Reinkamācija ir mūsu skola, lielās dievišķās gudrības skola mūsos, kas mums nepieciešama, lai, nepārtraukti uzkrājot pieredzi, mūsos atvērtos un kristalizētos augstāki spēki un mēs taptu pilnīgi brīvībā un gudrībā. Cilvēkā ielikta brīvās gribas dzirksts. Iedami no mūža mūžā, no klases klasē, mēs katrā dzīvē iegūstam jaunu pieredzi, izdzīvojam dažnedažādas dzīves formas un apstākļus, mācāmies jaunus un neapgūtus uzdevumus, sākam vairāk vai mazāk saprast savas agrākās kļūdas un savu slikto darbu nejēdzību, un cenšamies visu to labot. Kamēr viena dvēsele, atkarībā no attīstības pakāpes, savu uzdevumu apgūst veiksmīgi, otra to izdara visai gausi, un visai bieži tai jāatdzimst
vairākkārt, lai iemācītos vienu un to pašu uzdevumu. Visādos apstākļos un formās, tautās un rasēs un zemēs, - pēc nepieciešamības, lai sekmīgi | iemācītos šo uzdevumu. Tāpēc nav grūti saprast, ka viena un tā pati dvēsele vienā mūžā var būt ķeizars, bet otrā kurpnieks, lai izdzīvotu rakstura īpašības, kas vēl trūkst. Lūk, kāpēc visas cilvēku objektīvās ārējās atšķirības mūžības priekšā ir tik mazvērtīgas.

<< Visi raksti

Reinkarnācija

0

0

Rihards Rudzītis @ 2016-03-06

Cilvēka dvēseles monāde. Anima Mundi dzirkstele - vai Vispasaules Gara nedalāmā daļiņa, no kā viss ceļas un kurā atgriežas cikla beigās.

Tas ir mūžīgais ceļinieks, kas ceļo caur iemiesošanās vai nepieciešamības ciklu, pēc ciklu vai kannas Likuma. Šai ceļojumā dievišķās garīgās dvēseles daļiņa gūst pamazām neatkarīgu, apzinātu esamību, izejot cauri Manvantarām fenomenālajās formās un iegūstot individualitāti. Sākumā caur iedzimto impulsu, vēlāk ar personīgo pašapziņu, kuru kontrolē viņas karina, paceļoties tādā veidā caur visām saprāta pakāpēm, no zemākā līdz augstākajam Manasam, no minerāla un stāda līdz augstākajam Erceņģelim (Dhian-Budam). Viss, ko Ego iegūst, to iekaro personīgām pūlēm caur mūžiem, „cilvēka rokām un kājām”. Līdz kamēr aizsniedz visaugstāko stāvokli - top par kosmiskiem spēkiem un Līdzstrādniekiem, šīs redzamās Pasaules Cēlājiem - Dhian-Kohaniem, vai tas, ko indusi sauc par Riši -Pradžapati, vai ebreji - Elohimi vai Dieva Dēli, vai visas tautas - par Planetārajiem Gariem, vai kas patiesi ir Dievi cilvēku priekšā.

Tā ir Augstākā Dievišķo spēku Hierarhija, kas izpauž Vienvienīgo Visaugstāko Enerģiju. Viņi ir Saprātīgās Būtnes, - kas vada un kontrolē evolūciju, iemiesodami arī Dabas spēkus, viņi ir izpaustā Pasaules Visuma celtnieki un arhitekti, un radītāji, viņi to iedvesmo, vada.

„Ezoteriskās Filozofijas Pamatdoktrīna nepieļauj ne priekšrocības, ne īpašas spējas cilvēkā, izņemot tās, kuras iekarojis pats „Ego” ar personīgajiem spēkiem un sasniegumiem daudzu iemiesojumu laikā. Lūk, kāpēc indusi saka, ka Visums ir Bramans un Brāma, jo Bramans ir katrā Visuma atomā; jo Seši Principi Dabā izveidojas -dažādi diferencēti aspekti - no Septītā un Vienotā, Vienotās Realitātes Visumā, kā kosmiskās, tā arī mikrokosmiskās.”

