<< Visi raksti

Pārdomas par stabulējošiem dieviem, īsto durvju meklēšanu un drosmīgiem, bet ne bezbailīgiem jautājumiem

0

1367

Baiba Kranāte @Yogi.lv @ 2014-02-17

Tā kā mana piedzimšana un bērnība pagāja valstī, kurā par jebkāda veida reliģisko piederību atklāti nevarēja būt ne runas, tikai daudz vēlāk tā pa īstam novērtēju vienas no manām omēm nopietno soli mani apmēram gada vecumā nokristīt. Pieļauju, ka pat mani vecāki toreiz to nezināja. Arī man pašai ilgus gadus noslēpumā palika patiesais stāsts par smuko, saposto mazo meitenīti melnbaltajā fotogrāfijā. Kā vēlāk uzzināju – tā bija mana kristību diena un noslēgumā svinīgā fotogrāfa salona apmeklēšana. Kad jau daudz vēlāk, nebūt nebūdama pārliecināta luterticīgā, iepazīdama citas reliģijas un garīgās mācības un izdarīdama secinājumus, par kuriem varēsiet lasīt šajā rakstā, domāju par šo manas omes drosmīgo un pārliecinošo soli, esmu sajūsmināta un pateicīga līdz sirds dziļumiem un zinu, cik tas ir bijis pamatīgs fundaments. Mazajam cilvēkam, kurš atnācis šeit padzīvot –paskatīties – izbaudīt Zemi tas ir tik svarīgi...

Dzelzs priekškars.
Pēc tās dienas ilgus gadus nebija nekā tāda. Jā, pusaudža vecumā, sākot meklēt atbildes uz eksistenciālas dabas jautājumiem un mēģinot atrisināt tik svarīgās padsmitnieku problēmas, pamazām arvien vairāk tuvojos tam, kas saistījās ar neredzamo, bet tik ļoti jūtamo pasauli.
Studējot Pēterburgā tieši tajā laikā, kad Latvijā pamazām sākās Atmoda un tik ļoti gribējās komunicēt latviski un būt visā iekšā, viena no iespējām to darīt bija latviešu draudzes dievkalpojumi stundas braucienā no pilsētas centra. No kādiem 10 dievkalpojuma dalībniekiem, šķiet, neviens pat īsti nezināja „protokolu”: kad celties kājās, kad skaitīt visiem kopā, kad mesties ceļos utt. Mācītājs no kanceles visu teica priekšā. Bet visjaukākais un neparastākais bija, ka pēc dievkalpojuma sakristejā kopā ar pārējiem varēja baudīt kafiju un smalkmaizītes. Kafija baznīcā! Tas likās tik traki dievišķi – cilvēciski –nerātni!

Neviena speciāli nespiesta un arī „neapstrādāta”, ja ar to saprotam iegalvošanu par labumiem, kas atnāks vai elles liesmām, tad, ja nestāšos uz šī ceļa, pati izlēmu iesvētīties. Ja tā godīgi, protams, ka stimuls un grūdiens bija: kādā no kārtējiem atbilžu meklēšanas posmiem un sajūtu „nu, kāpēc viss ir tik slikti?” nolēmu aprunāties ar mācītāju. Bija jauki, izņemot vienu aspektu: „nu, jūs jau zināt – aktieriem elles liesmās degt”. Tas tik un tā man netraucēja apmēram pusgadu vēlāk pieņemt iesvētību pie šīs luterticības mācītājas, vienlaicīgi turpinot mācības Teātra institūtā. Šis izteiciens tomēr bija būtisks manā meklētājas ceļā, jo gribējās saprast, kāpēc tā. Tas palīdzēja veidot tālāk pašai savu puzzli, kad pēc pāris gadiem kopā ar vienu no vadošajām aktiermeistarības skolotājām Latvijā uzstājāmies kādā katoļu baznīcā un priesteris –gaišs un sirsnīgs cilvēks ar nelielu latgalisku izrunu manu kautrēšanos uzstāties kādā solo variantā komentēja: „Talentus nevajag apslēpt: tie bailīgie nekur tālu netiek!”
Jā, patiesības meklējumos atbilde uz mana dzīves satura –aktiermākslas un teātra jēgu šajā aspektā – tas bija nozīmīgs stimuls arī urbt vēl dziļāk. Kā tā var būt, ka vieni to jūt kā elles liesmas, bet citi –kā Dieva dotu talantu. Jautājumi manī turpināja dzimt un dzimt un nekad nebeigties.

