<< Visi raksti

Galvenā pieaugušo kļūda

0

1787

Valērijs Siņeļņikovs @ 2016-05-17

Pārmērīgu sasprindzinājumu rada nevis pati situācija, bet tas modelis, kura ietvaros rodas negatīva reakcija.

Ko nozīmē — būt par upuri?

Tas nozīmē — pastāvīgi būt sāpju gaidās.

Tad varbūt tirāna loma ir labāka?

Nekā tamlīdzīga. Tirāns dzīvo pastāvīgās bailēs par savu dzīvību. Viņš taču ar savu darbību iznīcina apkārtējo pasauli, tātad — savu pasauli, tas ir, pats sevi.

It visiem valdniekiem apkārt grozās miesassargi, tāpēc ka viņi baidās no savu upuru vai no tādu pašu tirānu uzbrukuma. Viņi dzīvo pastāvīgās bailēs.

Vienīgā izeja — pārtraukt spēlēt upura vai tirāna lomu un apgūt jauno uzvedības modeli.

Modelis “Brīnumdaris” — tā arīdzan ir spēle, bet ļoti interesanta spēle, kas dod daudz lielāku brīvību un iespējas. Ja jūs to apgūsiet visā pilnībā, tad iemācīsieties radīt un likvidēt jebkuras robežas. Tas ir, kļūsiet par īstu brīnumdari.

Lai gan arī tā ir ilūzija. Tomēr tik interesanta un tik daudz iespēju sevī slēpj!

Brīnumdaris rada, veido. Upuris un tirāns — posta.

Ikviens cilvēks pēc savas dabas ir radītājs. Tikai ir aizmirsis to. Viņš ir ieslīdzis snaudā. Praktiski visi pieaugušie guļ neparastā hipnotiskā miegā. Viņiem tikai šķiet, ka tie dzīvo. Patiesībā viņi ir noburti.

Bet kādreiz taču viņi patiešām dzīvoja. Kad bija bērni. Ticēja pasakām. Ne par ko nešaubījās. Spēja visai pasaulei pavēstīt par sevi. Bet pamazām viņi tika noburti, pārvērsti par biorobotiem.

Kurš gan cits, ja ne jūs paši, var no šīs burvestības atbrīvot?

Es netaisos jums neko mācīt. Ikviens no jums jau prot to izdarīt. Es tikai palīdzēšu jums atcerēties par jūsu burvju spējām, par jūsu neierobežotajiem resursiem un iespējām. Atveriet acis un palūkojieties uz sevi, uz savu pasauli. Neviens nav vainīgs, ka jums ir slimības un problēmas vai kaut kā trūkst. Viss jūsu pasaulē ir jūsu pašu radīts. No tā izriet vienkāršs un ģeniāls secinājums: visu var mainīt! Un jāsāk ir pašiem ar sevi!

Un jo ātrāk jūs to sapratīsiet, jo ātrāk sāksies parmaiņas.

Brīnumdarim nav vajadzības ne skaust, ne dusmoties, nedz būt greizsirdīgam. Viņam nav vajadzīgs sāncensības gars. Viņš vienkārši dzīvo un pārvalda dzīvi.

Viņš jau sen ir sapratis, ka nav nepieciešams iesaistīties cīņā un censties kaut ko iegūt ar vardarbīgām metodēm. Viņš no dzīves ņem visu nepieciešamo. Precīzāk, dzīve pati viņam to visu sniedz, jo viņš ir savas dzīves noteicējs.

Atceraties, kā rakstīja Bulgakovs? Volands saka Margaritai:

“Nekad nevienam neko nelūdz. Paši atnāks, paši visu iedos.”

