Šajā sadaļā mēs tiksimies ar dažādiem cilvēkiem, savas jomas speciālistiem, lai diskutētu par lietām, kas ir svarīgas  ne tikai mums, bet visai sabiedrībai. Intervijas, diskusijas jeb vienkārši sarunas ar interesantiem cilvēkiem par aizraujošām tēmām. 

<< Visi raksti

Saruna par un ap sievietes dzīvi kopā ar vēdiskās kultūras speciālisti Natāliju Čehovsku

0

1886

Kristīne Somere @ Yogi.lv @ 2015-05-20

Natālija Čehovska ir austrumu hiromantijas pēc senindiešu skolas Addžai singha sistēmas Meistare; Praktizējoša speciāliste bērnu psiholoģijā un pedagoģijā.

Natālija Čehovska dzimusi Ukrainā, Dņepropetrovskā. Bērnībā tēva vadībā nopietni nodarbojusies ar jogu, studējusi hiromantiju un vēdiskos rakstus. 23 gadu darba pieredze ar pirmskolas vecuma bērniem deva viņai iespēju izstrādāt un ieviest daudzas programmas, kuru pamatā ir vēdiskā filozofija. Krimā izveidojusi un vairāk nekā 10 gadus vadījusi privāto bērnu atveseļošanās programmu "Simeiz". Kopā ar Alekseju Meredovu 2011. gada pavasarī izveidojusi jogas un atpūtas centru (ašramu) Krimā, Jevpatorijā , kur vasarās organizē jogas nometnes un vada seminārus, pulcinot interesentus no visas pasaules, arī Latvijas.

Šobrīd N. Čehovska aktīvi ceļo un lasa lekcijas, vada praktiskās nodarbības dažādās Ukrainas, Krievijas, Itālijas un Baltijas valstu pilsētās, kopā ar vīru A. Meredovu ved grupas svētceļojumos uz Indiju, sniedz konsultācijas, organizē ašrama darbību un palīdz vīram atbalstīt viņa skolēnus.

YOGI.lv bija unikāla iespēja aprunāties ar Natāliju Čehovu pirms viņas vizītes Rīgā. 

Kāda bija Jūsu pirmā pieredze ar jogu un Jūsu tēvu kā jogas skolotāju? Vai viņš bija Jūsu dzīves galvenais skolotājs vai tas tomēr ir Jūsu vīrs?

Mana pirmā apzinātā pieredze ar jogas iepazīšanu bija 2 gadu vecumā. Tas ir palicis atmiņā, jo atceros, ka tad biju smagi saslimusi ar angīnu un mans tētis spēlēja ar mani zoodārzu (manu tēti sauca Ļevs Borisovičs). Viņš man jautāja, vai atceros, kā viņu sauc. Es atbildēju, ka jā, viņu sauc Ļevs. Tad viņš man pajautāja, kā sauc lauvu mazuļus. Lauvēni - es atbildēju. Un, kā vecākais lauvu bara vadonis, tētis man parādīja lauvu manieres un rēcienu. Kā vajag sasprindzināt rociņas, kā izkārt mēli, kā turēt galvu. Kā rēkt un par ko domāt. Spēlei pieslēdzās arī mamma. Es ļoti centos līdzināties bara vadonim, jo visa ģimene nevis spēlēja, bet dzīvoja šajā procesā. Man ļoti stipri sāpēja kakls un bija augsta temperatūra, taču spēlēt zoodārzu bija jautri, bija jautri rūkt, izkārt mēli un sasprindzināt kaklu. Pēc spēles es sajutos daudz labāk. Tad tētis man paskaidroja, ka arī dzīvnieki slimo, taču dabā nav aptieku un tablešu. Tāpēc kaklu ārstē šādi, un vēlreiz parādīja Simhasanu. Tas dziļi iespiedās man apziņā, tāpēc visu savu dzīvi es sev un savai meitai kaklu ārstēju ar Simhasanu.

Kas tajā brīdī man bija viņš: skolotājs vai tēvs? Ne viens, ne otrs- viņš bija lauva- mūsu ģimenes bara vadonis.

Jā, es daudz reižu redzēju tēvu jogas skolotāja lomā, redzēju viņa skolēnus un nodarbības. Katru rītu redzēju, kā mans tētis taisīja surya namaskar un praktizēja pranajamu, taču man viņš vienmēr pirmkārt bija tētis- bara vadonis, bet joga- Lauvas dzīvesveids.

