Derīgi padomi

<< Visi raksti

2. PAR UZTICAMU DRAUDZĪBU

0

936

Narajane @ 2016-03-06

"Uzticams draugs, kaut būtu viņš un vājš, tevi nelaimē nepametīs."

Godavari upes krastmalā auga kupls un dižens zīdkoks. Tajā kokā mitinājās Vārna, vārdā Laghupatanaka, kas nozīmē “Viegl-spārne”.

Reiz rīta ausmā, kad nakts skaistulis mēness vēl vīdēja pie debesu rietumu nokalnes, Vārna Laghupatanaka pamodās un mierīgi sāka spodrināt savas spalviņas. Piepeši viņa ieraudzīja kokam tuvojamies putnu ķērāju. Laghupatanaka tik gauži notrūkās, itin kā cilvēka izskatā viņai pakaļ būtu atnākusi pati nāve.

“Dīvaini,” Vārna sevī nodomāja, “kālab tik ļoti uzbudinos? Neba pēc manis šurp ieradies putnu ķērājs! Tomēr tā ir nelāga zīme. Šodien gan nelaime lēksies.”

Bet putnu ķērājs mierīgi gāja savu ceļu un kokā paslēpušos Vārnu pat nepamanīja.

Laghupatanaka redzēja, ka putnu ķērājs tai nepievērš uzmanību, un nomierinājās. Kā visas vārnas, arī šī bija ziņkārīga, un tai ļoti iegribējās izdibināt, kāpēc šurp atnācis putnu ķērājs. Tālab, nemanāmi pārlidodama no koka uz koku, viņa tam sekoja.

Pa to laiku putnu ķērājs piegāja pie kāda koka, kas gāju putniem jau senis noderēja par atpūtas vietu. Šeit viņš apstājas, atraisīja savu vīstiņu un, no tās pagrābis sauju rīsa graudu, tos izbārstīja zemē. Pēc tam viņš izlika tīklu, bet pats paslēpās aiz koka un sāka gaidīt, kad atlidos putni.

Gadījās tā, ka pie koka, aiz kura bija paslēpies putnu ķērājs, atlaidās baložu pulks, kura priekšgalā lidoja barvedis Čitragrivs, kas nozīmē “Raibais kakliņš”. Te nu baloži ieraudzīja zem koka izkaisīto rīsu, nometās zemē un jau gribēja tuvoties tai vietai, kur atradās tīkls, bet Čitragrivs, kas bija pats gudrākais no baložiem, sacīja:

- Ak draugi, nav man saprotams, kā šai neapdzīvotajā mežā varēja nokļūt rīsa graudi. Tas, protams, nav jau bez nolūka, un man šķietas visai aizdomīgi. Baidos, kaut tik mēs neiekrītam slazdos. Vai mums nebūtu labāk šo rīsu atstāt un lidot tālāk?

- Ko tu! - vienā balsī iesaucās baloži. - Kālab lai nepaknābājam tik brīnišķīgu rīsu! Kurš gan novēršas no klāta galda!

- Kas tiesa, tas tiesa, - Čitragrivs sacīja. - Bet aiz savas rijības kaut jūs nenokļūtu tādā pašā stāvoklī, kādā nonāca viens mantrausīgs ceļinieks.

- Bet kas ar viņu notika? - baloži jautāja.

Un lūk, ko Čitragrivs pastāstīja par mantrausīgo ceļinieku...

MANTRAUSĪBA ir liels netikums

Mantrausība ir daudzu nelaimju cēlonis.

Kādureiz man gadījās pabūt dienvidu mežos. Un tad nu, lidojot garām kādam ezeram, es krastā pamanīju Tīģeri. Viņš bija tik vecs, ka medījumu sagūstīt vairs nespēja. Pēc paskata tas šķita visparastākais tīģeris, taču vienā ķetnā viņš turēja upurēšanas zālītes kušu, bet otrā - zelta aproci. Ieraudzījis Tīģera ķetnās vientuļnieka pazīmes, vispirms es iesmējos, bet tūdaļ ari noģidu, ka acīmredzot ne jau bez iemesla šis asinskārīgais plēsoņa izliekas par vientuļnieku. Un es nolēmu paraudzīties, kas notiks tālāk. 

Netālu no ezera, gandrīz gar pašu krastu, vijās taka. Līdzko uz tās parādījās kāds ceļinieks, Tīģeris viņu uzrunāja, sacīdams:

- Ak ceļiniek! Šodien es gribu kādam pasniegt nelielu dāvanu. Man ir zelta aproce, un ar priecīgu prātu es to uzdāvināšu tev.

Taču cilvēki, tikko pavērušies Tīģerī, devās vien tālāk, smiedamies par

viņa muļķību.

Gadījās tā, ka pa šo taciņu gāja kāds mantrausīgs ceļinieks. Viņš izdzirdēja Tīģera vārdus un nodomāja: “Esmu jau nodzīvojis pusi no savas dzīves, taču līdz šim vēl neesmu savai sievai dāvinājis tik skaistas aproces. Ja kaut kādā veidā man izdosies šo aproci dabūt, tad varbūt manas dzīves atlikusī daļa aizritēs laimē.”

Tā nodomāja ceļinieks un apstājās. Bet te viņam prātā iešāvās kāda cita doma: “Vai tik šai nektārā nav indes piejaukuma? Kaut par šo aproci man nenāktos upurēt dzīvību!”

Kamēr viņš tā prātoja, nezinādams, ko pasākt, Tīģeris atkal atkārtoja savu priekšlikumu. Mantrausība vēl ciešāk savā varā sagrāba ceļinieku. “Lai būtu kā būdams,” viņš sev sacīja. “Vai tad bagātība kādam iekritusi rokās bez dzīvības briesmām?”

- Ei, Tīģeri! - ceļinieks iekliedzās. - Kur tava aproce?

Tīģeris paradīja aproci, ar to pamādams gaisā.

- “Redzu - ceļinieks sacīja, - aproce patiešām tev ir. Bet vai var uzticēties tādam asinskārīgam plēsoņam, kāds esi tu?

- Ak labsirdīgais ceļiniek! - Tīģeris iesaucās. - Priekš daudziem gadiem, būdams vēl gluži jauniņš, es biju tāds pats grēcinieks kā visi pārējie zvēri.

Esmu nogalējis tik daudz cilvēku un dzīvnieku, ka saskaitīt nemaz nav iespējams. Un tad nu acīmredzot kā atmaksa par to mani piemeklēja sods: no mednieku rokām krita gan mana sieva, gan mani jaunie dēli, un es paliku viens pats. Kopš tā laika es dzīvoju pastāvīgās bailēs.

Reiz, kad tāpat, lūk, sēdēju ezera krastā, skumjās pārdomās nogrimis, pa šo taciņu garām gāja kāds labs cilvēks. Viņš redzēja, ka esmu bēdīgs, un par mani iežēlojās. Bet, kad es tam pastāstīju par savām ciešanām, viņš man sacīja: “Ak Tīģeri, no šīs dienas sākot, tev jādara tikai labi darbi - vienīgi tad tava dvēsele iegūs mieru.”

Un raugi, kopš tā laika, sekojot šī cilvēka padomam, es pūlos visiem darīt tikai labu. Turklāt aiz vecuma esmu zaudējis ilkņus un nagus, un nav man ar ko iegūt laupījumu, nav ar ko gremot gaļu. Tagad nevienu vairs nenogalinu, bet, kad esmu izsalcis, plūcu zālīti. Dažreiz cilvēkiem pasniedzu dāvanas, lai tie man piedotu vecos grēkus. Palūk, arī šodien es gribēju kādam uzdāvināt šo zelta aproci. Bet nelaime tā, ka neviens man netic. Cilvēki domā, ka tīģeris ir tīģeris un viņam nolemts būt par plēsoņu. Pie cilvēkiem taču vienmēr ir tā: ja zaglis, beigu beigās kļūdams par tikumīgu vīru, sāks cilvēkiem stāstīt par godīgumu un labu uzvedību, viņā neviens pat neklausīsies.

