<< Visi raksti

Dabas bagātība

0

1081

Roberts van Veijers @ 2016-02-17

Visā valstī gardākās ērkšķogas, upenes un jāņogas audzēja Pedijs. Viņam piederēja trīs lauki ar ogulājiem, un katru dienu viņš ar kapli irdināja zemi ap ogu krūmiem, izrāva nezāles, un vasaras vidū rūpīgi kopto ogulāju zari līka no sulīgā smaguma.

Diemžēl Pedijs nebija tikpat rūpīgs tēvs saviem diviem dēliem, kuri bija pazīstami kā lielākie slaisti visā valstī. Augām dienām viņi dzēra, ēda, tērgāja ar draugiem, bet nekad pat pirkstu nepakustināja, lai palīdzētu tēvam. Gadiem ejot, Pediju arvien vairāk uztrauca dēlu slinkums un laiskā dzīve.

"Kad es nomiršu, kad manis vairs nebūs,” viņš sūkstījās kaimiņiem, "visus manus ogulājus pāraugs nezāles un mani dēli cietīs badu.”

Netālu no ciema, alā, mita vecs vientuļnieks, pazīstams kā liels gudrinieks. Galu galā Pedijs nolēma vērsties pie viņa pēc padoma. Noklausījies Pedija stāstu, vientuļnieks brītiņu nebilda ne vārda, tik glaudīja savu garo, balto bārdu. Bei­dzot eremīts piecēlās, uzsita Pedijam uz pleca un noteica, ka dēliem būs darbs jāiemāca. Viņi pameta alu un devās uz Pedija mājām.

“Man jums ir sakāms kas ārkārtīgi svarīgs/ gudrais ere- mīts sacīja abiem jaunekļiem. “Gadījuma pēc man kļuvis zi­nāms, ka ogulāju laukā aprakta liela bagātība, kas varētu jūs nodrošināt ar ēdienu un apģērbu visam mūžam.”

Bija septembris, un līdz pat Ziemassvētkiem abi puiši katru dienu gāja meklēt apslēpto mantību. Viņi rakņājās ap krūmiem, apvērsdami zemi un cerēdami uziet mucu ar zeltu. Tomēr līdz Ziemassvētku vakaram viņi neko nebija atraduši. Dēli devās pie vientuļnieka un vainoja viņu mal­dināšanā.

“Es jūs nemānīju,” vecais vīrs nosmīnēja. “Jums jātur­pina meklēt. Apsolu, ka līdz nākamajam septembrim bagā­tību atradīsit.”

Puiši neticēja.

“Nu ko,” izlēmīgi sacīja vientuļnieks, “norunāsim tā: ja līdz septembrim neiegūsit pietiekami daudz naudas, lai nodrošinātu sevi ar pārtiku un apģērbu, kas pietiktu visam mūžam, es dalīšos ar jums visā, kas man pieder. Taču, ja iegūsit bagātību, jums būs jādalās ar nabadzīgākajiem ciema iedzīvotājiem.”

Brāļi bija ar mieru. Viņi turpināja cilāt zemi ap ogulājiem. Pedijs iepriecināts to visu vēroja, jo pēc dēlu darbošanās neauga neviena nezāle, un ap vasaras vidu zari līka no sulīgo ogu smaguma. Vientuļnieks atnāca uz lauku pie brāļiem.

“Ak,” viņš iesaucās, aplūkodams ogu krūmus, “redzu, ka esat atraduši bagātību!”

Sākumā brāļi nesaprata, ko vecais vīrs domā, tā teik­dams. Tad pār viņiem nāca atjausma. Turpmākās dažas nedēļas vientuļnieks palīdzēja ražas novākšanā. Puse iegu­vuma tika pārdota tirgū, puse atdota nabagiem.

Kopš tā laika abi brāļi turpināja cītīgi strādāt ogulāju laukā. Katru gadu viņi pusi ražas pārdeva, bet pārējo atdeva ciema trūcīgākajiem iemītniekiem. Kā jau vientuļnieks bija pareģojis, naudas, ko Pedija dēli nopelnīja ar savu darbu, pietika gan ēdienam, gan apģērbam visam mūžam.

Foto: www.seriouseats.com

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!