Kādas ir spēcīgākās un nozīmīgākās mācības un atklāsmes, ko Jūs atceraties no savas bērnības, no savas garīgās prakses, kad sākāt praktizēt jogu tēva vadībā? Vai tas ietekmēja Jūsu dzīves uztveri un izpratni par lietām un, ja jā, tad kādā veidā?

Mans tētis bija cilvēks ar augstiem principiem, un visupirms viņš stingri attiecās pret sevi: bija punktuāls, jo uzskatīja, ka laiks ir pati vērtīgākā Dieva dāvana cilvēkam, atbildīgs- nekad nelauza doto vārdu, nebija svarīgi, vai tas bija dots pieaugušam cilvēkam vai bērnam. Es neatceros nevienu gadījumu, kad es mūsu attiecībās būtu jutusies maziņa, dumja, nesaprātīga. Viņš vienmēr ar mani runāja kā ar pieaugušu cilvēku, godīgi un atklāti. Dzīvojot pēc noteiktiem principiem, viņš nekad man tos neuzspieda. Mums vienmēr bija interesanti vienam ar otru parunāt, es to jutu un centos atbilst šīm attiecībām, nesarūgtināt viņu. Atceros, kā sākumskolā man radās problēmas ar klasesbiedriem. Klasesbiedrs, spēlējoties ar mani, iesita man spēcīgi pa seju. Tas bija aizvainojoši un sāpīgi, es sāku raudāt un vakarā pažēlojos tētim. Viņš mani apskāva, uzmanīgi uzklausīja un teica: „Meit, katru dienu es, kā pieaudzis cilvēks, dodos uz darbu. Tur ir daudz dažādu cilvēku un ar viņiem visiem man ir dažādas attiecības: kādu es cienu, viņa viedoklī es ieklausos, godāju. Ar kādu es draudzējos- tās ir vienlīdzīgas attiecības. Kādam es esmu vadītājs- tam es palīdzu. Bet ar kādu es runāju maz vai vispār nerunāju. Un tā ir mana izvēle, manas attiecības, mana atbildība. Tu izaugi un sāki iet skolā. Tev apkārt ir ļoti daudz dažādu cilvēku: skolotāji, vecāki skolasbiedri, tavi klasesbiedri un jaunāki bērni. Veidot attiecības- tā ir augstākā māksla, kuru apgūst visu dzīvi. Tas ir visu pieaugušu cilvēku uzdevums. Apgūsti to un atceries, skola- tā ir tava dzīve un tava atbildība. Mācies pati risināt problēmas. Es varu tev palīdzēt vienīgi ar padomu un atbalstu”. Mana mamma un tētis nekad nerisināja manas problēmas skolā, taču vienmēr uzklausīja mani un palīdzēja ar padomiem. Tas iemācīja man būt patstāvīgai. Tā es rīkojos arī audzinot savu meitu.

Kas attiecas uz jogu, tad asanas bija vairāk kā jautra spēle, joga bija apzinātībā un atbildībā, attieksmē pret dabu kā dzīvu, ar dvēseli, vienlīdzīgu sev. Spēlējoties ar suni, viņš man mācīja just, ko tas grib, kad dusmojas un kāpēc, saprast tā dabu un cienīt kā personību, nepieļaut vardarbību attiecībā pret viņu. Saprotot dzīvniekus un jūtot viņu vēlmes, man kļuva vieglāk meditēt uz cilvēkiem.

Kas attiecas uz filozofiju un mantrām, tad šīs zināšanas man iedeva mans vīrs. Tādēļ arī tieši viņš kļuva par manu Guru. Ar viņa ienākšanu manā dzīvē es iepazinu Vēdu filozofijas un jogas dziļumu- kā visa dzīvā saikni ar Dievu, domāšanas veidu un dzīvi. Tieši tā arī dzīvo mans vīrs Atma (Aleksejs Meredovs). Taču es arī saprotu, ka, ja mans tētis būtu savādāks, tad arī Atma nebūtu mans vīrs.

Vai ir kāda atšķirība tajā, kā mēs apgūstam/ uztveram jaunas zināšanas, atkarībā no tā, vai skolotājs ir sieviete vai vīrietis?

Es esmu pārliecināta, ka ir. Hormonālo sistēmu ir grūti kontrolēt, tam ir vajadzīgs spēcīgs prāts un laba prakse. Tādēļ sievietēm ir jāmeklē skolotāju sievieti, bet vīriešiem- vīrieti.

Bieži mēdz teikt, ka bērni ir mūsu vislabākie skolotāji. Vai mēs, pieaugušie, patiesi spējam saprast tikai mazu daļu šo mācību?