Veltīgi tu manis bīsties, ak ceļiniek, - Tīģeris turpināja, redzēdams, ka ceļinieks viņā noraugās ar pieaugošu uzticību. - Tu esi tieši tāds cilvēks, kuram man gribējās dāvanu pasniegt. Visiem zināms, ka no dāvanas tikai tad mēdz būt labums, kad tā nonāk nabaga cilvēka rokās. Bet tu tieši tāds man šķieties. Jel ātrāk nu dodies pie ezera un, pirms saņem aproci, tā ūdeņos nomazgājies. 

Ceļiniekam Tīģera vārdi likās sacīti no sirds, un, nolēmis, ka Tīģeris vairs nenogalina cilvēkus, viņš uzticības pilns devās lejā uz ezeru. Taču mantrausīgais ceļinieks nezināja, ka ezera krasti jau sen ir pārvērtušies par staignu purvu, kas no virsas pārklājies ar mīkstu, smaragdzaļu zāli. Un, līdzko viņš spēra soli, kājas iebruka, un muklājs sāka viņu gremdēt. Ceļinieks mēģināja doties atpakaļ, bet, jo vairāk viņš pūlējās kājas izvilkt, jo dziļāk iestiga slīkšņā.

Redzēdams, ka ceļinieks nokļuvis muklājā, Tīģeris piecēlās no savas vietas un vaicāja:

- Kālab tu, ceļiniek, nenāc pie manis?

— Kā lai es eju! — ceļinieks ievaimanājās. - Vai tad tu neredzi, ka slīkšņa mani gremdē? Jel žiglāk palīdzi man no šī purva izrāpties!

Tīģeris piesardzīgi tuvojās ceļiniekam, uzklupa tam, nogalināja un tūdaļ apēda: viņš taču tik ilgi bija gaidījis mantrausīgu cilvēku un jutās ļoti izsalcis.
- Tālab es arī saku, - Čitragrivs, savu stāstu pabeidzis, turpināja, - lai nenotiek ar mums tas pats, kas notika ar mantrausīgo ceļinieku. Man rādās, ka šajos risa graudiņos patvērusies nāve.

Taču baloži savam barvedim nepaklausīja un, līdzko tas apklusa, sāka knābāt rīsu. Bet, tikko viņi atradās zem tīkla, putnu ķērājs parāva auklu, un tīkls pārklājās pāri visiem baložiem un arī Čitragrivam.

Te nu baloži gan saprata, ka taisnība bijusi viņu gudrajam Čitragrivam. Zem tīkla baloži nu sāka šaudīties šurpu turpu, bet, jo vairāk tie šaudījās, jo ciešāk sapinās cilpās. Pareizi taču mēdz sacīt, ka nelaimē pat gudram cilvēkam apmiglojas saprāts.

Aiz bailēm baloži vai galīgi sajēgu zaudēja, sāka plūkties un cits citu zākāt.

Pirmais attapās Čitragrivs un sacīja:

- Ak mani draugi, plūkties un ķīvēties patlaban ir nevietā. Vai zināt, labāk padomāsim, kā mums no šīm lamatām izkļūt.

Paklausīja baloži Čitragrivam, beidza spārnus kulstīt un sāka domāt, ko nu tālāk darīt.

Šai brīdī parādījās putnu ķērājs, kas bija paslēpies aiz koka. Baloži viņu ieraudzīja, un šausmas tos sagrāba.

Un tad Čitragrivs sacīja:

-Draugi, nelaimē nekad nav jāzaudē saprāts. Atcerieties, kas teikts senajās svētajās grāmatās: “Mazi, niecīgi kukainīši var uzveikt pat ziloni, ja rīkosies kopīgi.” Pacelsimies spārnos vienprātīgi - tas ir mūsu glābiņš.

Baloži bija vienisprātis ar Citragrivu, un putnu ķērājs nepaguva tiem pieiet klāt, kad tie jau pacēlās gaisā, sev līdzi aiznesdami tīklu. Putnu ķērājs to vien redzēja, ka baloži aiznes viņa tīklu, un no sākuma nemaz nespēja aiz izbrīna attapties, bet pēc tam metās tiem pakaļ, jo nodomāja, ka tobrīd, kad baloži mēģinās izklīst uz malu malām, tie samudžināsies tīklā un novelsies zemē.

Bet baloži laidās aizvien tālāk un tālāk...

Ilgi skrēja putnu ķērājs, līdz beidzot tik gauži nogura, ka apstājās, lai atvilktu elpu. Bet baloži jau bija lielā gabalā - tos vairs nepanākt.

Pabēdājās putnu ķērājs, bet ko tur lai dara - atmeta ar roku un vilkās mājup.

Ko nu mums tagad darīt? — baloži savam barvedim Citragrivam jautāja, redzēdami, ka putnu ķērājs tiem vairs nedzenas pakaļ.

— Nevaram taču lidot līdz tam laikam, kamēr zaudējam pēdējos spēkus un nogāžamies zemē!

Tad Citragrivs kļuva domīgs: “Ja esi nonācis postā, tevi izglābt var tikai treji: māte, tēvs un draugs, - pārējie domā tikai par sevi un par savām darīšanām... Vecāki nav vairs dzīvi, bet draugiem katrā ziņā ir jābūt kaut kur tuvumā. Bet pie kura no

viņiem griezties?” Un te nu Čitragrivs atcerējās savu labāko draugu - žurku Hiranjaku.

- Draugi, - Citragrivs sacīja, - lidosim pie mūsu drauga Hiranjaka. Viņš dzīvo Čitravanas mežā, netālu no Gandaki upes. Ar saviem asajiem zobiem Hiranjaks šo tīklu vienā mirklī pārgrauzīs.

Tagad baloži visās lietās paklausīja Čitragrivam un tādēļ teicās ar mieru doties pie Hiranjaka.

Drīz viņi atlidoja līdz tai vietai, kur dzīvoja Hiranjaks, un nolaidās zemē. Taču Hiranjaks nekur nebija manāms. Daudzo spārnu šalkoņas nobiedēts, tas bija ielīdis vistālākajā kaktiņā savā alā, kurai bija simt ieeju un simt izeju, jo vienmēr baiļojās, ka viņu kāds varētu notvert.

Čitragrivs pasauca Hiranjaku, un tas, tikko izdzirdējis drauga balsi, iznāca no alas.

- Tas esi tu, mans draugs Čitragriv?! - viņš iesaucās. - Cik es esmu priecīgs! Jau domāju, ka atlaidušās vārnas - tās taču nerimdamās mani medī... Bet kas tev noticis? Kādēļ tu esi tīklā iepīts?

- Ak mans dārgais draugs, - Čitragrivs atbildēja, - kāpēc jautāt cēloni nelaimei, kas jau notikusi? Mēs esam pie tevis atlidojuši pēc palīdzības un lūdzam, lai tu pārgrauz šo tīklu.

Hiranjaks, to dzirdējis, tūdaļ pieskrēja Čitragrivam klāt un jau grasījās pārgrauzt aukliņas, bet Čitragrivs apturēja draugu.

- Nē, nē, - viņš sacīja, - vispirms pārgrauz aukliņas, kurās ir sapinušies mani draugi.

- Ak mans draugs, - Hiranjaks atteica, - šis tīkls ir tik liels, bet es esmu tikai maza žurciņa. Vai patiešam tu domā, ka spēšu pārgrauzt it visas cilpas un mezglus? Vispirms tomēr atbrīvošu tevi, bet pēc tam, ja man spēka pietiks, pārgrauzīšu aukliņas, kurās sapinušies tavi draugi.

