Šajā sadaļā mēs tiksimies ar dažādiem cilvēkiem, savas jomas speciālistiem, lai diskutētu par lietām, kas ir svarīgas  ne tikai mums, bet visai sabiedrībai. Intervijas, diskusijas jeb vienkārši sarunas ar interesantiem cilvēkiem par aizraujošām tēmām. 

<< Visi raksti

Rīdziniece Berlīnē

0

1601

Kristīne Somere @Yogi.lv @ 2014-10-17

Natālija Ruberte ir dzimusi un augusi Rīgā. Šeit dzimuši un auguši arī viņas nu jau pieaugušie bērni. Šeit noritējusi visa viņas dzīve. Viņu varētu dēvēt par rīdzinieci no matu galiņiem līdz papēžiem. Rīgā Natālija izmācījās jurisprudenci, ieguva maģistra grādu psiholoģijā un arī jogas skolotājas izglītību, taču, sekojot mīlestībai un sirdsbalsij, šobrīd par savām mājām viņa sauc Berlīni. Brīdī, kad Natālija „ciemojās” Rīgā, mēs satikāmies, lai parunātu par jogu, mīlestību un laimi...par dzīvi.

Pastāsti, lūdzu, kā tu nokļuvi Berlīnē un kā nonāci līdz jogas pasniegšanai...

Šķiet, šis visdrīzāk ir stāsts par ieklausīšanos sevī, dzīves sniegtajos padomos un nepretošanos tiem. Jo, lai vai cik neiespējamas mums kādas lietas, mērķi, projekti vai idejas šķistu sākumā, jāatceras, ka tādas tās ir tikai mūsu apziņā, mūsu galvā. Ļoti bieži šīs konkrētās lietas, kuras mūsu apziņai šķiet pilnīgi neiespējamas vai ļoti tālas, patiesībā ir tepat blakus, aizsniedzamas ar vienu roku un pilnīgi reālas. Neiespējamas tās ir tikai mūsu apziņai.  Protams, iesākumā arī man domas par jogas nodarbību vadīšanu Berlīnē likās utopiskas, šķita – kā gan es svešā vietā, nezinot vācu valodu spētu darīt ko tādu?  Taču šobrīd es to daru!

Viss sākās ar to, ka manā dzīvē iestājās pārmaiņu periods, kad man bija jāizlemj, ko darīt tālāk dzīvē un viena no smagākajām lietām, par kuru man nācās domāt, bija arī aizbraukšana no Rīgas. Tā kā mans vīrs, kurš ir zinātnieks, jau 14 gadus dzīvo Vācijā, Berlīnē, tad apsverot visas , kā mēs varam būt kopā ikdienā, mēs sapratām, ka varianti ir tikai divi – vai nu es pārceļos uz Berlīni vai viņš lido uz Rīgu. Galu galā, izlēmām par labu Berlīnei. Protams, šis lēmums man nebija viegls, jo Rīga man nozīmē visu – tā ir mana dzimtā pilsēta, šeit ir manas saknes, mana ģimene, mani draugi, visas manas atmiņas. Taču, par labu aizbraukšanai nospēlēja vairāki apstākļi jeb sakritības. Pirmkārt jau tas, ka vīram šeit iegūt darbu savā specialitātē bija neiespējami un otrkārt, arī mani nu jau pieaugušie bērni bija izlēmuši pamest Latviju. (Natālijas meitai ir 21 un dēlam 19 gadi – autora piezīme). To, ka meita brauks prom, es zināju jau pirms tam, jo tas bija apzināts un rūpīgi plānots solis. Šobrīd viņa Anglijā studē mūziku. Taču dēla lēmums pabeigt vidusskolu ārzemēs bija mazs pārsteigums. Es šim lēmumam nepretojos, gluži otrādi, palīdzēju dēlam atrast to, kas būtu viņam vispiemērotākais. Atradām ģimnāziju , un savus pēdējos vidusskolas gadus dēls mācījās jau tur.  Arī šis fakts, ka abi mani bērni atrodas ārpus Latvijas, bija kā mazs motivējošs grūdiens, kas lika man saprast, ka arī man ir jākustas un jāvirzās tālāk. 