Nākamais būtiskais jautājums bija saistīts ar manu veselību. Man bija regulāras un ilgstošas problēmas, par kurām toreiz kāda daktere tā arī teica: nāksies visu mūžu lietot zāles. Tā sanāca, ka dažkārt man palīdzēja gaišredzīga dziedniece un patiešām: tajos brīžos veselība sakārtojās. Turpinot domāt par savu likstu iemesliem un to, ka baznīcā mani mācīja –tikai ne gaišreģus utt, nākamais jautājums skanēja: bet kāpēc tableti un dakterus drīkst un ar ko tas ir nekaitīgāk par dziednieci, kas liek man lietot tējas un augu preparātus, kuri visu sakārto?! Šo jautājumu reiz pat saņēmos uzdot arī dziedniecei, formulējot apmēram kā; bet vai mani velns te gadījumā nekārdina jūsu izskatā? Būdama brīnišķīga sieviete, psiholoģe un diplomāte, viņa mani nomierināja un tagad –jau gadus 20 pēc tam - joprojām tiekamies: nu jau gan citā statusā – Maija Kantore ir viena no manām skolotājām.

Studējot tai pašā Pēterburgā, labprāt uzturējos arī pareizticīgo baznīcās. To man netraucēja darīt pat atskārsme kādā brīdī, ka esmu taču visīstākajā „elkdievības perēklī”. Tiešā tāds bija citas konfesijas, bet tomēr tā paša Dieva un Viņa dēla godātājas skaidrojums daudzajām ikonās attēlotajām būtnēm; svētajiem un svētajām, mocekļiem, jo jābūt taču vienam vienīgajam, ne daudziem! Savukārt „mana Dieva” pasaulē brīnišķīgi bija tas, ka daudz ko stāstīja un apsprieda no kanceles, aicināja domāt līdzi, savukārt pareizticībā –rituāls, rituāls un vēlreiz rituāls, nekādas filozofēšanas par to, kas ir kas un kāpēc!

Mja....Turpinot iepazīt SAVU DIEVU, saprast kāds ir viņš un viņa izveidotās pasaules kārtība kādā brīdī sajutos, maigi sakot, ļoti nospiedoši. Nekoķetējot ar vārdiem droši varu teikt –pat dzīvot negribējās. Šo sajūtu vēl vairāk padziļināja ideja par to, ka esmu grēciniece, kaut man pašai, apskatoties apkārt, likās, ka salīdzinājumā ar citiem, tik zudušai nemaz nevajadzētu būt.

Mūra krišana.
Aizsteidzoties šī raksta noslēguma rezumē priekšā, gribu teikt un nomierināt lasītāju, ka pēc personīgā Dzelzs priekškara un Mūra krišanas nebūt neesmu kļuvusi par reliģijas kā institūcijas noliedzēju. Pēdējos gados ejot cauri t.s. smalko ķermeņu aktivizēšanās procesiem un mēģinot saprast, kas ir domāts ar terminu „Es –Kristus”, no jauna novērtēju kristietisma mācību, tāpat arī citu garīgo tradīciju dotos intrumentus drošākam ceļojumam visos šajos kosmiskajos džungļos un nepieciešamības gadījumā tos lietoju.
Bet atgriežoties laikā, kurā ceļagaismu man rādīja dažādi kristietības novirzieni, kādā mirklī apjautu, ka katolicisms ir viena progresīva lieta! Īpaši mani uzrunāja Māte Marija, pie kuras tā arī vērsos ar vārdiem: Tu esi sieviete, es esmu sieviete, tu mani sapratīsi...
Neatceros vairs, kurā brīdī izbeidzās atbilžu meklēšana kristietībā. Tas noteikti nebija tad, kad mācītājai vaicāju izskaidrot, kā saprast vārdus „es ticu uz miesas augšāmcelšanos” ticības apliecībā. Jā, uz gara augšamcelšanos vēl varbūt, bet ko nozīmē „miesa”? Viņas atbilde bija tikai „Dievs jums ir tuvu!”. Tas noteikti nebija arī tad, kad man Pēterburgā skaidroja, ka šitas arhibīskaps ir īstais, bet tas tur – pats sevi pasludinājis viltvārdis. Neatceros. Bet acīmredzot kādā no brīžiem bija pazudušas bailes, ka jādara tā, kā kāds liek un jāuzticas vairāk sev. Varbūt man nav taisnība, tādā gadījumā es dziļi atvainojos, bet domāju, ka ne tikai mani, bet lielāko vairākumu „organizētai ticībai” motivējušas bailes. Arī manas pirmās jogas skolotājas iemīļota frāze bija: „joga nav reliģija, tās ir zināšanas. Tajā pat laikā joga nenoliedz nevienu reliģiju.” Savukārt ar kristietību saistīto tradicionālo svētku laikā – Lieldienās, Ziemassvētkos – viņa vienmēr atgādināja labi zināmo viedokli par Jēzus mācībām pie jogiem un tamlīdzīgi.