- Nē, Hiranjak, - Čitragrivs neatlaidās, - būs netaisnīgi, ja pirmām kārtām sākšu raizēties par sevi. Lūdzu tevi, vispirms atbrīvo manus draugus.

- Labi, mans krietnais, cēlsirdīgais draugs, -Hiranjaks sacīja. - Ja tā tu vēlies, esmu ar mieru. Neraizējies, es aukliņas grauzīšu līdz tam laikam, kamēr nenolūzīs mani zobi.

Ilgi pūlējās Hiranjaks, līdz pārgrauza visas aukliņas, kurās bija sapinušies baloži.

Beidzot visi baloži bija atbrīvoti. Viņi pateicās Hiranjakam un aizlaidās mājup.

Vārna Laghupatanaka, kas bija sekojusi putnu ķērājam un baložiem, visu redzēja. Hiranjaka

un Čitragriva nesavtīgā draudzība viņu tik ļoti pārsteidza, ka, nogaidījusi baložus aizlaižamies, tā nometās zemē un, piegājusi pie Hiranjaka alas, sacīja:

- Ak cildenais Hiranjak, mans sveiciens tev! Visā pasaulē neatradīsi tādu draugu, kāds esi tu. Tava draudzība ar Čitragrivu man ļoti iepatika, un es vēlos, lai tu kļūtu arī mans draugs.

- Kas man uzplijas ar savu draudzību? - piesardzīgais Hiranjaks vaicāja, no alas laukā nelīzdams.

-Tā esmu es, Vārna. Mani sauc par Laghupatanaku.

- Kāda var būt draudzība starp vārnu un žurku! - Hiranjaks atbildēja. -Vai uguns un ūdens var apvienoties? Visiem taču zināms, ka vārnas pārtiek no žurkām. Nē, tāda draudzība man nav pa prātam. Citādi, skaties vien, ar mani

notiks tas pats, kas notika ar Briedi un Šakāli.

- Bet kas tad ar viņiem notika? - ziņkārīgā Vārna jautāja. Un lūk, ko pastāstīja Hiranjaks par Briedi un Šakāli...

NENODIBINI DRAUDZĪBU AR NEPAZĪSTAMU

No lišķīga drauga vari sagaidīt ļaunprātīgu rīcību.

Ir Magadhas zemē varens mežs, kuru sauc par Čampakavati. Jau ļoti sen tajā mežā dzīvoja Briedis un Vārna. Dzīvoja saticīgi un nekad viņi nestrīdējās. Vārna dienu dienā lidoja pa mežu, barību meklēdama, bet Briedis bezrūpīgi ganījās meža pļaviņā.

Reiz, kad Briedis bezbēdīgi draiskuļoja un krūmu audzē lēkalēja, viņu pamanīja Šakālis. Redzēja Šakālis, cik Briedis ir trekns un brangi nobarojies, un tik ļoti tam iegribējās nobaudīt garšīgo brieža gaļu, ka pat siekalas viņam sāka tecēt. Taču viņš zināja, ka Briedi tas nepanāks, bet, ja arī panāktu, Briedis pret viņu 

atvairīsies ar saviem asajiem nagiem. “Te nu gan jārīkojas viltīgi un jāmēģina ar

viņu nodibināt draudzību,” Šakālis nodomāja un, iznācis no krūmiem, sacīja:

- Sveiks, dārgais draugs. Kā labi klājas?

- Kas tu tāds būtu? - Briedis izbrīnījies jautāja. - Es tevi nepazīstu.

- Esmu tas nicināmais Šakālis. Šajā mežā ierados pavisam nesen, un nav man šeitan itin neviena drauga. Šodien, kad ieraudzīju tevi, man tā vien likās, ka mana vissirsnīgākā vēlēšanās ir piepildījusies.

- Esmu visai priecīgs, ja varu tev kaut kā pakalpot, - Briedis pieklājīgi atbildēja.

- Pakalpot? Ko tu! - Šakālis sāka māt ar ķepu. - Es gribu ar tevi nodibināt draudzību un allažiņ būt kopā ar tevi.

Labsirdīgais Briedis noticēja viltīgajam Šakālim, un augu dienu viņi abi nu saticīgi rotaļājās, viens otru dzenādami. Briedis jutās visai priecīgs, ka sev

atradis tik jautru draugu, un, vakaram pienākot, veda Šakāli sev līdzi uz mājām.

Bet, kad viņi pienāca pie koka, zem kura Briedis pavadīja naktis, Vārna, jau ilgi savu draugu gaidījusi, jautāja:

- Ko tu esi atvedis sev līdzi, mans draugs?

- Tas ir Šakālis. Mēs ar viņu esam ļoti sadraudzējušies.

- Ak draugs, vai gan tu nezini, kas teikts mūsu senajās svētajās grāmatās: “Nekad nenodibini draudzību ar to, par kuru tu nezini, kas viņš tāds un kādi ir viņa paradumi?” Ja tu uzticēsies katram bez izšķirības, tad aiziesi bojā tāpat, kā Runča dēļ aizgāja bojā nelaimīgais Grifs.

- Bet kā tas notika? - Briedis jautāja.

Un Vārna pastāstīja Briedim notikumu ar Runci un Grifu...

 

ESI PIESARDZĪGS DRAUGU IZVĒLĒ

Nekad nenodibini draudzību ar to, par kuru nezini, kas viņš tāds un kādi ir viņa paradumi.

Ir Bhagirathi upes krastā klints, kuru dēvē par Grifu klinti. Šīs klints pašā virsotnē aug kupls un dižens koks. Kādreiz šeit mitinājās grifi, tālab arī klints ir dabūjusi tādu nosaukumu. Bet laiks ritēja, putni mira, un dzīvs palika tikai viens vienīgs vecs Grifs, vārdā Džaradgavs. Aiz vecuma Grifs jau sen bija kļuvis akls, viņa nagi notruluši, un ēsmu sev sagādāt viņš vairs nespēja.

Un tad putni, kas mita tai pašā kokā, iežēlojušies par Džaradgavu, reiz tam sacīja:

- Vai zini, Džaradgav, darīsim tā: tu uzraugi mūsu bērnus, kad paši mēs būsim kaut kur aizlidojuši, bet mēs tev piegādāsim ēdamo un tevi barosim. Ir tu būsi paēdis, ir mūsu bērni būs uzraudzībā.

Džaradgavs labprāt bija ar mieru. Kopš tā laika tā arī mēdza nu darīt: putni gādāja Džaradgavam ēdienu, bet viņš uzskatīja putnēnus.

Gadījās tā, ka garām šim kokam reiz gāja vecs Runcis, vārdā Dirghakarns, kas nozīmē “Garā auss”. Izdzirdēja Runcis koku zaros putnus čivinām, un tam gaužām iekārojās pamieloties ar putnu gaļu. Uzmanīgi viņš piezagās pie koka un sāka tajā rāpties augšā.

Putnēni ieraudzīja Runci un aiz izbīļa sacēla tādu kņadu, ka Džaradgavs, kas tai laikā gulēja savā dobumā, pamodās, izlīda no dobuma un iekliedzās:

- Ei, kas tur?

Nebija Runcis zinājis, ka putniem ir sargs. Viņš izdzirdēja Džaradgava bargo uzsaucienu un tik stipri izbijās, ka pat kājas sāka vai ļodzīties. Taču pēc kāda brītiņa, attapies no bailēm, viņš nodomāja: “Kālab tad es trīcu? Līdz tam laikam nevajag briesmu baidīties, kamēr neesi tām nostājies pretī vaigu vaigā. Bet, kad nu reiz ieraugi atklātas briesmas, tad arī pasāc kaut ko darīt, lai no tām izvairītos. Ja es tūlīt likšu kājas pār pleciem, tad jau nu gan putnu gaļiņas man nenobaudīt!