Kas ir mūsu bērni no karmas skatījums? Tie nebūt nav gadījuma cilvēki. Bērni - tie ir tie, kuriem mēs bijām pieķērušies vai kuri bija pieķērušies mums, kam mēs bijām parādā. Tieši tādēļ labākais veids, kā atdod karmisko parādu, ir kļūt par labiem vecākiem.

Ko mums māca bērni? Atteikšanos no egoisma, kalpošanu un rūpes, atbildību. Bērni - tā ir pieauguša cilvēka iespēja uzdāvināt pasaulei labāku sevi. Un, pateicoties rūpēm par bērnu, audzināšanas procesam, mēs paši cenšamies mainīties, kļūt labāki, atteikties no sliktiem ieradumiem. Bērni ir mūsu spogulis, un, tajā atspoguļojoties, mēs reizēm palielinājumā redzam savas sliktās īpašības. Tāpēc bērni ir labākie skolotāji.

Kad ir pats piemērotākais brīdis, lai bērnu iepazīstinātu ar jogas praksi un garīgām mācībām?

Ieņemšanas brīdis, jo šajā brīdī jūsu noskaņojums un vēlme pēc bērna ar noteiktām īpašībām ļauj jūsu dzimtā „ienākt” cienīgai personībai. Ja nu šis mirklis ir palaists garām, tad joga - tā vispirms ir apzinātība, saikne ar pasauli, nevardarbība, askētisms (māka kontrolēt savas vēlēšanās), un šajā gadījumā bērna iepazīstināšana ar jogu sākas ar dzimšanu un vērošanu, kādas īpašības piemīt vecākiem un kāda ir viņu rīcība. Jo lielā mērā audzināšana notiek nevis ar vārdiem, bet ar personīgo piemēru. Tādēļ sāciet ar sevi. Ja jūs paši nodarbojaties ar jogu un tā ir jūsu dzīvesveids, tad bērns automātiski pieņems to. Un ieradumu veidošana, tas ir pastāvīgs process, kolīdz bērns sāk pats pārvietoties (1-2 gadi), ar viņu var sākt spēlēt jautru spēli „joga” un rādīt asanas, mācīt paciest diskomfortu ķermenī, mācīt just ķermeni, kontrolēt prātu, jo joga, tā ir statika, bērniem grūti padodas statika.

Šajā vecumā jau var lasīt vai labāk stāstīt stāstus par dievībām un svēto dzīvēm, ne tikai vēdiskās kultūras ietvaros. Klausīties mantras un lūgšanas.

Kādas ir populārākās kļūdas, ko pieļauj vecāki, audzinot bērnus?

Ir dažas visizplatītākās kļūdas:

•         „Es dzīvoju bērna dēļ”. Tā ir nepareiza pozīcija un ļoti kaitīga bērnam, jo tā ir vērsta uz to, ka vecāki no visa atsakās, un tas bieži noved pie tā, ka izaug egoists, egocentriska personība. No otras puses, kad bērni izaug un mēģina veidot savu dzīvi, vecāki bieži mēģina dažādos veidos viņiem traucēt (šantāža, manipulācijas...), jo viņi zaudē ne tikai savu mīļo bērnu, bet arī savas dzīves jēgu.

•           „Manam bērnam būs pilnīgi viss”. Šī ir tādu vecāku pozīcija, kuri paši bērnībā izjuta kaut kā trūkumu un mēģina savas bērnības emocijas piepildīt uz savu bērnu audzināšanas rēķina.  Jo ir taču „patīkami” pašapliecināties citu priekšā caur savu mazuli, daudz vieglāk, nekā godīgi konkurēt pieaugušo vidē. Lutināt nenozīmē audzināt. Lutināt nozīmē sabojāt. Izlutināti bērni, kuri nespēj kontrolēt prātu, bieži kļūst par narkomāniem.

•           „Mans dēls - labākais vīrietis pasaulē”. Šī ir ļoti bieža puiku mammu pārliecība, kas noved viņas pie vientulības, jo ir vērstas uz to, ka dēls aizvieto vīru. Šāda mamma sagraus attiecības ar bērna tēvu un nekad neizies pie vīra. Viņas pieķeršanās bērnam padarīs dēlu vientuļu, jo ikvienu meiteni mamma uzskatīs kā savu personīgo konkurenti, kura mammai atņem viņas dzīves jēgu.

•           „Manam bērnam jābūt labākajam it visā”. Šāds perfekcionisms, vērsts uz bērnu, padarīs viņu par ļoti nelaimīgu un kompleksiem pilnu personību. Cilvēks nevar būt vislabākais it visā, cilvēks nav Dievs. Bērns vispār nedrīkst būt labākais, viņam ir jākļūst laimīgam un harmoniskam. Bet par tādu var kļūt tikai darot to, kas patīk. Un vecāku mērķis ir atrast bērna talantus, attīstīt tos, neaizmirstot par rakstura īpašībām un darbaspējām.

