<< Visi raksti

Cilvēka prāta periodi

0

737

A.Klizovskis @ 2017-03-31

Sāksim ar cilvēku pasauli, kad vienkāršā apziņa, kas piemita pirmatnējam cilvēkam tāpat kā dzīvniekiem, viņam nomainījās ar pašapziņu, kad cilvēks atklāja domāšanas iedīgļus un kad viņa smadzenes sāka attīstīt tās dotības, uz kurām viņš ir spējīgs, jo mūs interesē tieši šis jautājums. Bet šī pirmā pašapziņas pakāpe vēl ir ļoti primitīva. Cilvēks vairāk dzīvo ar jūtām, sajūtām un emocijām, nevis ar prātu, un visi viņa priekšstati ir ļoti neskaidri, miglaini un fragmentāri. Šajā smadzeņu attīstības stadijā cilvēks var izpaust kaislības, bet ne prātu; vēlmes, bet ne saprātīgu gribu.

Šajā cilvēka prāta pirmatnējā attīstības pakāpē viņa smadzenes, vēl trūcīgas ar iespaidiem, kāri uzsūc kā sūklis ūdeni visas sajūtas, kā pozitīvās, tā arī negatīvās. Viņa dvēsele ir atvērta. Tā ir kā mīksts vasks, no kura var veidot, ko vēlas, un kā neapsēta druva, kura dod asnus pēc sējas. Trūkstot analīzes un kritikas spējām, viņš viegli pieņem visu, ko viņam māca tā gudrie Skolotāji un Vadītāji, bet tieši tāpat ņem par pilnu visu, ko saka citi, un pats vēl neprot liekuļot un izlikties.

Šis ir labākais laiks cilvēka dzīvē, kad viņa iekšējo pasauli vēl neaptumšo šaubas. Viņa dvēselē nav nesaskaņu, nav nekādu vētru un uztraukumu. Viss viņa dzīvē ir skaidrs un saprotams, viss rit vairāk vai mazāk vienmērīgi un mierīgi. Nav spēcīgu pārdzīvojumu, nav veltīgu cerību un vilšanos. Bet šis ir tas laiks cilvēka evolūcijā, kad sākotnējā cilvēce vēl nevar dzīvot patstāvīgi un tāpat kā bērnam aukle tai ir vajadzīgi Vadītāji, un viņai Tie ir gudro Skolotāju, Vadītāju, Priesteru un Caru personā. Šis pirmais cilvēka pašapziņas attīstības periods beidzas, kad viņš sāk iegūt zināšanas un aktīvāk un plašāk ieiet dzīves attīstībā.

Otrs cilvēka pašapziņas attīstības periods sākas ar to, ka mierīgā, vienmērīgā un patriarhālā priekšteču dzīve cilvēku vairs neapmierina. Dzīves attīstība ar tās iespējām un kārdinājumiem vilina cilvēku arvien vairāk un vairāk. Viņš galu galā atstāj savu kluso piestātni un iziet brāzmainajā dzīves jūrā, lai izbaudītu tās vētras. Šis tautu un atsevišķu cilvēku attīstības psiholoģiskais moments ir labi pazīstams un vairākkārt minēts vēsturē un literatūrā. Tieši nolūkā iegūt pieredzi cilvēkam vajag mesties dzīvē un izbaudīt tās vētras.

Atdevies dzīves viļņu varai un iegremdējies rosīgā darbībā, cilvēks šajā laikā pilnīgi identificē sevi ar dzīvi un redz tajā savu aicinājumu. Izvirzot sev visdažādākos mērķus un cenšoties tos sasniegt, viņš pārdzīvo gan panākumus, gan arī neveiksmes, gan priekus, gan arī vilšanos. Pakāpeniski viņš ievēro, ka mērķa sasniegšana viņam sagādā arvien mazāku un mazāku prieku, gluži tāpat kā neveiksmes — mazāku vilšanos, un ka mērķa sasniegšana, radot viņam īslaicīgu apmierinājumu, atstāj viņa dvēselē tukšumu, tas liek viņam izvirzīt jaunu mērķi tikai tāpēc, lai pārdzīvotu viņam pazīstamas izjūtas vēl lielākā mērā.