Tādu domu izdomājis, viltīgais Runcis pielīda Džaradgavam tuvīnāk, godbijīgi palocījās un sacīja:

- Esiet sveicināts, ak mans kungs!

- Kas tu tāds, ka tik goddevīgi mani

sveicini?

- Es esmu Runcis, vārdā Dirghakarns.

- Ak tad tā gan! Kālab tu šurpu nācis? - Džaradgavs pērkondimdošā balsī uzkliedza, spalvas bargi bozdams. - Tūdaliņ vāķies no šejienes projām, kamēr vēl neesmu tevi nositis!

Vispirms uzklausiet, kungs, ko es jums teikšu, - pazemīgi atbildēja Runcis, - bet pēc tam izdarieties ar mani, kā jums labpatīk. Ne jau velti top sacīts: “Nevajag naidīgi izturēties pret cilvēku tikai tālab vien, ka viņš pieder pie citas kastas. Vispirms paskaties, kas viņš tāds, bet pēc tam jau izdaries ar viņu, kā viņš to pelnījis.”

Dirghakarnu noklausījies, Džaradgavs maķenīt nomierinājās un sacīja:

- Bet kāpēc tu tomēr šeit ieradies?

- Jau sen es dzīvoju dižās Bhagirathi svētajos krastos, - Runcis iesāka. - Katru rītu, izdarījis mazgāšanos un mazlietiņ iebaudījis augļus, es nododos lūgšanām, kurās visuaugstajam dodu svinīgu solījumu nelietot gaļas ēdienu... - Brītiņu klusējis, Dirghakarns turpināja: - Šajās lūgšanās esmu pavadījis ilgu laiku un esmu nocietinājies savā apņēmībā neēst gaļu. Kopš esmu ieradies šai mežā, ne reizi vien man nācies dzirdēt, kā putni cildina jūsu zināšanas un gudrību, un manī iedegās kvēla vēlēšanās sastapties ar tik dižu prātnieku, kāds esat jūs, un pie jums pamācīties dziļā saprātā. Tāpēc arī esmu šurp nācis. Un lūk, šodien, līdzko es skatīju jūs vaigu vaigā, tik gudru un cienījamu kungu, mana dvēsele tūdaļ ieguva apbrīnojamu rimtumu un mieru. Tālab atvēliet man vēlreiz sacīt, ka esmu atnācis tieši tāpēc, lai goddevīgi un pazemīgi jums kalpotu. Bet tikko jūs mani ieraudzījāt, jūs...

- Nu labi, labi, aizmirsīsim to, - galvu lepni izslējis, Runci pārtrauca Džaradgavs.

- Jele neraizējieties! - Dirghakarns iesmiedamies sacīja. - Šeit gadījies tikai neliels pārpratums. Jūs taču esat tāds pats kā visas diženās būtnes, bet diženas būtnes līdzīgas kokam, kas savā ēnā labprāt paslēpj ikvienu - vai tas būtu noguris ceļavīrs vai malkas cirtējs, kurš atnācis šo koku nocirst. Top taču sacīts: “Labi audzināts cilvēks sirsnīgi uzņem jebkuru ciemiņu, kas ieradies viņa mājā, lai arī tas būtu muļķis vai pat nelietis. Ja atnākušo nav ar ko pacienāt, viņš papūlēsies tam laiku pakavēt ar tīkamu sarunu.” Tāds man šķietiet jūs. Ko vēl es varētu sacīt?

Dirghakarna vārdos noklausījies, Džaradgavs atbildēja:

— Lieta tāda, brāl, ka runči allažiņ bijuši plēsoņas dzīvnieki, bet šai kokā dzīvo putni, ar kuru gaļu jums visai tīk mieloties. Tieši tālab arī nevēlos, ka tu paliec šeit.

- Ak gudrais Džaradgav, - Dirghakarns atteica, lēnprātīgi ķepiņas salicis un nagus ievilcis, — tieši no tā jums nav jābaidās! Es jums jau sacīju, ka esmu izpētījis visas senās svētās grāmatas un, lūk, jau kopš vairākiem gadiem esmu devis sev svētu solījumu nenogalināt ne putnus, ne dzīvniekus un neēst gaļu. Šim svinīgajam solījumam palikšu uzticīgs līdz sava mūža pēdējai dieniņai.

Noticēja Džaradgavs Runča lēnprātīgajām runām un tam atvēlēja palikt uz dzīvi kopā ar viņu vienā dobumā.

Dažas dienas aizritēja labi, un Runcis neaiztika putnus, bet pēc tam viņš paklusām sāka zagt putnēnus un tos aprija. Rūgti raudāja putni, ligzdās savus bērnus neatrazdami, un nekādi nespēja apjēgt, kur tie galējušies.

Drīz vien ligzdās nepalika pāri neviena putnēna. Runcis, liku likām ar putnu gaļu pamielojies, nolēma mesties projām no vecā Grifa dobuma, kamēr vēl nav par vēlu. Bet, kad viņš bija aizlaidies lapās, putni Džaradgava dobumā atrada savu putnēnu kauliņus un spalviņas. Tā kā dobumā neviena cita nebija, izņemot Džaradgavu, tad putni ari nodomāja, ka tas ir viņš, kas apēdis putnēnus. Un tad tie visā barā uzbruka Grifam un to nogalināja.

- Tālab es ari saku, - Vārna turpināja: - “Nenodibini draudzību ar to, par kuru tu nezini, kas viņš tāds un kādi ir viņa paradumi.”

- Paklausies, Vārna, - Šakālis sadusmojies sacīja, - taču tad, kad jūs sadraudzējāties ar Briedi, viņš ari nepazina tevi! Kā gan tas varēja iedomāties, ka tu kļūsi viņam īstens draugs?

Briedim gaužām negribējās, ka Šakālis un Vārna strīdas, tādēļ viņš sacīja:

- Ak Vārna, tagad Šakālis ir mans draugs, tad nu kļūsti arī tu viņam draugs.

- Nu labi, - Vārna bija ar mieru. - Tikai es viņam ne visai uzticos.

Tā nu visi trīs sāka dzīvot kopā.

Un palūk, viendien, kad Vārna bija aizlaidusies savās vārnu gaitās,

viltīgais Šakālis, palicis ar Briedi vienatnē, tam sacīja:

- Mans draugs Briedi, mēs ar tevi tik bieži staigājam pa vienām un tām pašām vietām, ka drīz vien te nemaz vairs nepaliks zāles, ko tev ēst. Turklāt, kas tad tā nu par zāli - tik sausa un dzeldīga, ka tev droši vien pretīgi pat mutē ņemt. Netālu no šejienes atrodas brīnišķīga jaunu un sulīgu kviešu druva. Vai gribi, ka es tevi turp aizvedu?

Briedis labprāt bija ar mieru, un Šakālis viņu veda. Kad tie iznāca meža malā, Briedis redzēja, ka Šakālis to nebija piemānījis: viņa priekšā pavērās liela druva brīnišķīgu kviešu. Un nu cauru dienu Briedis ganījās šai druvā, un kvieši viņam tik ļoti iegaršojās, ka tas kopš tā laika katru dienu mēdza drāzties šurp. Un tad nu reiz te ieradās druvas saimnieks. Tas redzēja, ka viņa sējumu kāds ēdis un nobradājis, un saimnieks dikti sadusmojās. Viņš aizjoza mājās, atnesa cilpu slazdus un tos novietoja druvā.