Dzīvojiet un rotaļājieties kā bērni. Atcerieties Jēzus Kristus vārdus: “Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” Uzmanīgi pavērojiet bērna uzvedību. Viņš visā un visur atradīs iemeslu spēlei. Bet mēs, pieaugušie, viņam tikai traucējam tajā. Mēs visu uztveram pārāk nopietni. Mēs domājam, ka pasaule ir ierobežota un tajā nav nekā jauna un interesanta. Padzīvojuši cilvēki bieži vien daudznozīmīgi un dziļdomīgi atkārto šādus vārdus: “Esmu daudz ko piedzīvojis, man ir bagāta dzīves pieredze" Bet pats runātājs bezspēcīgi guļ gultā. Kas tad tā par dzīves pieredzi, ja reiz viņu novedusi pie slimībām un tālāk ved pretī nāvei? Padomājiet, vai jums ir vajadzīga šāda pieredze?

Bērni rotaļājas, jo dzīve viņiem ir noslēpums un mīkla. Viņiem viss šķiet interesanti. Viņi neslēpj ziņkāri par visu.

Kad es tiku vērojis, kā mans gadu vecais dēlēns iepazīst apkārtējo pasauli, es viņu apskaudu. Reiz viņš virtuvē piekļuva skapītim, kurā glabājās putraimi. Durvis nebija cieši aizvērtas, un viņš tās attaisīja. Kāda sajūsma, kāds izbrīns un prieks bija viņa acīs! Viņš varēja stundām ilgi pārcilāt burciņas un maisiņus ar putraimiem, pagaršot tos un izpētīt no visām pusēm.

Tad es vaicāju pats sev, kur man tas viss ir palicis? Kur palikusi šī tiešā, nemākslotā bērna uztvere? Ko esmu ieguvis tās vietā? Raizes par savu un savu tuvinieku dzīvi?

Un tikai pēc dažiem gadiem, pēc tam kad biju sācis apgūt jauno modeli, mani periodiski sāka pārņemt izjūtas, kas attāli līdzinājās tām īpašajām, skaidrajām bērnu dienu miera un prieka sajūtām.

Es domāju, problēma slēpjas tajā, ka pieaugušie ir aizmirsuši - pasaule ir liels noslēpums. Un tas, ko mēs redzam savā dzīvē, ir vēl tālu no Pašas Realitātes, kas ir neiedomājama un 

bezgalīga ikvienā savā punktā. Viņi ir pārstājuši uztvert sevi un apkārtējo pasauli kā mīklu. Un tā ir pati galvenā pieaugušo kļūda.

Dzīve — tā ir spēle. Kaut arī dažkārt nopietna un, iespējams, skumja. Bet tikai spēlējot mēs varēsim kaut ko iemācīties.

Apgūstiet lomas šajā spēlē. Ir gan bendes, gan upura loma, ir āksta un ir brīnumdara loma. Izvēlieties jebkuru no tām.

Es aicinu sekot man pasaulē, kurā cilvēki ir pieraduši uzņemties atbildību un būt savas dzīves noteicēji jeb saimnieki. Citiem vārdiem sakot, es jūs aicinu maģiskajā realitātē, kurā jūs esat brīnumdaris, burvis.

Bet varbūt jūs paliksiet vecajā pasaulē — upuru un tirānu pasaulē?

Izlemiet paši. Izvēle ir jūsu ziņā.

Mēs visi esam skolnieki Dieva tā Kunga skolā, dzīves skolā. Un izejam savas mācībstundas. Ja mēs no dzīves situācijām gūstam pozitīvas mācības, pilnveidojamies, augam, tad varēsim pāriet nākamajā attīstības līmenī. Ja nevēlamies samierināties ar likteni un pieņemt dzīvi, ja negribam pilnveidoties, tad dzīve mūs pārvērtīs utilizācijas izejvielās. Galu galā — tārpi taču arī jābaro.

Divi dažādi ceļi.

Nevar sacīt, ka pirmais ceļš ir labāks par otro. Gan viens, gan otrs ir labs.

Paraugieties visapkārt.

Kuru ceļu izvēlējies vairums ļaužu?

Un kuru ceļu izvēlējāties jūs?

 

Valērija Siņeļņikova grāmatu fragmenti

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!