Ņemot vērā visu teikto, mums būs skaidrs, kāpēc pastāv tāda apziņas gradācija cilvēku vidū. Milzīgā atšķirība cilvēku vidū - atšķirība pēc cilvēka attīstības vai gara vecuma. Visi ir viena ceļa gājēji kosmosā, bet citu apziņa vēl bērnu autos tīta. Protams, paplašināt savu apziņu līdz pilnīgai skaidrībai, sasniegt pilnību nav iespējams vienā mūžā. Sveci, kas blāvi spīd, nevar pēkšņi aizdegt par sauli. Tur mūžu mūžos jāuzkrāj gaisma. Tas, ka daži indivīdi jau ir tuvu garīgai pilnībai, ir daudzu iepriekšējo mūžu izcīņu rezultāts.

Tā mēs nonākam pie atkaliemiesošanās jeb reinkamācijas idejas. Tikai ejot cauri neskaitāmiem mūžiem, cilvēks var sasniegt augstāko apziņu.

Vienīgi šī ideja atbild uz mūžīgajiem - kāpēc un kādēļ, kas nodarbinājuši cilvēku smadzenes. Kāpēc viens apdāvināts, otrs ierobežots savās spējās, viens gūst labklājību, otrs - nabadzībā? Viens dzimst garīgā un materiālā netīrībā, otrs sevi šķīstījis, un viss viņam ir harmonijas vibrācijās vīts? Kāpēc viens mirst bērnībā, otrs traģiskā katastrofa, trešais sirmā goddevīgā vecumā?

Jāliecina, ka āriešu tautu apziņa diemžēl aizmirsusi to augstāko patiesību, kam neapšaubāmi sirmā senatnē ticējuši viņu senči un kam vēl tagad tic, vismaz statiski, cilvēces vairums, it īpaši Āzijas tautas. Par to, ka ari seno latvju ticībai šis absolūtais likums nav bijis svešs, liecina tie dainu fragmenti, kas mums uzglabājušies. Senais latvis neapšaubāmi ticējis ne vien dvēseles pēceksistencei, bet ari priekšeksistences idejai. Cilvēka dvēsele ne vien aiziet pie Dieva, bet bērna dvēsele nāk no Dieva vai debesīm - nolaizdamās sudraba šūpulītī vai mīļās Māras šūpulī; iemiesodamās caur jaunās mātes klēpi (Barona dainas, 1156-1 un varianti), vai arī kā spoža zvaigzne ierit līgavas „gultas maliņā” (B.d., 14067-0, 1127-0 un varianti). Vairākās dainās minēts, ka dvēsele nāk viesoties no viņsaules, lai no empīriskās pasaules atkal atgrieztos citas saules lokā

Tālāk mēs zinām, ka reinkamācijas mācībā vairums grieķu filozofu pamatojuši savas doktrīnas, sākot ar Pitagoru, Empedoklu, 

Platonu, Plotīnu utt. Par šo likumu bijuši pārliecināti visu augstāko reliģiju Meistari, tikai baznīca un vēsture viņu mācībās bieži ieviesusi savu izpratni. Ja mēs censtos evaņģēlijus lasīt ar vienkāršu sirdi, mēs saprastu, ka ari Kristus bijis pārliecināts par dvēseles vairākkārtīgo atgriešanos zemes virsū un, ka šī ideja ari ebrejiem nav bijusi sveša. Atcerēsimies Kristus vārdus par Jāni Kristītāju, ka viņš ir Elija, kam bija jānāk un ko jūdu tauta gaidīja atnākam. (Mateja ev. 11.14.; 17.10.-13.; Marka ev. 9.11 -13.; Lūkas ev. 1.17. u.c.) Tālāk atcerēsimies gadījumu ar aklo, kuru Kristus dziedina un par kuru viņš saka, ka savā aklumā ne viņš pats, nedz viņa vecāki nav vainīgi, bet, ka „Dieva darbi viņā piepildās”, tas ir, kāds nezināms liktenis no agrākās esamības. (Jāņa ev. 9.1.-3.)

Ebreji ticējuši, ka dvēsele atgriežas virs zemes, ja tā „dzīves pārbaudījumos nav uzglabājusi savu šķīstību”. Ebreju svētā grāmata Kabala: „Visas dvēseles padotas virpulim... viņi nezina, kāda tiesa tos tiesājusi visos laikos, un līdz savai atnākšanai šai pasaulē, un pēc tam, kad tā viņu pametusi”.

Jāņa atklāsmes grāmatā mēs lasām: „To, kas uzvar, es darīšu par balstu sava Dieva namā, un viņš no tā nekad vairs neaizies, un es rakstīšu uz viņa sava Dieva vārdu”. (3. 12.) Kas uzvar sevi, tam vairs nav nepieciešamības atstāt dievišķo esamību un atgriezties laicīgajā esamībā.

„Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju.” (Jeremijas gr. 1.5.)

„Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem un saki: „Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni!”” (Psalms 90.3.)

„Es biju jauneklis apdāvināts un dvēseli ieguvu labu: pie tam, būdams labs, es iegāju ari tīrā ķermenī.” (Salamana Gudrība 8. 19.-20. (krievu valodā))

Reinkamācijas mācība bija vispārpazīstama ari pirmkristīgajā draudzē, un viņu mācījuši gan gnostiķi, gan manihejieši, ari daudzi baznīctēvi. Minēsim ari Origenu, kristīgo zinātnieku, brīnišķīga gara dailes cilvēku, kas dzīvoja 3. gs. pēc Kristus. Jau viņa laikā pretējā kustība, kas noliedza reinkamācijas ideju, bija ļoti spēcīga, un vēlāk Origena darbi gāja caur nesaudzīgu ortodoksālās baznīcas cenzūru. Viens no viņa galvenajiem darbiem „Par Sākotnēm” uzglabājies līdz mūsu dienām latīņu tulkojumā un saglabājis vēl dažas vietas par Origena īsto mācību: 

„Kas šķīstījis sevi, atrazdamies šai dzīvē, tas tiks sagatavots jebkādam labam darbam nākamajā, bet, kas nešķīstī sevi, tas, saskaņā ar savas nešķīstības pakāpi, būs zemākas lietošanas trauks, t.i., necienīgs trauks. Taisni tāpat var domāt, ka jau agrāk pastāvējuši saprātīgi trauki, vai nu šķīstīti, vai mazāk šķīstīti, t. i., kas sevi šķīstījuši vai kas nav sevi šķīstījuši. Un tieši saskaņā ar to katrs trauks, samērā ar savu šķīstību vai nešķīstību, ieguvis šai pasaulē vietu vai zemi, vai dzimšanas apstākļus, vai kaut kādu darbību...

Dievs pārvalda dvēseles, turot prātā, ka tās nolemtas ne kaut kādiem šīs dzīves piecdesmit gadiem, bet gan bezgalīgajam mūžam”. ([37], 145., 182.lpp.)

Tikai 6. gadsimtā šī mācība kļuva ķecerība, līdz tam to pieņēma tie baznīcas piekritēji, kas bija sevišķi tuvi gnostiķiem.

Reinkamācijas ideju galīgi izmeta no kristīgās baznīcas 2. Konstantinopoles koncils 553. gadā, un pēc tam to apkaroja kā lielāko maldu mācību. No tā laika patiesībā arī sākās baznīcas piemērošanās laicīgajai un pasaulīgajai izpratnei, kas tālu stāv no dievišķās zinības augstumiem.

Protams, nodibinoties pretējam uzskatam, sāka bez žēlastības vajāt visus uzskatus, kas nesaskanēja ar dogmām, ko izvirzīja baznīcas koncils. Viduslaikos pat lika uz sārta. Tā, protams, izzuda baznīcā atcere par reinkamācijas mācību.

Patiesi, visai neloģiska ir baznīcas ticība, ka dvēselei gan ir sākums, bet nav gala. Ja atzīst mūžību, tad tai, protams, jāvirzās uz abām pusēm. Viens mūžs ir tikai sīks fragments bezgalīgo viļņu ritumā. Tad visa dzīve virs zemes ir tikai epizode, lapaspuse, izrauta no kādas transcendentu norišu grāmatas.

Pret atkaliemiesošanās mācību kā galveno iebildumu ceļ to -kāpēc tad cilvēks neko neatceras par savām iepriekšējām dzīvēm? Mūsu atcerēšanās ir mūsu sirdsapziņā, fiziskā atmiņa vispār ir vāja. īstā atmiņa ielikta sirdī. (Neviens cēlonis nav bez sekām.) Uz to jāatbild, ka cilvēks savā nepilnīgajā apziņas pakāpē nebūtu spējīgs pārdzīvot pagājušo. Pagātnes neizdzīvotie vai nepiepildītie cēloņi būtu važas, kas liktu viņam vienmēr izbailēs raudzīties atpakaļ, tā vietā, lai droši tiektos uz priekšu. Patiesi, viss cilvēka glābiņš - nākotnē. Turp jātiecas viņa evolūcijai, turp jāaug viņa gara spēkiem. Tāpēc arī dažās reliģijās reinkamācijas ideja ir tik maz aizskarta, lai cilvēka apziņu pēc iespējas 

vērstu uz nākotni (sk. [56], 151. §).

