr sastopos ar sevi.

Greizsirdība nav mīlestības pierādījums

Šos jūtu uzplūdus ne tik izteiktā veidā pazīstam arī attiecībā uz bijušajiem partneriem. Pēc šķiršanās mēs sākumā jūtamies atviegloti. Tomēr, ja nākamā lielā mīlestība liek uz sevi ilgi gaidīt, bet mūsu «bijušais» jau atkal lidinās septītajās debesīs, mēs sākam just greizsirdību uz viņa jauno draudzeni; nu viņai ir viss tas, kas patiesībā pienākas man. Ja tikai būtu to paturējusi. Pēkšņi mēs sākam ilgoties pēc cilvēka, no kura pašas pamatoti gribējām tikt vaļā pēc iespējas ātrāk.

Šīm sarežģītajām emocijām ir visai maz sakara ar mīlestību. Un tomēr tās pazīst visi, kas mīl, jo īpašumtieksme uz partneri izveidojas pavisam nemanāmi. To atspoguļo arī tādi vārdi kā: «Tas ir mans vīrs», «Viņu es gribu uz visiem laikiem».

Sociālo zinātņu pētnieks Heincs Kerners par šo «lienošo» attīstību ir uzrakstījis dzejoli:

"Es tevi mīlu, tu mīļa man, tu esi mana, mēs saderam kopā, tu piederi man, tu esi mana, tu - mana sieva, tu - mans īpašums."

Piesavināšanās dziņa, kas mūs pārņem mīlestības vārdā, var kļūt tik stipra, ka atņem partnerim patstāvību un laupa gaisu. Bieži vien mīlošie ar lielām pūlēm ir spiesti mācīties, ka attiecības neizjuks, ja katram būs atvēlēta zināma patstāvība.

Mēs gribam notvert utopiju, kas saucas «esam kā viens», «esam sakusuši vienotā veselumā». Ja šādam sapnim būtu lemts piepildīties, tad mīļotā cilvēka individualitāte tiktu pilnīgi izdzēsta. Nebūtu vairs partnera ar savu «es», būtu tikai viens «mēs». Tad jau varētu teikt arī: «Es mīlu mūs.» 

Mīlestība nedrīkst kļūt par cietumu
Mīlēt nozīmē stimulēt, atbrīvot, atdzīvināt un sargāt mīļoto cilvēku. Diemžēl lielākajā daļā attiecību valda bailes, ka partneris varētu attīstīties tālāk un izslīdēt no rokām. Šīs bailes rada centienus nepārtraukti nostiprināt un nodrošināt pastāvošo stāvokli, jo jebkuras izmaiņas un attīstība šķiet bīstama. Tādējādi mīļotais cilvēks tiek bremzēts, apslāpēts, paralizēts un piesiets pie ķēdes. 

Šeit ir darīšana ar bailēm no zaudējuma, no draudīgām jūtām, kuras visi pazīstam no bērna kājas. Arī ja māte pazuda tikai uz dažām minūtēm, paralizējošās bailes bija klāt: viņa vairs nenāks, esmu viens un atstāts. Atkal laimīgi mēs bijām tikai tad, kad viņa atgriezās. Mīlot vīrieti, sajūtas ir līdzīgas. Ir jau arī dabiski, ka baidāmies viņu pazaudēt. Notikt var daudz kas. Viņš var emocionāli attālināties, var iemīlēt citu, var nomirt. Bet ar greizsirdību to novērst nevar. Ar to var panākt tieši pretējo. No mīlestības izveidojas cietums, un ieslodzītais sāk kalt bēgšanas plānus.

Kas mīl, vienmēr baidīsies pazaudēt iemījoto cilvēku. Bet nevajadzētu censties to noturēt un paturēt par katru cenu. Ir jāakceptē partnera patstāvība un nedrīkst atteikties no savas patstāvības. Tad saka: «Ja nav greizsirdīgs, tad nemīl.» Bet sena franču tautasdziesma to saprot labāk: «Mīlestība ir brīvības bērns» - savas un otra brīvības bērns.

Greizsirdība - neuzticēšanās palielināmais stikls

Greizsirdība liek atrast pierādījumus, kur tādu nav. Nereti uzticīgs vīrs ar nepamatotu aizdomīgumu tiek burtiski iedzīts citas sievietes rokās. Ja jau mājās viņam nepārtraukti pārmet sānsoļus, tad viņš arī grib tos izmēģināt. Mājās nepatikšanu tāpat pietiek. Kāpēc lai nemeklētu arī kādu prieku? Šeit nav runa par greizsirdību, kas pēkšņi ieduras kā duncis sirdī, jo mījotais tik ļoti jūsmo par jauno kolēģi. Arī ne par to žņaudzošo sajūtu pakrūtē, kad viņš dejo ar citu. Tādos brīžos uzplaiksni aizdomas, bet tās ātri pāriet. Pēc tam kopā ar partneri var arī pasmieties par šiem murgojumiem. Runa ir par greizsirdību, kas pārmāc visu, par greizsirdības apmātību, kas sagrābj kā spīlēs un vairs nelaiž vaļā.

Greizsirdība runā pati par sevi:

• stāstot partnerim par iespējamo sāncensi,

• tiekoties ar potenciālo sāncensi un

• parūpējoties, lai partneris par to noteikti uzzina.

Ir cilvēki, kas mīl sarīkot īstas «uzticības pārbaudes», lai gan tas izklausās pēc bulvāru avīzē publicētas komēdijas. Partneri atstāj divatā ar pievilcīgu kaimiņieni vai draudzeni un gaida, kā viņš reaģēs.

Reizēm šādi eksāmeni tiek sarīkoti drīz vien pēc iepazīšanās. Visbiežāk gan tas notiek izaicinājuma posmā, jo nav vēl radusies tāda tuvība, lai atklāti izrunātos. Nekas neparasts tas nav arī sarunu posmā, kad reizēm sākas šaubas par to, vai partneris tiešām ir piemērots, lai veidotu ciešas saistības.

Mīlestības pārbaudes var dot zināmu informāciju un arī stiprināt jūsu jūtas. Bet uz to nevajadzētu pārāk paļauties. Bieži vien visjaukākie partneri šo eksāmenu nenokārto. Viņš nezina, ka viņam jākļūst greizsirdīgam, un pat ja viņš ir greizsirdīgs, tad saņemas, lai to neizrādītu. Šāviņš ne trāpa mērķī, un jums šķiet, ka jūs nemīl.

 

Foto: Jealous love by kimded

Kurta Teperveina grāmatas fragmenti

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!