Šā otrā perioda beigās cilvēks jūt, ka viņš ir izaudzis un nobriedis. Viņš ir ieguvis prāvu pieredzi un dažas zināšanas. Viņš ir iemācījies loģiski domāt, orientēties savās izjūtās, izdarīt secinājumus. Bet, sasniedzot lielus panākumus un iegūstot lielāku pieredzi, viņa dvēselē iezogas nemiers un baiga šaubu sajūta. Viņš sāk visu analizēt un kritizēt. Arvien biežāk un biežāk viņš uzdod izbrīna pilnus jautājumus: kāpēc, kālab, kādēļ? Tā kā viņa zināšanas vēl ir ļoti paviršas un nepilnīgas, tad viņa secinājumi lielāko tiesu ir kļūdaini un nepareizi. Jūtot savu nespēju izprast dzīves izvirzītos jautājumus un neprotot saskaņot savus iepriekšējos, kaut primitīvos, bet patiesos, ieskatus un ticējumus ar savu pilnīgāko apziņu, viņš tos noraida kā neatbilstošus savai attīstībai. Iztukšojis savu dvēseli no visa tā, ko viņam bija iemācījuši Skolotāji, no visa, ko viņš pielūdza un kam ticēja agrāk, cilvēks iesāk meklējumu ceļu.

Sākas trešais periods, ļoti smags mokošu meklējumu periods. Cilvēka iekšējā pasaule ir tukša, un šis tukšums sevi atgādina arvien vairāk un vairāk... Lai aizpildītu šo baismīgo savas dvēseles tukšumu, cilvēks, neizprazdams to, kas ar viņu notiek, svaidās no vienas puses uz otru un, pastāvīgi būdams neapmierināts ar sevi, bieži krīt no vienas galējības otrā. Dažreiz viņam šķiet, ka kaut ko ir atradis, un viņš uz laiku nomierinās, bet pēc kāda laika viņš pārliecinās, ka tas ir bijis pašapmāns, un tad sākas meklēšana citā virzienā. Šajā laikā cilvēka prāts sasniedz augstu attīstību. Pastāvīgi meklējumi un vispusīgi centieni rada daudzus sasniegumus zinātnē, mākslās un veselu virkni spožu izgudrojumu un atklājumu tehnikā. Sākas sacensība meklējumos un sacensība sasniegumos, kas savukārt rada vēl lielāku zinātnes un tehnikas uzplaukumu. Tas dod cilvēka apziņai zināmu apmierinājumu, un pamazām viņš izveido pārliecību, ka tieši tās ir cilvēka augstākās vērtības.

Zināma cilvēces daļa, pieņēmusi tādu redzes viedokli, pārtrauc tālākos meklējumus. Attīstīt savu prātu un ar prāta palīdzību sasniegt arvien vairāk un vairāk virsotņu visas zinību nozarēs kļūst par viņu mērķi un dzīves jēgu. No šejienes attīstās materiālisms ar visām tā negatīvajām sekām un zemošanās cilvēka saprāta kā cilvēka būtības augstākās izpausmes priekšā.

Tādam slēdzienam un lēmumam var būt daudzas smagas sekas cilvēces evolūcijā.

Padarījis savu domāšanas aparātu par savu Dievu, cilvēks pazaudēja ceļu uz Dievu un uz ilgiem laikiem apturēja savu attīstību, jo pozitīvu garīgo īpašību vietā sāka attīstīt sliktākās īpašības, kas raksturo materiālistisko pasaules uzskatu.

Tā kā fizisko smadzeņu darbības sfēra ir vienīgi redzamā fiziskā pasaule, tad visa smadzeņu domāšana izpaudās pašcildināšanā un visas to izziņas spējas un sasniegumi- materiālo, laicīgo labumu iegūšanā.

Izvirzot visa centrā savu Ego un neatzīstot nekādas autoritātes, atskaitot sevi pašu, cilvēks, “visu nesaprotamo noliedz un apšauba, visu augstāko - apgānī, visu, kas nāk no cita, kritizē un apstrīd” un reizē ar vareno tehniku ir attīstījis vislielāko egocentrismu un egoismu, milzīgu iedomību un patību un maksimālu neiecietību un savrupību. Bet arī tas vēl nav viss. Vissliktākais un visbriesmīgākais ir tas, ka, saraudams sakarus ar savu augstāko sākotni, kas atrodas sirdī. Tātad no sacītā redzam, ka cilvēka prāta attīstības trešā pakāpe zināmai cilvēces daļai beidzas bēdīgi. Šeit cilvēka smadzenes vēl nav sasniegušas savu augstāko attīstību un to darbību nevar nosaukt par prātu, bet prātošanu. Cilvēkam viscaur liekas, ka viņš zina, bet īstenībā viņš nezina; viņam šķiet, ka viņam ir taisnība, bet patiesībā viņam nav taisnība. Savus uzskatus par faktiem viņš jau uzskata par pašiem faktiem. No tā rodas vesela virkne maldīgu atziņu un secinājumu. Apjucis līdzīgos prātojumos, cilvēks iestrēgst egocentrisma un materiālisma purvos un, izkrītot no pašreizējā evolūcijas cikla, uz simtiem gadu aizkavē savu attīstību.