Nākamajā dienā Briedis kā aizvienam devās pamieloties ar kviešiem. Zemnieka izliktos slazdus viņš nepamanīja un iekrita tajos. Kad nu nabadziņš redzēja, ka sapinies cilpā un bez cita palīdzības nekādā ziņā no tās vaļā netiks, vispirms viņš briesmīgi sadusmojās uz sevi. “Ja šo kviešu dēļ es nebūtu šurpu nācis ik dienu,” viņš nodomāja, “tad ar mani nekas nebūtu noticis. Bet nu viss tālab, ka esmu ļoti badīgs.” Un Briedis jau bija zaudējis visas cerības izkulties no likstas, kad viņš piepeši ieraudzīja Šakāli. “Nu tagad būs labi,” Briedis nolēma, “Šakālis mani katrā ziņā izglābs. Ar saviem asajiem zobiem itin žigli viņš pārgrauzīs cilpu.” Bet Šakālis, tiklīdz noģida, ka Briedis slazdos iekritis, briesmīgi nopriecājās. “Beidzot piepildīsies mana sen lolotā vēlēšanās,” viņš nodomāja un tuvāk piegāja Briedim klāt.  

- Dārgais draugs, - Briedis sacīja, - vai redzi, esmu slazdos iekritis. Tev ir asi zobi - esi tik laipns, pārgrauz, lūdzams, šo cilpu. 

Aplūkoja Šakālis slazdus un nodomāja: “Itin jauki. Mana viltība izdevusies tik brangi, ka labāk navaid ko vēlēties. Cilpa ir stipra, un viņš pats no tās laukā nu netiks nekādā ziņā. Bet, kad šurpu atsteigsies saimnieks un to nokaus, es atliku likām pamielošos ar brieža gaļu.”

Tā nodomājis, viņš Briedim sacīja:

- Draugs, tevi atbrīvot nav grūti, bet lieta, lūk, tāda, ka šie slazdi pagatavoti no cīpslām, turklāt šodien ir svētdiena. Bet tu taču pats to zini, ka esmu svinīgi solījies svētdienās neēst, pat neaizskart gaļas ēdienu. Ja šīs dzīslas es pārgrauzīšu, tad būšu pārkāpis savu solījumu un man arīdzan gadīsies kāda nelaime. Labāk gan maķenīt pacieties. Es atnākšu rītrīt, un tu nepagūsi ne apkārt pavērties, kad šos slazdus jau būšu sarāvis.

Briedis noklausījās šo Šakāļa atbildi un gaužām uztraucās. Tādu melnu nodevību no Šakāļa viņš nu gan nebija gaidījis.

Bet Šakālis mierīgi tipināja projām un, netālu krūmos paslēpies, sāka gaidīt. Jau iepriekš izjūtot prieku par to, ka drīz viņš mielosies ar brieža gaļu, tam siekalas sāka tecēt. “Lai tikai atnāk druvas saimnieks,” viņš domāja, aiz krūmiem tupēdams, “un tad piepildīsies tas, ko es gaidu jau tik daudz dienu.”

Pa to laiku Vārna atgriezās mājās, savā kokā, un, uz zara apsēdusies, mierīgi gaidīja, kad pārradīsies viņas draugs Briedis. Bet laiks tecēja savu tecējumu, tuvojās nakts, taču Brieža aizvien vēl nebija. Nemiers pārņēma Vārnu. Pagaidīja vēl kādu brīsniņu un laidās savu draugu meklēt. Un raugi, kad viņa aizlidoja līdz druvai, līdz meža malai, tad ieraudzīja, ka Briedis guļ, cilpā sapinies. Viņa nolaidās blakām savam draugam un jautāja:

- Ak mīļais Briedi, kas ar tevi noticis un kur tavs draugs?

- Kurš? Vai Šakālis? - Briedis skumīgi pārvaicāja. - Aizmirsti viņu. Tev bija taisnība: mans draugs tas nekad nav bijis. Viņš grib mani apēst, tagad es to labi pazīstu. Tas bija viņš, kas mani ievilināja slazdos.

- Redzi nu, es jau sen tev teicu! - Vārna sacīja. - Nu labi, tagadiņ velti par to prātot. Labāk padomāsim, kā izkulties no ķezas.

Kamēr viņi domāja, pienāca rīts. Kad kļuva jau pilnīgi gaišs, paraudzījās Vārna uz ceļu un redzēja, ka no tāluma šurpu steidzas druvas saimnieks ar bozi rokā. Un tad nu viņai galvā iešāvās teicama doma.

- Draugs, - Vārna sacīja, - kad druvas saimnieks pienāks tev klāt, tu aizturi elpu un izliecies beigts. Bet, kad es ieķērkšos, lec kājās un meties projām, cik jaudas.

Briedim Vārnas padoms stipri iepatikās. Viņš nolikās zemē garšļaukus, izcēla vēderu, it kā tas būtu uzpūsts, un izstiepa kājas.

Bet druvas saimnieks bija jau pavisam tuvu. Viņš ieraudzīja, ka slazdos iekritis Briedis, un varen nopriecājās. Pārliecināts, ka Briedis ir beigts, druvas saimnieks piegāja tam klāt un sāka no viņa kājas raisīt vaļā cilpu. Pēc tam viņš aizvilka Briedi nomaļus, bet, līdzko grasījās pievākt slazdus, Vārna ieķērcās pilnā galvā. Briedis pielēca kājās un pilniem auļiem drāzās uz mežu. Redzēja zemnieks, ka Briedis, kuru viņš bija domājis beigtu esam, bēg projām, viņš satvēra bozi un

ar to meta pakaļ Briedim. Taču viņš nošāva greizi, boze lidoja uz krūmiem un trāpīja tieši pa galvu Šakālim, kas bija šeit paslēpies. Trieciens bija tik spēcīgs, ka Šakālis uz vietas novēlās beigts.

- Tālab es arī saku, - Hiranjaks turpināja, - nevar būt draudzības starp vārnu un žurku, kā nevar būt draudzības starp plēsoņu un viņa upuri.

- Ak draugs! - Vārna Laghupatanaka iebilda. - Kāds labums no tam, ka tu apēd savu draugu? Ar viņa gaļu taču neremdināsi izsalkumu visam mūžam! Turklāt tu esi tik maziņš, ka tevis man nepietiktu pat uzkodām.

- Lai nu tu saki ko sacīdams, vārnas allaž ir bijušas žurku ienaidnieces, — Hiranjaks sacīja. - Plēsoņa nekad netaps par zālēdāju. Lai ūdens būtu arī cik karsts, tas tomēr nodzēsīs uguni. Vai čūska taps nekaitīga tālab, ka viņu izrotās ar briljantiem?

Taču Laghupatanaka nepiekrita arī šiem pilnīgi taisnīgajiem Hiranjaka aizrādījumiem.

- Draugs, to visu jau senis esmu dzirdējusi, - viņa atteica. - Bet es esmu sev devusi zvērestu - vai nu ar tevi sadraudzēšos, vai arī izdarīšu pašnāvību. Tas mani nepavisam nemulsina, ka tu tik dzedri ar mani runā. Es zinu, cildeni cilvēki līdzīgi kokosa riekstam: no ārpuses tas ciets un raupjš, totiesu iekšpuse saldas sulas pilna. Tas nav tā, kā ar jujūbu, kas no paskata šķietas visai gards, bet, paņemsi mutē, seju vien saviebsi. Cildens cilvēks vienmēr paliks draugam uzticīgs, lai arī kas ar viņu notiktu, un nekad viņu nepametīs likstā. Es redzēju, cik nesavtīgi tu izturējies pret baložiem, un esmu stingri pārliecināta, ka tik uzticamu draugu, kāds esi tu, man neatrast visā pasaulē. Tādēļ lien laukā no savas alas un kļūsim draugi.

Vārnas Laghupatanakas runa Hiranjakam šķitās tik pārliecinoša un tik ļoti tam iepatikās, ka viņš nešaubīdamies izlīda no alas un apskāva Vārnu.

- Ak Vārna, - Hiranjaks līksmi sacīja, - cik ļoti esmu priecīgs, tevī saskatīdams tādu noteiktību un vaļsirdību! Allaž ir nojēdzams, kas no visas sirds runā par draudzību un kas to apliecina tikai vārdos. Nu, bet tagad dosim zvērestu, ka nekad viens otram nekļūsim neuzticīgi.