Taču visspilgtāk es atceros to dienu, kad Rīgā bija ieradies jogas skolotājs Guru Sri Yogi Matsjendranaths Maharaj un es viņam jautāju pēc padoma, jo, protams, mana galva bija šaubu un raižu pilna. Es nezināju, kā man labāk rīkoties, un, protams, bija arī bail spert soli pretim nezināmajam. Uz manu jautājumu, ko man tālāk darīt, vai palikt tepat Latvijā, vai doties uz Berlīni viņš atbildēja – „Protams, ka tev ir jāvirzās uz priekšu. Tas ir patiešām lieliski, ka tev šāda iespēja paveras un, ka tu jūti sevī spēku un apņemšanos to darīt.” Mūsu sarunas laikā viņš man deva pavisam konkrētas norādes par to, ka Berlīnē man ir jāturpina nodarboties ar jogu, ir jāatver savs centrs un jānes šīs zināšanas tālāk. Protams, es biju šokā. Domāju – Kā gan es to varu izdarīt? Esot pilnīgi svešā vietā un nezinot šīs valsts valodu...uz ko viņš atbildēja – „Es nezinu, kā tu to izdarīsi, bet tev šī doma ir jāpieņem un tad jāmeditē uz to, lai viss notiktu.”

Pavisam neilgi pēc šīs sarunas es arī devos uz Berlīni. Es sāku vienkārši ar adaptēšanos jaunā vietā. Berlīne pierada pie manis un es pie savas jaunās mājvietas. Jāsaka, ka Berlīne ir ļoti pateicīga vieta jaunam dzīves pavērsienam, jo šī pilsēta ir ļoti draudzīga un atvērta pret visiem. Ikviens tajā atrod sev domubiedrus un draugus.  Šķiet, ikviens tajā varētu atrast sev vietu un nodarbošanos, neatkarīgi no viņa uzskatiem, vēlmēm un kvalifikācijas. Vispirms es sāku mācīties vācu valodu, kas man izrādījās daudz grūtāk, kā biju domājusi. Man parādījās jauni draugi un hobiji ,un es ieslīgu mazā rutīnā, man šķita, ka viss lēnām nokārtojas. Jāsaka liels paldies manam vīram, kurš neļāva man ilgi „aizsēdēties” šajā jaunajā komforta zonā. Viņš mani atbalstīja un mudināja iet tālāk, meklēt telpas jogas nodarbībām, iet un runāt ar cilvēkiem , un tuvoties šim mērķim. Viņš iedrošināja mani  brīžos, kad nemaz negribas iet ārā no mājas, un runāt ar cilvēkiem, kurus es patiesībā nemaz nesaprotu. Pateicoties vīra atbalstam un manai ikdienas jogas praksei, es spēju šo aklimatizācijas periodu pārdzīvot vieglāk.  Tajā brīdī , kad tu apzinies situāciju tādu kāda tā ir, un par šo savu  pretošanos tai tikai pasmejies, šīs bailes un aizspriedumi mazinās un paliek vājāki, bet tu paliec spēcīgāks. 

Pašā sākumā es telpas meklēju nevis jogas nodarbībām, bet tieši psihologa praksei, kas ir mana galvenā nodarbošanās. Biju izlēmusi sākt ar to un ar laiku integrēt jogu savā praksē. Meklējot piemērotas telpas,  es apbraukāju dažādus Berlīnes rajonus un jāsaka, ka joga ir ļoti plaši izplatīta šajā pilsētā. Pārstāvēti ir tik daudz jogas novirzienu un skolu. Lai vai kā, es atradu savu vietu īpašā namā. To varētu nosaukt par cilvēka attīstības un mākslas centru. Tā ir vieta, kurā ir mini gleznu galerija, kur reizi nedēļā tiek spēlēti akustiskie kamermūzikas koncerti, kur praktizē ārsts homeopāts. Tagad  tur darbojos arī es, gan piedāvājot psihologa konsultācijas, gan vadot jogas nodarbības un dažādus seminārus.

Kādā valodā tu sarunājies ar cilvēkiem, kuri pie tevis atnāk?