Otra cilvēces daļa, kas neatzina cilvēka saprātu par evolūcijas augstāko sasniegumu, turpināja savus meklējumus tālāk un iegāja ceturtajā un pēdējā sava prāta attīstības stadijā. Tieksme uz patiesību un zināšanām galu galā pabeidz cilvēka prāta attīstību, kad smadzeņu saprāts sāk sakarus un sadarbību ar sirds gudrību: kad cilvēks ar gribas pavēli var savu prātu novadīt sirdī un domāt un rīkoties ar sirds starpniecību. Šī ir tā saucamā “gudrā rīcība”, ko izmantoja visi pirmo kristietības gadsimtu svētvaroņi un ko arī tagad lieto Austrumu gudrie.

Tādejādi pirmajiem saprāts bija verdzības līdzeklis, kas uzlika viņiem savas briesmīgās važas, otrajiem — atbrīvošanās līdzeklis, jo, nesaraujot saites ar savu augstāko apziņu, viņi paši sevī atrada patieso vadītāju, kurš nekļūdās tā kā saprāts un kurš palīdz viņiem laimīgi paiet garām šai bīstamajai vietai evolūcijā un attīstīt prātu līdz tai robežai, kuru pieļauj tās likumi.

Šī augstākā robeža, līdz kurai savā attīstībā var nonākt cilvēka fiziskās smadzenes, ir to sintēzes spējas, prasme vispārināt parādības un faktus un klasificēt tos saskaņotā sistēmā un harmonijā.

Sintēzes spēja ir īstenais mērs, kas parāda cilvēka prāta attīstības pilnību. Tikai ar sintēzes spējas palīdzību cilvēks var plaši, brīvi un dziļi domāt. Protot sintezēt, cilvēks veido savu īpašo pasauli. Šī pasaule nav egocentrisma un patības pasaule uz zemākās attīstības pakāpes, bet ir kā tās vienotās patiesās pasaules atsevišķs aspekts, kurai viņš jūtas piederīgs kā daļa veselajam. Ar sintēzes spēju apveltīts cilvēks nesēj naidu un nerada dzīvē sašķeltību, bet cenšas visur panākt samierināšanos un vienotību. Piemītot spējai sintezēt, cilvēka domāšana nav iespiesta ietvaros, dogmās un teorijās, jo katram gadījumam viņš var dot pareizu izskaidrojumu. Viņa prāts var lidot augstu un iziet no fiziskās pasaules robežām, jo jūt savā sirdī iekļautas augstākās apziņas vēsmas.

Tieši ar augstākās apziņas vēsmām ir beigusies cilvēka smadzeņu attīstība. Lai cik plaši cilvēks domātu, viņa fiziskās smadzenes nevar pārsniegt fiziskās pasaules robežas. Ar fiziskiem orgāniem var saprast tikai fiziskās pasaules fenomenus. Ir pienācis termiņš, atbilstoši kuram mums apzināti jāpiedalās. Tomēr ar prātu to izdarīt nevar. Ilgu laiku cilvēku saprāts noraidīja kā neesošas pat visas transcendentāla rakstura parādības, jo nevarēja tās ne saprast, ne izskaidrot ar fiziskās pasaules likumiem. Taču Šādi fenomeni izpaužas tik bieži, ka mūsu dienās kļuvuši par parastu parādību un noliegt tos kļuvis neiespējami.

No teiktā kļūst skaidrs, ka cilvēka prāta attīstībai ir robeža - un šī robeža ir fiziskā pasaule ar tās likumiem. Kad cilvēks var iziet no redzamības, taustāmības un pierādāmības ietvariem, kad viņš pieņem kā realitāti visus fenomenus, kad viņš iegūst zināšanas ne no grāmatām un ne kā garīgo procesu rezultātus, bet no iekšējās būtības kā apskaidrību, tad tas nozīmē, ka viņa individuālajā apziņā parādās kosmiskās apziņas iedīgļi. Vienlaikus intuīcijas jeb nojautas attīstība rāda to, ka cilvēka prāts ir stājies kontaktos ar augstāko apziņu, kas atrodas cilvēka sirdī, ka no šīs dārgumu krātuves tas var smelt visu Kosmosa gudrību, tādējādi mēs redzam, ka viss notiek dabiskā evolūcijas ceļā, saskaņā ar gudrajiem Kosmosa likumiem.

Viss atnāk savā laikā. Cilvēkam šajā ziņā nav par ko rūpēties, jo par visu parūpējusies Radošā Spēka lielā gudrība, Kura apgādājusi cilvēka organismu ar visu vajadzīgo viņa pilnīgai attīstībai līdz manifestēta Dieva stāvoklim. Cilvēkam tikai nevajag šajos gudrajos likumos izdarīt savus negudros labojumus.

 

Bilde: http://rebloggy.com

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!