Un viņi zvērēja, ka līdz pat nāves stundai paliks uzticami draugi. Kopš tā laika tie sāka dzīvot kopā.

Un tad nu vienreiz Vārna Laghupatanaka sacīja Hiranjakam:

- Paklausies, draugs, drīz vien šai mežā man vairs nebūs ko ēst. Kā redzams, man vajadzēs pārvākties uz kādu citu vietu.

- Cilvēku, tāpat kā zobus, matus un nagus, nevar pārcilāt no vietas uz vietu. Taisni tādēļ gudrs cilvēks nekad neatstās savu dzimteni.

- Tā var runāt tikai bailulis, - Laghupatanaka iebilda. - Kāda gan jēga dzīvot tur, kur nav pat ko ēst? Un turklāt es ticu drošsirdībai. Bet drošsirdīgam cilvēkam nav starpības, vai tā ir sava vai sveša mala. Lai kur tas arī ierastos, ar savu drošsirdību viņš visur gūs panākumus, un pat svešatne tam kļūs par dzimteni. Lauva, lai būtu kur būdams, visur paliks kungs.

- Nu labi, - Hiranjaks piekrita. - Bet kurp tad mēs dosimies?

- Dandakaranjas mežā ir Karpuragauras ezers, - Vārna Laghupatanaka sacīja. - Bet šai ezerā dzīvo mans draugs Bruņurupucis, vārdā Manthara. Tas 

ļoti priecāsies, ja es pie viņa ieradīšos, un mani pacienās ar atlasītām zivtiņām un dažādiem ūdens medījumiem.

- Tātad iznāk tā, ka tu mani pamet vienu? - Hiranjaks jautāja. - Ja jau tu esi stingri nolēmis doties projām, tad ņem mani sev līdzi.

- Lūk, tā jau ir cita valoda! - Laghupatanaka nopriecājas. Un viņi devās projām abi divi. Gāja tie žigli un pēc nedaudzām dienām jau bija Dandakaranjas mežā.

Kad viņi nonāca pie ezera, Laghupatanaka vairākas reizes ieķērcās, izsaukdama savu draugu. Bruņurupucis izdzirdēja Vārnas Laghupatanakas balsi un kļuva visai līksms. Tas iznira no ezera, izrāpās krastā un priecīgs apskāva

Vārnu. Bet piepeši tas viņai blakām ieraudzīja Žurku un tik gauži notrūkās, ka tūlīt uz vietas gribēja mesties atpakaļ uz ezeru.

- Stāvi, kurp tad tu? - Vārna viņu apstādināja. - Tas ir mans labākais draugs, kam līdzīga nav visā pasaulē. Tev nav ko baidīties.

Un Vārna pastāstīja Bruņurupucim Mantharam, kā viņa iepazinās un sadraudzējās ar Žurku Hiranjaku.

Manthara, visu dabūjis zināt, laipni uzņēma Hiranjaku, pacienāja ar gardām zivīm, bet, kad viņš bija krietni paēdis un uzdzēris virsū svaigu ezera ūdeni, tas jautāja:

- Dārgais draugs Hiranjak, kā tad tu nonāci neapdzīvotā mežā? Žurkas taču parasti dzīvo pilsētā.

Un lūk, ko Hiranjaks pastāstīja.... 

PIE KĀ NOVED BADĪGUMS

Kas trīc par savu mantu, tas visu pazaudēs.

Ir Čampakas pilsētā klosteris, un dzīvo tai klosteri viens mūks, vārdā Čarukarns. Reiz zem viņa kambara grīdas dzīvoju arī es. Rītos Čarukarns mēdza iet uz pilsētu lūgt žēlastības dāvanas, bet, pārnācis mājās, pusdienās ēda to, ko pilsētā tam bija pasnieguši. Pēc tam, maisuar ēdiena paliekām pakāris uz sienā iedzītas naglas, likās gulēt. Un raugi, kad mūks aizmiga, es tad līdu laukā no alas, pietecēju pie sienas, kur karājās mūka maiss, palēcos un, iemanījies maisā, tiku tikām pieēdos.

Vienreiz, kad Čarukarns, tikko paēdis, grasījās iet gulēt, pie viņa atnāca draugs - mūks Vinakarns. Viņi tik ilgi sēdēja un sarunājās, ka es paguvu krietni vien pabadoties. Gaidīju, gaidīju, kad Vinakarns aizies un Čarukarns apgulsies, un, nespēdams izturēt, nolēmu pamēģināt pusdienas ieturēt viņu klātbūtnē. Izlīdu no alas un uzmanīgi sāku lavīties klāt maisam. Un lūk, tai brīdī, kad biju jau zem paša maisa un gatavojos palēkties, Čarukarns mani pamanīja. Viņš satvēra bambusa nūju un ar to trieca pa grīdu. Ja es laikus nebūtu paguvis atlēkt sāņus un iesprukt savā alā, slikti man būtu klājies.

Vinakarns mani nebija pamanījis un tādēļ ļoti apvainojās par Čarukarnu, ka tas neuzmanīgi viņā klausījies. 

- Kas noticis, draugs? - viņš aizvainots jautāja. - Kāpēc tu izturies tik nepieklājīgi?

 - Ak dārgais draugs, - Carukarns atbildēja, - piedod man! Bet palūk, zem grīdas te apmetusies Žurka, viņa visu laiku no mana maisa zog ēdamo. Un nu kļuvusi tik nekaunīga, ka izlīdusi no savas alas pat mūsu klātbūtnē.

 Paskatījās Vinakarns uz maisu, kas karājās pie sienas, un neticīgi sacīja:

 - Ko tu saki, Čarukarn! Kā tad maza Žurciņa var tik augstu palēkties! Kaut kas šeit nav gluži tā. Vai zini, paskatīsimies, kas viņai tur alā.

 Maķenīt padomājis, mūks Čarukarns paņēma lāpstu, atraka manu alu un no tās izvilka laukā manus pēdējos barības krājumus un visu, kas man tur atradās.

 Zaudējis savu mantu un barības krājumus, es gaužām uztraucos. Bet pēc dažām dienām aiz bada tik dikti novārgu, ka vairs nespēju kā agrāk palēkties pēc barības.

 Reiz, kad aiz vārguma tik tikko spēju pavilkties pa grīdu, Čarukarns, mani ieraudzījis, sacīja:

 - Bagātība pacilā cilvēku, dara viņu stipru un gudru, bet, tiklīdz viņš zaudē savu īpašumu, viņš kļūst nespēcīgs ir miesās, ir garā. Tāpat tas notiek ar šo Žurku, tagad, kad nekā tai vairs nav, viņa kļuvusi tāda pati kā visas žurkas.

 “Kas tiesa, tas tiesa,” es nodomāju, izdzirdējis Čarukarna vārdus. “Dzīvnieks taču ne ar ko neatšķiras no cilvēka: tāpat kā cilvēkam viņam ir kājas, ausis, deguns un pat smadzenes. Nav nekāds brīnums, ja dzīvnieks izturas tāpat kā cilvēks, kad zaudē savu īpašumu. Palūk, arī es esmu nokļuvis tādā pašā stāvoklī. Tādēļ nav nekāda pamata vēl ilgāk palikt šeit.” Bet tad galvā man iešāvās kāda cita doma: “Bet, ja aiziešu no šejienes, ko tad es darīšu? Varbūt vienīgi žēlastības dāvanas lūgšu. Tas arīdzan nav iespējams. Tad jau labāk nomirt nekā lūgt žēlastības dāvanas.”

Tā nodomājis, nolēmu palikt šai mājā. Bet ne velti top sacīts: “Badīgums nekad pie laba nenoved.” Otrā dienā es izlīdu no alas un, aiz vājuma tikko kājas kustinādams, devos pie maisa. Taču izrādījās, ka Čarukarns neguļ. Viņš ieraudzīja mani un, nūju satvēris, tik stipri piekaustīja, ka jau domāju savu nāvi pienākušu. Ar pēdējiem spēkiem aizvilkos uz savu alu.