•           „Bērns ir mans”. Bērns nav jūsu, nav jūsu īpašums. Bērns ir personība, kuru Jums uz laiku ir iedevis Dievs, lai viņu audzinātu un attīstītu. Ir jāsaprot, ka jums ir jāaudzina nevis sev ērta personība (paklausīga, klusa...), bet gan personība, kura būs spējīga izdzīvot un nest pienesumu šai pasaulei, kļūt laimīga un darīt laimīgus tuviniekus.

Vai meita un dēls ir jāaudzina citādāk?

Jā, tēviem puišus ir jāaudzina stingri, mātēm- maigi. Meitenes otrādi. Jo sievietes un vīrieša daba ir atšķirīga.

Kā Jums šķiet, kāpēc mums, eiropiešiem, ir nepieciešamas vēdiskās zināšanas, ko tās spēj mums dot? Daudziem šķiet, ka vēdas nav mums piemērotas, jo nāk no Indijas un neatbilst mūsdienu cilvēku vajadzībām.

Ir mūžības jēdzieni, kas nāk no cilvēka dabas, ģimenes, sociuma, pasaules uzbūves, Dieva.

Ir mūžības jautājumi, uz kuriem katram cilvēkam ir jāatrod atbildes, neatkarīgi no laika un vietas, kurā tas dzīvo. Tie ir jautājumi par dvēseli, tās dabu un īpašībām, jautājumi par prāta un ķermeņa dabu, jautājumi par savstarpējām attiecībām ģimenē, jautājumi par Dievu, Viņa dabu un attiecībām ar mums. Visas šīs zināšanas ir ārpus nacionālās piederības un laika principa. Tās ir mūžīgas. Vēdiskajā kultūrā var atrast detalizētas atbildes uz visiem šiem jautājumiem. Vēdu vērtīgums ir to praktiskumā un aktualitātē visos laikos un ērās.

Vai vēdiskais skatījums uz ģimeni, laulāto attiecībām ir pielietojams arī mūsdienu laulāto pāru attiecību modeļos?

Kur slēpjas vēdiskais skatījums uz ģimeni? Ja pētām šo jautājumu dziļi, t.i., vēdisko rakstu skatījumā un aprunājoties ar šīs kultūras nesējiem mūsdienās - indiešiem, jūs redzēsiet, ka ģimenes Indijā, dzīvojot mūsdienās, jau ir adaptējušas vēdisko kultūru mūsdienu apstākļiem, taču dažas fundamentālas lietas līdz pat šim ir palikušas nemainīgas:

  • Cieņa pret senčiem, cieņa pret vecākiem- tas ģimenēm dod dzimtas atbalsta enerģiju.
  • Mīlestība uz Dievu un tantras zināšanas (t.i., rituāli kā saziņas veids ar Dievu) - tas ģimenēm dod ticību, cerību un spēku turēties pretī grūtībām.
  • Cieņa vienam pret otru: vīrs kā Saules enerģijas izpausme (ārējais autoritātes princips un atbildība sabiedrībā) un sieva- kā Mēness enerģijas izpausme (iekšējais ģimenes princips- atbildība par mieru, harmoniju un mājīgumu).
  • Izpratne par to, kas ir atbildība, cik svarīga ir ģimene un ģimenes attiecības gan personības garīgajai, gan arī materiālajai izaugsmei - tas pasargā no laulības šķiršanas.
  • Daudzšķautņaina, atbildīga attieksme pret bērnu audzināšanu, t.i., bērns nav īpašums, bet personība, dvēsele, kura tiecas kā uz garīgo, tā arī materiālo progresu. Panākumi audzināšanā ir atkarīgi no: ieņemšanas, dzimšanas, attiecībām ar Dievu, senčiem, vecākiem un pareizas pienākumu pildīšanas. Tam visam ir laicīga nozīme, jo dvēselei eksistē mūžīga dzīve, t.i., reinkarnācija, kas noved pie karmas (labā un sliktā uzkrāšanas, kas arī dod mums iespēju piedzimt labos apstākļos).

Uzskatu, ka mūsdienu eiropeiskā pieeja ģimenei un ģimenes vērtībām it īpaši šobrīd atšķiras no vēdiskās, jo attiecību pamatā ir nevis atbildība, bet baudīšana un savstarpējais izdevīgums. Ar tādu pieeju personība nonāk pie sliktas pieredzes, vilšanās un bieži pie degradācijas.