Pasaule atveras.
Ja pieminam jogas apgūšanu, kas aizsākās pirms padsmit gadiem, tad nebūt nebija viegli orientēties un saprast, kas notiek ar daudzajiem dieviem un dievietēm un kāpēc viņi vispār tiek pieminēti, ja reiz galvenā jogas ideja ir – zināšanas par eksistenci, nevis konkrēta reliģija. Turklāt hierarhija te bija vispār dīvaina: dievi, pusdievi, ar vēdisko astroloģiju džjotiš saistītās dievības – grahas. Plus visā tajā labi ierakstījās arī piecu pirmelementu ideja –zeme, ūdens, uguns, gaiss un ēters, bet atkal kaut kādā savdabīgā veidā: ne tikai kā dažādu ar fiziskajiem aspektiem saistītu prakšu bāzes lieta ( pirmelementu ciešā saikne ar pieciem maņu orgāniem utml.), bet arī kā dievību darbošanās izpausmes. Kaut kā visu to mēģināju saprast pati un saprotamā veidā skaidrot arī cilvēkiem, kas apmeklēja manis vadītās jogas nodarbības. Visvairāk, kā tagad saprotu, man palīdzēja upaijas –džotiš ieteiktās prakses vienas vai otras grahas „pielabināšanai”, tādā veidā sabalansējot planetārās ietekmes labvēlības virzienā. Tā nu ceturtdienās – Guru jeb Jupitera dienās baroju un runājos ar kaijām, ģērbos atbilstošās krāsās, apciemoju vecākus cilvēkus vai bērnus, mācījos utt. Sestdienās centos izpelnīties Šani jeb Saturna atzinību ar strādāšanu, tumšām drēbēm un kovārņu barošanu... Pamazām tas atkal transformējās „brīvākā” izpildījumā un tā, kādu sestdienu dzirdēju izmisīgi ņaudam kaķi aiz augstiem, necaurredzamiem vārtiem. Sāku viņu pa spraudziņu barot. Liels bija mans prieks, kad beigās tomēr ņaudētājs parādījās: tas bija spīdīgs un melns! Sajutos, kā pakalpojusi un izglābusi no bada nāves pašu lielo Saturnu, kaut nekur jau nebija teikts, ka viņš būtu saistībā ar kaķiem. Bet tā melnā krāsa!....

Tā runādamās un citos veidos komunicēdama ar visu, kas apkārt –dabu, dzīvniekiem un visām dzīvības izpausmēm, kādā brīdī no jauna atklāju divriteni. Mūsu senču – baltu gudrība taču stāsta tieši to pašu! Vienā no pasaules latviešu nometnēm 3x3 kādā brīdī kā zibens spēriens mani izgaismoja doma, ka vēdiskajai un mūsu kultūrai apmēram tas pats dievu panteons, tikai, bez šaubām, saukts citos vārdos. Indra – Pērkons, Lakšmi –Laima...Kad padalījos jaunatklājumos, tad vispārliecinātākā dievture ( viņa bija studējusi arī vēdisko tradīciju) teica, ka tas tiešām tā ir. Jau pirms vairākiem gadiem biju iepazinusies ar Rudītes Raudupes grāmatām un pētījumiem par vēdiskās un latvietības tradīcijas ciešo saikni, bet tik spēcīga bija manas pašas apgaismība! Kad vēlāk to pastāstīju vienam no jogas skolotājiem – Latvijā dzimušam ļoti izglītotam krievu tautības cilvēkam, kurš brīvi runā daudzās valodās, viņš savukārt padalījās, ka jau sen sapņo par ugunsrituālu kopā ar dievturiem.