Iesākumā es vairāk orientējos uz krievvalodīgo auditoriju, jo manas vācu valodas zināšanas pagaidām ir ierobežotas, bet es cītīgi strādāju pie tā, lai šo situāciju mainītu. Visu informāciju un reklāmu es sniedzu krievu valodā.

Kā tu raksturotu savus skolniekus?

Tie cilvēki, kas pie manis nāk, ir dažādi. Ir tādi, kuri Vācijā dzīvo jau 15 gadus un ir pilnībā adaptējušies un iedzīvojušies, strādā vācu uzņēmumos un perfekti pārvalda vācu valodu. Taču arī viņiem ir interesanti apgūt ko jaunu savā dzimtajā valodā. Otra cilvēku grupa, kas pie manis vēršas ir studenti, maģistranti un doktoranti, kas Vācijā izglītojas vai pēc izglītības iegūšanas ir palikuši šajā valstī uz dzīvi. Protams, krievu valoda ir viens no aspektiem, kas cilvēkam ir svarīgs, taču uzreiz jāsaka, ka es neesmu vienīgā jogas instruktore Berlīnē, kas pasniedz jogu krieviski. Taču, es apzinos, ka katrs no mums gan kā cilvēks, gan kā jogas instruktors, esam unikāls un piedāvājam cilvēkiem kaut ko tādu, ko nevar piedāvāt otrs.

Cik ilgi tu jau darbojies kā jogas skolotāja Berlīnē?

Mana jogas prakse ir samērā jauna. Es sāku strādāt šā gada aprīlī un sākumā strādāju tikai vienu dienu nedēļā, bet pēc 4 mēnešiem sāku vadīt nodarbības jau divas dienas nedēļā. Jāatzīst, ka Vācijā ir ļoti daudz dažādu jogas veidu un ļoti populāra ir fitnesa joga, kur lielākais uzsvars tiek likts uz fizisko ķermeni.

Mani jogas skolotāji man ir iemācījuši, ka joga ir kas vairāk par fizkultūru. Pirmā jogas skolotāja, kuru es savā dzīvē satiku ir Dipika Ma. Viņa man atklāja, ka aiz vārda” joga” slēpjas  pavisam cita - dziļāka un lielāka pasaule.  Man nemaz negribējās ieslīgt  kategorijās, kas iedala un nosaka, vai šī joga ir domāta skaistumam, fiziskam ķermenim, prātam vai kam citam. Es vienkārši jogoju, nekategorizējot un nedomājot par labumiem, ko joga sniedz.  Varu ,roku uz sirds liekot, teikt,  ka man ir ļoti paveicies ar jogas skolotājiem, kurus savā ceļā esmu satikusi.  Gurudži Adyanath no Nathu tradīcijas man iemācīja, ka ķermenis nav tikai fiziska vienība jeb miesa; ka ķermenis ir labākais instruments, lai mēs iepazīstu sevi un sava prāta dabu un to, ka, lai to izdarītu, mums nav nepieciešami tempļi vai baznīcas, vai dzīve nošķirtībā. Viņi man  parādīja un iemācīja arī, kādu ļaunumu var sniegt jogas prakse, ja pret viņu attiecas pavirši un virspusēji. Ja nodarbojas ar jogu, tad ir svarīgi to darīt lēnām un pakāpeniski un izvairīties no ekstremālām pieejām.  Tas ir svarīgākais, ko esmu iemācījusies par jogu savas dzīves laikā. Mīlēt savu ķermeni un ievērot Ahimsas jeb nevardarbības principu arī attiecībā pret sevi un savu ķermeni. Visas problēmas mums rodas no tā, ka mēs nepareizi saprotam savu ķermeni un savu dabu, līdz ar to mēs ne tikai ievērojam nepareizu dienas režīmu, bet arī ēdam nepareizi. Pat nodarbošanās ar Ha Tha jogu ir jāpieskaņo mūsu tipam. Ļoti bieži mēs visu darām pilnīgi neapzinoties un tādējādi nodarām sev pāri. Piemēram, ja cilvēks pēc savas konstitūcijas ir Vata, tad viņš, sākot nodarboties ar jogu, arī jogojot steidzas, jo viņš ir pieradis visur steigties un visu darīt ātri. Tas izpaužas arī jogas nodarbībā. Cilvēks sāks nodarboties arvien lielākā tempā un ātri palielina fizisko slodzi, taču viņam patiesībā ir nepieciešams kaut kas pilnīgi pretējs. Tad, ja mēs pret sevi izturamies vardarbīgi, laužam sevi, piespiežam vai darām sev pāri, tad tā vairs nav nekāda joga. Ir svarīgi arī savu jogas praksi piemērot savas konstitūcijas tipam, lai ne tikai iegūtu maksimālo labumu, bet arī nenodarītu sev pāri.  Arī par Ājurvēdu un šī smalkajām zināšanām mēs runājam nodarbībās un es redzu, cik ļoti noderīga cilvēkiem ir šī informācija.