Turklāt, mūsu fiziskā atmiņa zināmā mērā rodas mūsos līdz ar jauno personu, kādā mēs piedzimstam virs zemes. Mūsu dvēseles nemirstīgā būtība atceras, bet, lai šī atmiņa taptu viena ar fizisko atmiņu, cilvēkam jāpilnveido sevi. Tāpēc ir cilvēki, garīgi smalki vibrējošas būtnes, kas zina un atceras, bet tie ar to neleposies atklātībā. Kas pieies šim jautājumam ar pietāti, tas atradīs dzīves vidū neskaitāmus faktus. Visvairāk gan atceras garīgi attīstīti bērni līdz septiņu gadu vecumam, bet vecāki parasti nereaģē uz bērnu smalkajām dvēseles trīsām. Tāpat kā Latvijā vispārēju interesi nesen ieguva meitene, kas spēj lasīt citu domas, vienalga kādā valodā, tā Indijā nesen modināja sajūsmu meitene Šanti no Deli pilsētas, kas atcerējusies savu pagājušo dzīvi un apbrīnojamos sīkumos aprakstījusi sava agrākā, vēl tagad dzīvā vīra un dēla dzīves apstākļus utt. Tādiem faktiem ir pilna Austrumu tautu prese un literatūra. Kaut vai Tagores noveles. Arī Eiropas lielajiem dzejniekiem atkaliemiesošanās ideja nav bijusi sveša. Varam atcerēties Gēti un Vāgneru. Arī mūsu Poruks, Vāgnera ietekmēts, vietām pieskaras šai domai.

Pagājušās dzīves atcere caurmēra cilvēkā palikusi vienīgi kā neskaidrs instinkts, tā izskaidrojamas pēkšņas nešķiramas draudzības un mīlestības parādības, tāpat neizprotama antipātija un pat drausmas pret kādu cilvēku. Tāpat to liecina arī daudzi tādi neizskaidrojami fakti, kā „runāšana citās mēlēs” [valodās], pēkšņa svešu valodu prašana un tā tālāk. Tāpēc viens iemācās amatu vai zinību ātri, otrs - lēnām. Pirmajam jau agrāk bijusi šāda pieredze.

Lai gan šī mūžīgā patiesība un esības kosmiskais pamats tik daudzām apziņām ir atklāts, tomēr patiesi jābrīnās, ka „šī patiesība tomēr tik maz ieviešas apziņā, citādi tā būtu pārveidojusi dzīvi”. ([1], 553. §) Pagājušo dzīvju atcere tiks dota tikai cilvēkam, kas jau pacēlies ārpus haosa, kas tur likteņa grožus savās rokās. „Nemirstošais cilvēks - vai tas nebūs nākotnes cienīgi? No pelniem atdzimstošais Fenikss, kopš senatnes novēlēts. Feniksam vajadzīgi spārni, bet psihiskā enerģija dos labākos varavīksnes spārnus.” (turpat)

Patiesi, „cilvēks dzimst mūžīgi” ([26], 157. lpp.), un šais pilnveidošanās kāpnēs uz augšu ir vienīgā jēga un drošais pamats cilvēka dzīvei. Dievišķā monāde - Gara grauds no jauna un no jauna atgriežas zemes formās, lai vērptu smalkākā vērpumā savu apziņas pavedienu.

Cilvēka dvēsele ir mūžīgais ceļinieks šīs pasaules skavās, kam 

jāiziet cauri visām empīriskās pasaules formām, jāuzkāpj pa visām h

apziņas pakāpēm, cauri minerāla un stāda un dzīvnieka valstij, un tad kā cilvēks, kas nes sevī pašapziņas iedīgli, tas pacelsies Erceņģeļa dievišķajās virsotnēs.

„Es nomiru kā akmens un par stādu modos,
Es nomiru kā stāds un dzīvnieks izaugu,
Es nomiru kā dzīvnieks, cilvēks beidzot kļuvu,
Un nebaidos, ka mirstot kādreiz zudīšu.
Bet ari kā cilvēkam būs man reiz atkal j āmirst,
Lai paceltos kā eņģei’s, dievišķīgi maigs.
Arī šeit man nepalikt - vēl pāri eņģ ’ im dzimšu,
Jo iznīkst viss, tik neiznīkst Tavs Vaigs.
Tā ari eņģeli es sevī pārvarēšu.
Un kļūšu es kaut kas, ko acis neredzēs,
Ko neiztēloties.
Tas būs Nekas, Nekas!, jo arfa klusi manī dūc:
„Ja, tiešam! Viņa atkal atgriežamies mēs!”” (Dželaladīns Rumi)

Gals top atkal sākums, kad piepildīts mūžības lielais spirālloks, lielais cikls, mūžība ir čūska, kas kož savā astē. Un apziņas saplūsme ar lielo Neizpausto, mūsu apziņai transcendento, lai kādreiz atkal atgrieztos jaunā plašākā lokā.