Protams, mūsdienu eiropeiskai ģimenei ir grūti pilnībā atbilst vēdiskajiem principiem, un diez vai tas ir arī vajadzīgs, taču es uzskatu, ka ignorēt zināšanas, kas praksē noved pie harmonijas un ģimenes laimes un, galvenais, nenoved pie apziņas un personības degradācijas, ir muļķīgi.

Vai attiecībās vīrs var būt skolotājs, vai tomēr attiecībās abi ir skolotāji viens otram?

Es esmu sieviete un atbildēšu uz šo jautājumu no sievietes skatījuma. Sievietei ir būtiski izvēlēties vīru, meklēt vīrieti, kurā jau sākotnēji ir īpašības un principi, kas izsauc cieņu. Tieši tas arī dos viņai tālāku iespēju, neraugoties uz tuvām attiecībām un sadzīvi, redzēt viņā ne tikai vīru, mīļāko, savu bērnu tēvu, bet arī spēcīgu, cienījamu personību, uz kuru var paļauties, kurā var ieklausīties, kuram patīkami pajautāt padomu, no kura ir ko mācīties. Tādēļ, ja Jums jūsu vīrs ir ne tikai vīrs, bet arī guru, Jums ir paveicies.

Jūs vadāt seminārus daudzās valstīs, kā arī organizējat svētceļojumus uz Indiju, kāda, jūsuprāt, ir Jūsu dzīves galvenā misija?

Daudzās valstīs aizvadītie semināri man palīdzēja saprast, ka visām sievietēm ir vienādas problēmas un arī sapņi.

Tādēļ es cenšos nodot caur savu personīgo pieredzi un praksi realizētas zināšanas sievietēm, jo esmu pārliecināta, ka viena laimīga sieviete darīs laimīgu visu ģimeni. Daudz laimīgu ģimeņu ir laimīga pasaule.

Indija - tā ir pārsteidzoša valsts, kas maina cilvēkus un viņu likteņus. Pietiek ar vienu pieskārienu tās svētajai zemei, un pasaule, jūsu dzīves apstākļi brīnumainā veidā mainās. Es mīlu vērot, kā notiek šīs izmaiņas cilvēku dzīvēs. Īpaši priecē, ja mana un mana vīra mīlestība uz šo valsti un tās kultūru palīdz cilvēkiem iepazīt un sajust to vēl labāk.

Jūs kopā ar vīru esat atvēruši ašramu Krimā. Pastāstiet, lūdzu, kas tajā notiek un ar kādu mērķi tas tika radīts?

Daudzu gadu garumā, esot veģetārietei, es centos atrast vietu, kur atpūsties, kur harmoniski saderētu: jūra, ārējā un iekšējā telpas tīrība, estētika, komforts, daudzveidīgs, veģetārs uzturs, tīra ekoloģija, iespējas atveseļot ķermeni un nomierināt prātu. Vēl gribēju, lai man apkārt būtu labi un saprātīgi cilvēki, domubiedri, bez agresijas un ļaunuma, lai būtu priecīgi mani redzēt un es to justu. Un, galvenais, lai apkārtne būtu mierpilna, veicinātu praktizēt, vēlams, lai būtu iespēja kaut ko jaunu iemācīties. Nu un pavisam labi, ja šajā vietā būtu iespējas palutināt ķermeni ar ajūrvēdiskām masāžām, un ausis baudītu mantru skanējumu. Jā, gandrīz piemirsu, vēl es ļoti mīlu ziedus – tiem ir jābūt daudz.

Apbraukājot daudzas valstis, es sapratu, ka pārāk daudz ko vēlos. Tādēļ, pēc ilgstošiem ceļojumiem, lūgšanām un nepārejošas vēlmes realizēt dzīvē sapni, mēs ar Atmu atradām patiešām unikālu vietu un realizējām sapni dzīvē. Neticat? Es jūs saprotu, atbrauciet un pārliecinieties paši. Mūsu mājas lapa www.krim.atma.in.ua

Pavisam drīz Jūs viesosieties Rīgā. Kāds ir šī brīža svarīgākais vēstījums jeb zināšanas, ko cenšaties nodot cilvēkiem, kuri apmeklē Jūsu seminārus?

Dzīve ir skaista, ja tajā ir Dievs.

Raksts tapis sadarbībā ar Vēdiskās kultūras centru Atma, kurā  no 22.-27.maijam, Natālija viesosies ar viesprogrammu (lekcijas, semināri, individuālās konsulācijas).

Foto: Mārtiņš Plūme.

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!