Protams, pateicoties saviem skolotājiem, es ne tikai esmu daudz mācījusies pati, bet arī ieguvusi zināšanas, kā to visu nest tālāk. Es zinu, ka es vēl ļoti daudz ko nevaru un nebūt neuzskatu sevi par dižo skolotāju. To, ko es savās jogas nodarbībās daru, varētu nosaukt par iepazīšanos ar jogu un tās milzīgo potenciālu sevis izpētē, atklāšanā un izzināšanā.

Kā tev šķiet, kāpēc cilvēki sāk nodarboties ar jogu?

Pirmkārt, cilvēki sāk nodarboties ar jogu, jo viņi grib kļūt veselāki, viņi grib rūpēties par savu fizisko ķermeni - regulēt savu svaru vai atrisināt problēmas ar mugurkaulu. Un tas ir normāli. Jogā ir ļoti attīstīta arī šī fiziskā puse. Reizēm cilvēki man saka, ka viņi dzīvo nemitīgā stresā un vēlas nomierināt savu prātu. Joga strādā ar abiem šiem aspektiem, gan ar  mūsu ķermeni, gan- mūsu prātu.  Manās nodarbībās mēs arī lēnām sākam ar pašām jogas pamatzināšanām,  ar pareizu elpošanu –ieelpā vēders piepūšas, izelpā saraujas. Un ir ļoti patīkami, kad tu redzi, ka šī vienkāršas lietas atver cilvēkā pilnīgi jaunu perspektīvu.

Kas ir tas, ar ko tu atšķiries no citiem Vācijas jogas skolotājiem?

Tas, ko man ir teikuši citi cilvēki, un arī es pati esmu sapratusi, ir tas, ka nākot pie manis, cilvēki jūt šo personisko kontaktu, šo saikni, kad skolotājs viņiem palīdz, koriģē vai labo, ja kaut kas nav pareizi.

Mums ir izveidojusies tradīcija piektdienās pēc nodarbības palikt ilgāk pie tējas tases un izrunāt visus jautājumus, kas mums ir sakrājušies. Par Ha- Tha jogu, pranajāmu, ēšanu, darbu ar emocijām un citiem jautājumiem, kas ikdienā nomoka mūsu prātu un kas jebkuram domājošam cilvēkam ir ļoti svarīgi.  

Ļoti bieži virzoties pa garīgo ceļu tu nonāc strupceļā un netiec uz priekšu, jo mūsu viltīgais prāts mūs vada un mēs nevis virzāmies uz priekšu, bet stāvam uz vietas.  Ir cilvēki, kas ved sev līdzi savus draugus un paziņas, un tas ir signāls man, ka es daru pareizas un vajadzīgas lietas, kas palīdz citiem.  Visvairāk mani iedvesmo tas, ka pie manis nāk ne tikai krievvalodīgie, bet arī vācieši. Protams, sākumā uztraucos, kā man izdodies novadīt nodarbības vācu valodā manu ierobežoto vācu valodas zināšanu dēļ, taču pēc tam, kad šie cilvēki atgriezās un ne tikai turpināja nākt, bet arī vest līdzi draugus, es sapratu, ka jogas valoda patiesībā ir ļoti universāla un ikviens var tajā komunicēt.

Kādas atšķirības tu sajūti Berlīnē tieši garīgo zināšanu plānā?