„Es pateicos tev, mēmo akmen, un noliecos pie tevis zemu: tev parādā es auga dzīvi.

Es pateicos tev, zemes klēpi, un noliecos pie tevis zemu, no tevis es kā dzīvnieks cēlos.

Es pateicos jums, akmen, zālīt, dzīvniek, un noliecos pie jums es zemu, jūs trīs man palīdzējāt tapt. Mēs pateicamies tev, tu Cilvēkbērns, un svētbijīgi ceļus lokām, jo tāpēc, ka tu esi, mēs ar’ esam. No visas dievības teic Viens, nu visai dievībai teic visi. Šai pateicībā saplūst viss.” (No somu komponista Kilpinena kompozīcijas)

 

Svētceļnieks, tas ir kalnā kāpējs, kam jānoauj no sevis viss laicīgi

iznīcīgais, lai iemantotu dievišķo virsotņu dārgumus.

„Ceļiniek, tev jāatdod savas lietas, kas tev traucē.

Un, jo vairāk atdosi, jo vieglāk tev būs turpināt savu ceļu.

Pateicies tiem, kas ņēma no tevis.

Viņi palīdzēs. Viņi par tevi parūpējušies.

Jo viegli ejošais svabadi sasniedz virsotni.

Un jūs iemācīsieties noiet līdz virsotnei.”

 

Reinkamācija ir mūsu skola, lielās dievišķās gudrības skola mūsos, kas mums nepieciešama, lai, nepārtraukti uzkrājot pieredzi, mūsos atvērtos un kristalizētos augstāki spēki un mēs taptu pilnīgi brīvībā un gudrībā. Cilvēkā ielikta brīvās gribas dzirksts. Iedami no mūža mūžā, no klases klasē, mēs katrā dzīvē iegūstam jaunu pieredzi, izdzīvojam dažnedažādas dzīves formas un apstākļus, mācāmies jaunus un neapgūtus uzdevumus, sākam vairāk vai mazāk saprast savas agrākās kļūdas un savu slikto darbu nejēdzību, un cenšamies visu to labot. Kamēr viena dvēsele, atkarībā no attīstības pakāpes, savu uzdevumu apgūst veiksmīgi, otra to izdara visai gausi, un visai bieži tai jāatdzimst
vairākkārt, lai iemācītos vienu un to pašu uzdevumu. Visādos apstākļos un formās, tautās un rasēs un zemēs, - pēc nepieciešamības, lai sekmīgi | iemācītos šo uzdevumu. Tāpēc nav grūti saprast, ka viena un tā pati dvēsele vienā mūžā var būt ķeizars, bet otrā kurpnieks, lai izdzīvotu rakstura īpašības, kas vēl trūkst. Lūk, kāpēc visas cilvēku objektīvās ārējās atšķirības mūžības priekšā ir tik mazvērtīgas.

Tā visa mūsu psihes struktūra, viss mūsu pašreizējais raksturs ir visas mūsu iepriekšējās pieredzes rezultāts un mūsu veidots. Šī daudzo esamību pieredze tad arī ieliek mūsos tās mūsu spējas un tendences, kas atšķir mūs no citiem, kas ieliek mūs tajos, bet ne citos apstākļos, kas dzen mūs izdarīt zināmas lietas, kas paceļ mūs ģēnija spožumā vai pauž mūsu gara tumsību.

Patiesi, viss sasniedzams virs zemes tikai paša spēkiem, cilvēka rokām un kājām, šeit mūžīgā gudrība. „Brīnišķīgais zieds virs zemes jānorauj cilvēka rokām.” ([26], 16. lpp.) Jo zemāka apziņa, jo tā vēl taustās, jo viņa top Augstākas Rokas vadīta. Līdz ar apziņas augšanu apziņa arvien vairāk top atstāta pašvadīšanai, savai paša brīvai gribai. Gara laukā - kāda gan vērtība darbam, ko cilvēks nav padarīj is pats?

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!