Un tikai tad es sapratu, ka biju rīkojies nepareizi. Lai dzīvotu, vajag strādāt. Tālab es tūdaļ atstāju klosteri un aizgāju uz neapdzīvotu mežu, kur tad arī atradu sev draugu - Vārnu Laghupatanaku. Bet nu, pateicoties viņai, man laimējās sastapt tevi.
- Draugs Hiranjak, - Bruņurupucis Manthara sacīja, — notika tas, kam bija jānotiek, un tas viss atgadījās tādēļ, ka tevi savā varā bija sagrābis badīgums. Ja tu nebūtu tiecies mantu krāt, nebūtu arī pārcietis zaudējuma rūgtumu. Mūsu svētajās grāmatās rakstīts: “Bagātība līdzīga ceļa putekļiem, - tas, kas trīc par savu mantu, tas visu pazaudēs.” Paklausies, kas aiz badīguma notika ar vienu Šakāli...

 PAR BADĪGO ŠAKĀLI

Taupība var sagādāt prieku, bet badīgums ...nekad.

Dzīvoja Kaljanas pilsētā kāds mednieks, vārdā Bhairavs. Vienreiz, kad mājās tam bija izsīkuši ēdamā krājumi, viņš nolēma iet medībās. Paņēma Bhairavs loku un bultas un devās uz mežu. Drīz vien viņš mežā nošāva antilopi un, to plecos uzmetis, gāja mājup. Un piepeši mežmalā tas ieraudzīja, ka taisni viņam pretī skrien milzīga mežacūka. Žigli mednieks nocēla no pleca antilopi, izņēma bultu un, to ielicis lokā, sāka gaidīt, kad mežacūka pieskries tuvāk. Beidzot tā bija pieskrējusi jau visai tuvu. Tad nu mednieks pacēla loku, rūpīgi notēmēja un izšāva.

Mežacūka aiz sāpēm un niknuma ierēcās un metās medniekam virsū. Gribēja mednieks no tās paslēpties kokā, taču nepaguva. Mežacūka to panāca un savus ilkņus ietrieca viņa vēderā. Mednieks nokrita zālē, bet mežacūka to niknumā sāka mīdīt kājām un tā arī samīdīja mednieku beigtu līdz nāvei. Tomēr arī brūce, kuru mežacūka bija saņēmusi no mednieka bultas, izrādījās nāvīga. Mežacūka nogāzās gar zemi, it kā ar cirvi 

iecirsts koks, un tūdaļ arī nobeidzās. Bet, kad mežacūka dzinās medniekam pakaļ, tai zem kājām gadījās čūska, kuru tā ar saviem nagiem samina un nonāvēja. Gadījās tā, ka pa to pašu meža ceļu skrēja Šakālis, vārdā Dirgharavs. Viņš

bija ļoti izsalcis un ilgi jau klaiņoja pa mežu, barību meklēdams. Izskrēja Šakālis pļaviņā un piepeši redz - zemē guļ antilope, mednieks, čūska un mežacūka. Piesardzīgi viņš piezagās tiem klāt, apošņāja un, pārliecinājies, ka tie beigti, aiz prieka pat iegaudojās. “Nekad vēl liktenis nav man sūtījis tik bagātīgu ēsmu,” Šakālis nodomāja. “Tagad es varēšu bezrūpīgi dzīvot ne mazāk par trejiem mēnešiem: mēnesi es pārtikšu no cilvēka, ar antilopi un mežacūku varēšu mierīgi pavilkt mēnešus divus, čūskas man pietiks vienai dienai, bet loka stiegru es apēdīšu tūdaļ.”

Bet, tikko Šakālis ar zobiem pieskārās stiegrai, tā pārtrūka, loks atliecās taisni un iedūrās Šakālim krūtīs. Kā nopļauts gar zemi novēlās badīgais Šakālis un pagalam bija.

- Tālab es arī saku, - Bruņurupucis Manthara turpināja, - ka taupībā nav nekā peļama, bet pārmērīgs badīgums pie laba gan neved... Nu pietiks, būs gana par to. Tagad mēs trijatā šeit dzīvosim laimīgi un aizmirsīsim visu to, kas bijis līdz šim.

Un viņi uzsāka dzīvot kopēju dzīvi.

Un tā nu reiz, kad Žurka Hiranjaks, Vārna Laghupatanaka un Bruņurupucis

Manthara, pusdienas paēduši, atpūtās ezera krastā koka ēnā, nobrīkšķēja zari un no krūmiem izlēca Briedis, kuru kaut kas bija satraucis. Draugi tik dikti pārbijās, ka tūdaļ metās kur kurais: Manthara no krasta ievēlās ezerā un nozuda zem ūdens, Hiranjaks patvērās savā alā, bet Laghupatanaka uzlidoja kokā un noslēpās augstākos galotnes zaros.

Pēc kāda brītiņa Laghupatanaka piesardzīgi pabāza galvu no lapotnes un uzmanīgi pavērās visapkārt. Taču mežā neviens cits nebija redzams kā tikai Briedis, un Laghupatanaka, maķenīt nomierinājusies, pasauca savus draugus. Bruņurupucis Manthara no ūdens izgrūda galvu un, redzēdams, ka tuvumā viss mierīgi, izlīda krastā. Hiranjaks arī iznāca no savas alas, un visi trīs piegāja Briedim klāt.

- Sveicināts, Briedi! - Manthara sacīja. - Lai aug un zeļ mūsu mežs, tavas klātbūtnes apmirdzēts. Bet nu esi mūsu ciemiņš.

Iepriecinātais Briedis nomierinājās, papilnam paēda, padzērās ūdeni no ezera un apgūlās krastā, koka ēnā.

- Mīļais Briedi, - Manthara atkal ierunājās, - pasaki mums, - kā tu šeit nokļuvi un kas tevi tik gauži satrauca?

- Ak draugi, - Briedis atteica, - mani sauc par Citrangu, kas nozīmē “Lāsainais”. Šurp es atskrēju tāpēc, ka izbijos mednieku, un tagad gribētu kļūt 

par jūsu draugu, jo tikai draudzība ar uzticamiem draugiem var mani paglābt no posta. Bet, ka jūs esat uzticami draugi, to zina viss mežs.

- Protams, protams! — Hiranjaks iesaucās. - Paliec pie mums un esi mūsu draugs!

— Bet, mīļais draugs, - Bruņurupucis Manthara sacīja, - vai tu neesi alojies? Kur tad šai neapdzīvotajā mežā mednieki radušies?

— Ak draugi, - Briedis sacīja, - ir Indijā tāda zeme, kuru sauc par Kalingu, un šai zemē valda radža, vārdā Rukmangads. Un tad nu nesen viņš devies karagājienā, lai iekarotu kaimiņu zemes, bet pašlaik tas iekārtojis nometni Can-drabhagas upes krastā. Netālu no šejienes es sastapu medniekus un slepeni noklausījos viņu sarunā. Tie runāja, ka rīt līdz ar ausmu viņu radža kopā ar savu karaspēku ieradīšoties pie šī ezera, tā ka palikt šeit ir ļoti bīstami.

-Ja nu tas tā, tad kaut kas jāizdomā, lai no briesmām izvairītos, - uztrauktais Manthara sacīja un, mazliet padomājis, izteica priekšlikumu: - Vai zināt, pārvāksimies uz kādu citu ezeru. Pareizi, - Vārna un Žurka viņam piekrita.