Šajā reizē nav iespējams aprakstīt visas pārējās manas citas ortodoksālās un „brīvdomīgās” pieredzes, kurām esmu ļāvusies savīties cieši kopā. Grieķijas pareizticīgo baznīcas un sūfistu dzeju, kuru zināju jau ilgus gadus, bet tikai pēdējos tā īsti ieraudzīju kas ir Mīļotais un Vīns, kas reibina jeb viņu – Dželaledina Rumi, Kabīra un citu izcilu dzejnieku Dieva izpausme vārsmās. Atsevišķs un īpašs stāsts noteikti būtu par kādu tibetiešu lamu, ko 3 reizes sastapu Rīgā un kurš ir kļuvis par manu...hmm...laikam tādu sajūtu dod Guru. Zinu, kas ir Skolotāji, kā tie nomaina viens otru dabiskā veidā, kad tas nepieciešams man un viņiem, bet Guru ir viens un uz mūžu. Kaut neesmu budisma praktizētāja, joprojām par to un tā dažādajiem novirzieniem zinu izcili maz. Neieslīgstot situācijas detaļās, teikšu tikai, ka pietiekami striktas tradīcijas mūks –tibetiešu lama atļāvās noriskēt un uzticēties man, dodot īpašu svētību un atbalstu, kādu citi, visticamāk, bez paģērēšanas pieslieties viņu mācībai diezin vai atļautos.

Varbūt man pašai punks uz „i” šajos organizētajos un spontānajos Dieva kārtības meklējumos bija Unitāriešu dievkalpojuma apmeklējums pirmoreiz dzīvē, 2012. gada nogalē Amerikā, Vermontas štatā. Šī baznīca aicina ikvienu: tu vari piederēt jebkurai ticībai, tu vari neticēt nekam. Biju vairāk kā sajūsmināta, kad dievkalpojuma laikā izdzirdēju idejas, kuras pat biju rakstiski formulējusi. Piemēram: „bailes un šaubas ir tavi labākie skolotāji” un „atklājis vienreiz patiesību, esi gatavs, ka tā drīz var mainīties, atveries jaunai patiesībai”. Viena no šī dievkalpojuma daļām tā arī saucās: lūgšana vai meditācija.
Rezumējot rakstīto vēlos piebilst, ka šeit aprakstīts mans ceļš, kura galvenais dzinulis vienmēr ir bijis uzzināt patiesību, lai vai kas. Mana būtība nekad nav samierinājusies ar kautko līdz galam neizprotamu, tāpat neesmu varējusi virzīties pa konkrētu koridoru, jo man piemīt ceļotāja gars. Taču cilvēki ir dažādi un kādam drošāka un pasargātāka, tāpat vērtīgāka būs ceļošana pa maršrutu, ko citi labi māk izstāstīt, brīdinot par iespējamiem pagriezieniem, nepieciešamām atpūtas reizēm un apdrošināšanu piedevām. Savā būtībā jebkura organizēta reliģija taču nākusi caur konkrētu Skolotāju, kuram Radītājs to iedevis atnest cilvēkiem viņu pašu labad. Un man ļoti patīk arī kautkur dzirdētais: jūs taču nevarat iedomāties Budu, kas dejo ar stabuli turklāt, savukārt Krišnu, kas meditē! Vērojot visapkārt redzamās cilvēku attiecības ar eksistenci, tātad arī gara pasauli, nevar nepiekrist Rērihu idejai par to, ka Jaunā Laikmeta mācība ir Agni Joga jeb Reliģijas, filozofijas, mākslas un zinātnes sintēze.

Neliels pielikums, kurā savu versiju par reliģiju izcelšanos īsumā klāsta Dr. Med. Jānis Ozols, ārsts –psihoterapeits, Reiki Skolotājs: „Visas reliģijas sākotnēji ir bijušas zināšanu sistēmas un tās tiek nodotas lielajiem Skolotājiem, kuri šeit iemiesojas –Budam, Kristum...Savukārt sabiedrība dalās divās daļās: tādos, kuri spēj izprast šo sistēmu un tādos, kuri ne pārāk – tiem atliek tikai ticēt. Agri vai vēlu pirmie – un tie ir priesteri – saprot, ka zināšanas ir milzīga vara. Šo varas instrumentu lieliski var izmantot, lai rīkotos ar otru daļu –tiem, kuri spēj ticēt – pēc saviem ieskatiem. Tā kā mēs varam teikt, ka nevis civilizācijas izveidoja reliģiju, bet tieši visas civilizācijas radās ap konkrētām reliģijām”.

Avots: žurnāls "Mistērija" 2013.g. febr.

 

Komentāri

Pievienot komentāru

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!