Ja salīdzinām Rīgu ar Berlīni, tad jāsaka, ka Rīgā notiek ļoti daudz labu, kvalitatīvu un profesionālu semināru; ir pieejami dažādi skolotāji, cilvēki ar dziļām, patiesām un vērtīgām zināšanām. Berlīnē šādas iespējas ir mazāk, it kā jogas skola ir daudz, bet iegūt padziļinātas, sistemātiskas viedas zināšanas ir ļoti grūti. Rīgā mums ir gan jogas centri, gan Ājurvēdas centri,  mēs varam iegūt šīs zināšanas pat nebūdami šīs sfēras profesionāļi. Es uzskatu, ka rīdziniekiem ir ļoti laba karma, jo šurp brauc ļoti daudz dažādu skolotāju, gan no Indijas, gan Eiropas valstīm. Mums vairs pašiem nav jābrauc uz Indiju, lai mācītos jogu, mēs to varam darīt savā valstī.

Vai esi domājusi arī par savas individuālās jogas studijas atvēršanu Berlīnē?

Zini, ambīcijas var ļoti viegli ņemt virsroku, tāpēc ir jāsteidzas lēnām. Man  ir svarīgi saglabāt iekšējo līdzsvaru un laiku savai individuālai praksei. Pats svarīgākais ir lai individuālā prakse nepārtrūkst, un uzņemties vairāk kā es varu izpildīt, nozīmē to, ka es pārāk daudz sava laika tērēšu citām lietām, atņemot laiku praksei vai ģimenei. Un, ja es pārtraukšu savu individuālo praksi, tad man nebūs vairs ko dot tiem cilvēkiem kas nāk pie manis. Es negribu to pārvērst par komerciālu projektu, kur kvalitāti aizēno kvantitāte.

Es nemitīgi iegūstu stimulus, lai ietu uz priekšu, lai attīstītos. Kad mēs beidzam attīstīties un pārstājam nodarboties ar savu praksi, mēs kļūstam tukši, un mums vairs nav ar ko dalīties un cilvēki to jūt, un viņi pārstāj pie mums nākt. Tādos brīžos, mums ir jāaizdomājas, kāpēc tā notiek. Acīmredzot kaut kas nav kārtīgā. Pie tukša avota neviens nenāks. Tāpēc mums visu laiku ir jāpraktizē un jāattīstās pašiem.

Ir svarīgi darīt darbu ko mīli...jeb vai tu esi laimīga Berlīnē?

Es ļoti spilgti atceros vienu savu pieredzi, kad es nodarbojos ar jogu pie Dipika Ma. Tajā laikā man bija diezgan saspringts darba grafiks un pārslodze darbā, bija arī darbi, kuri man nepatika, bet bija jādara, lai nopelnītu naudu.  Mums ar Dipiku Ma izveidojās neliela saruna par šo tēmu, kad es viņai ieminējos par savu nemīlamo darbu, viņa teica: „Bet tā taču ir tava izvēle! Man mans darbs ļoti patīk!” Un kad es žēlabaini novilku –„Cik labi, ka Jums ir tāds darbs”, viņa atbildēja- „Jā, bet es savu darbu radīju pati!”

Tas man bija ļoti liels impulss sākt izvērtēt un saprast, ko es gribu darīt, ko man gribētos mainīt savā darbā, ko man gribētos atmest un ko paturēt. Šī transformācija notika ļoti lēnām. Un pašlaik  es esmu tādā situācijā, kad es esmu pilnīgi apmierināta ar savu darbu, un daru ne tikai to, kas man patīk, bet arī to, kas ir manas dzīves jēga. Turklāt šis darbs mani nodrošina arī materiāli, lai es varētu apmierināt savas ikdienas vajadzības.

Šī sajūta, kad tu spēj apzināties, ka tas, ko tu dari palīdz pasauli padarīt mazliet labāku un harmoniskāku, patiešām ir laimes sajūta. Un tu zini, ka lai arī tavs ieguldījums nav ļoti liels un tomēr, tas ir reāls un fiziski sajūtams.

Ja gribi satikt Natāliju Berlīnē, meklē papildus informāciju šeit.

Foto no Natālijas personiskā albuma.

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!