— Pareizi jau pareizi, - Briedis sacīja, - bet neba tik vienkārši Bruņurupucim pārvākties uz citu ezeru. Viņu taču jebkurš ienaidnieks var panākt. Bruņurupuča glābiņš ir tikai ezerā, uz sauszemes tas katrā ziņā aizies bojā. Kaut kas jāizdomā, lai mēs visi varētu izglābties. Tieši ar labi izdomātu rīcību kādam Šakālim izdevās Ziloni purvā iedabūt un noslīcināt.

Un lūk, ko Briedis pastāstīja...

ŠAKĀLIS un ZILONIS

Lāgiem arī stiprākais top uzveikts ar viltību.

Dzīvoja Brahmaranjas mežā Zilonis, vārdā Karpuratilaks, kas nozīmē “Smaržojošs pēc kampara”. Šakāļi, kas mita šai mežā, uz milzīgo ziloni raudzīdamies, klakšķināja zobus, laizījās un ne vienu reizi vien cits citam sacīja:

-Ja šis Zilonis reiz nobeigtos, viņa gaļas mums pietiktu mēnešus četrus.

Un tad nu gadījās tā, ka Brahmaranjas mežā ieradās viens vecs Šakālis, vārdā Hiradmands, kas nozīmē “Viedais”. Dzirdēja viņš, ko tērgā šakāļi, un sacīja:

- Zvēru, ka es pratīšu Ziloni nomušīt.

To pateicis, Šakālis Hiradmands devās pie Ziloņa.

- Ak maharadža, - viņš godbijīgi Ziloni uzrunāja, - esiet tik laipns, jele uzklausiet mani.

- Kas tu tāds būtu, - Zilonis vaicāja, - un kas tev vajadzīgs?

- Esmu Šakālis Hiradmands. Piedodiet man, maharadža, ka uzdrošinājos jums tuvoties, bet apstākļi tādi, ka visi meža iemītnieki, kam apnicis dzīvot bez valdinieka, šodien rīta pusē sanāca uz apspriedi un, augstā cieņā turot jūsu prātu un spēku, vienprātīgi nolēma jūs izvēlēt par savu radžu. Viņi tad nu arī sūtīja mani pie jums, lai es jums to paziņotu. Šodien jānotiek jūsu celšanai tronī. Jūs kļūsiet par visa meža valdinieku. Šis svinīgais brīdis jau tuvu. Tādēļ lūdzu jūs, ja jums navaid nekādu iebildumu, pēc iespējas žiglāk doties ceļā uz kronēšanas vietu. Jūsu pavalstnieki ar nepacietību jūs gaida.

Zilonim varen patika šis priekšlikums, un, Šakāļa vārdiem noticējis, viņš tūdaļ pietrausās kājās un tam sekoja. Viltīgajam Šakālim to tikai vajadzēja. Ilgi viņš vadāja Ziloni pa mežu, beidzot izveda pie purva, kuram pāri aizlocījās

taciņa. Bet šī taciņa bija tik šaura, ka pat Šakālim bija grūti pa to iet. Nepaguva Zilonis paspert ij ne dažus soļus, kad jau iebruka purvā un sāka tajā grimt.

Saprata Zilonis, ka no purva tam neizkļūt laukā, un sacīja Šakālim:

- Vai redzi, es grimstu slīksnī! Jel teic, - ko nu man darīt?

- Ak maharadža, - Šakālis iesmiedamies atbildēja, - vai tad es varu jums palīdzēt! Pamēģiniet pieķerties pie manas astes, bet diez vai tas līdzēs - jūs taču, palūk, cik liels, un mazajam Šakālim nav pa spēkam jūs izkustināt no vietas.

Saprata Zilonis beidzot, ka viltīgais Šakālis viņu piemānījis, taču bija jau par vēlu.

Bet Hiradmands saaicināja visus šakāļus, un, purvā sarīkojuši svētkus, tie līdz acīm pieēdās ziloņa gaļas.

- Tad nu tālab es arī saku, - Briedis turpināja, - ko nevar paveikt ar spēku, var panākt ar viltu.

Brieža stāsts tomēr nepārliecināja Bruņurupuci Mantharu, un, aiz izbīļa neko nesajēgdams, viņš čāpoja uz mežu, bet viņa draugiem tad nu vajadzēja tam sekot.

Bet tai laikā, meklēdams medījumu, pa mežu klaiņāja mednieks. Viņam uzdūrās draugi - un notrūkušies tūlīt paslēpās kur kurais. Vienīgi Bruņurupucim nebija kur tverties, jo tas nespēja žigli skriet. Tad nu mednieks viņu arī notvēra. “Tagad nu gan sev izvārīšu bruņurupuča viru!” viņš nodomāja un Bruņurupuci iebāza maisā.

Redzēja Briedis, Vārna un Žurka, kas notika ar Bruņurupuci Mantharu, un gaužām noskuma. Bet ko tur nu vairs, un viņi nemanāmi sekoja medniekam.

“No vienas likstas nepaguvām izkulties,” Hiranjaks nodomāja, “kad jau iekuļamies otrā.”

Tā viņi gāja, vaimanādami un nolādēdami savu likteni, bet tad Hiranjaks pēkšņi apstājās un sacīja:

- Draugi, es izdomāju, kā atbrīvot Bruņurupuci...

- Ak draugs, jele žiglāk saki, kas būtu mums darāms! - iesaucās Briedis Čitrangs un Vārna Laghupatanaka.

- Lūk, kas, - Hiranjaks teica. - Taciņa, pa kuru iet mednieks, katrā ziņā viņu novedīs pie ezera. Tādēļ darīsim tā: tu, Čitrang, steidzies uz ezeru, apgulsties krastmalā un izliecies beigts, bet tu, Laghupatanaka, aptupsties Čitrangam uz muguras un, līdzko ieraugi mednieku nākam, sāc ar savu knābi Briedi kapāt.

Tā viņi arī izdarīja. Nogurušais mednieks pienāca pie ezera, padzērās ūdeni un apsēdās koka ēnā atpūsties. Pēkšņi viņš ieraudzīja krastmalā guļošo Briedi un Vārnu, kura tupēja uz Brieža muguras un ar savu knābi viņu kapāja.

Nodomājis, ka Briedis ir beigts, mednieks kļuva ļoti priecīgs. No kabatas viņš izvilka nazi un teciņus metās pie Brieža, zem koka atstādams maisu ar Bruņurupuci. Pa to laiku Hiranjaks piezagās pie Mantharas, sagrauza maisu, un Manthara, no tā izkļuvis, pielīda pie krasta, kūleni mezdams, iegāzās ezerā un pazuda zem ūdens. Bet, kad mednieks pieskrēja Briedim klāt, tas piepeši pietrūkās stāvus un ar vienu lēcienu pagaisa krūmos.

Apbēdinātais mednieks atgriezās pie koka, bet arī šeit viņu gaidīja vilšanās: Bruņurupuča maisā nebija. Vajadzēja viņam mājup doties tukšā.

Bet Bruņurupucis Manthara, Briedis Čitrangs, Žurka Hiranjaks un Vārna Laghupatanaka, veiksmīgi izkūlušies no visām nelaimēm, uzsāka mierīgu un laimīgu dzīvi.

Beidza Višnu Šarma savu stāstījumu, un sacīja radžas dēli:

— Ak dižais skolotāj, mēs esam visai apmierināti, ka tu mums pastāstīji tik interesantus un pamācīgus notikumus.

- Esmu priecīgs, ka jums, prinči, ir patikušas manas pasakas, - Višnu Šarma atbildēja. - Atcerieties: nekad nenoraidiet draudzību. Kaut ari tas, kas grib ar jums nodibināt draudzību, ir mazs un vājš, - uzticams draugs nekad jūs nepametīs nelaimē, kā Bruņurupuci nelaimē nepameta mazā, vājā Žurka. Un lai draugi jums būtu allaž! Lai tikumība allaž būtu ar jums, un lai tā piešķir laimi visu cildenu cilvēku sirdīm!

Hitopadeša grāmatas fragmenti

 

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!