<< Visi raksti

Kā mirst cilvēks ? Nomiršanas process

0

3505

yogi.lv @ 2014-06-12

Pirms tālāk runāt par miršanu, jāmin vispārējās tattvas — elementu principi. Cilvēka vieliski fiziskā substance funkcionē, kamēr pieci elementi (zeme, ūdens, uguns, gaiss, ēteris jeb telpa kā fiziskā vakuma vieta) kā tādi pastāv. Fiziska ķermeņa plānā ēteriskais elements ZEME atbilst kauliem un citiem cietajiem elementiem (skrimšļiem, ādai utt), ŪDENS - asinīm, limfai u.c. plūstošajiem elementiem ķermeni (substancēm kas plūst pa kanāliem - nādi), UGUNS - iekšējam ķermeņa siltumam, GAISS - elpošanas aparātam, ĒTERIS - starpslāņiem starp iekšējiem ķermeņa orgāniem, kuri nodrošina to savstarpējo kustību.

Kad pienāk nāves mirklis, šie elementi izšķīst (sadalās kā nolūzis zars zemē, kā miesa, apglabāta zemē — par to liecina labi pazīstamais teiciens apbedīšanas ceremoniālā: No zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek). Miršanas posmi ir šādi:

1. Miršanas procesā vispirms Zeme izšķīst Ūdenī. Šī neredzamā procesa mirkļa realitāte apstiprinās izpausmē, ka zūd fiziskie spēki, cilvēks nav spējīgs darbināt muskuļus — noturēties vertikālā stāvoklī, turēt kaut ko rokās. Ķermenī sākas dēdēšanas, izšķīšanas process. Līdz ar to rodas paniskas, ne ar ko neaprakstāmas bailes, jo pārņem nepārtraukta krišanas izjūta. Tās ir ārējās, fiziskās nāves pazīmes jeb simboli, zīmes. Cilvēks vēl ir dzīvs, cilvēks kā tāds nekad nav miris (visaugstākajā mācības kursā apskata zinības, kas skaidro, ka ar visiem cilvēkiem tā īsti nav), viņš ir mūžīgs, mirst, te pareizāk būtu teikt, transformējas tikai viņa fiziskais apvalks un kopā ar to attiecīgi saprāts, jo cilvēkam vairs nav jāapstrādā ar Zemes dzīvi saistītās emocijas, izslēdzas Zemes dzīves mijiedarbības faktori.
Iekšējā, nefiziskā satvara zīme par nāves sākšanos izpaužas ka prāta aizmiglošanās - cilvēks nespēj ne saprātīgi domāt, ne koncentrēties. Nāves momentā apziņa (prāts) atstāj ķermeni (cieto, fiziski materiālo). Minētie pieci elementi atgriežas apkārtējā vidē, no kurienes tie arī ņemti, ķermeni veidojot. Šī atgriešanās notiek, elementiem hierarhijas secība ieejot citam citā (evolūcija). Vēl pastāv tā dēvētais slepenais Simbols, zīme, kas rāda gaismas uzplaiksnījumus. Ar to nāves atnākšanas pirmais posms ir noslēdzies. Miršanas procesa pirmajā posmā ne ķermeņa dēdēšana, ne gaismas uzplaiksnījumi praktiski nenotiek, bet kā ideja jau ir spēkā. Šajā, ja tā var teikt, klasiskajā nāves gadījumā aiz vecuma (precīzāk — ķermeņa nolietojuma dēļ) aprakstītais pirmais posms ilgst garu laiku , bet nelaimes gadījumos, piemēram, nošaujot cilvēku vai citādos apstākļos, tas, saprotams, notiek (kā mums liekas) momentā, bet būtībā ilgi, jo arī tad visas fāzes un secība notiek, tikai krietni ātrāk gan.

2. Tālākā procesā Ūdens elements (ne jau fiziskais H20, tāpat ir ar pārējiem elementiem) izšķīst (ieiet, pāriet) Uguns elementā. Ārējā zīme (t. i., Smalkajā pasaulē notiekošā realitāte kā izpausme materiālajā) cilvēka ķermenī izzūd šķidrums, tas paliek sauss. Plūstošās substances pārstāj cirkulēt, un tas nozīmē to, ka izbeidzas dzīvības procesi ķermenī ko nodrošina asinsrite utt. Plūsmas apstāšanās pa sušumnas, pingalas un īdas kanāliem (nādi) izpaužas tā, ka apstājas apziņas funkcionēšana — cilvēks vairs nespēj domāt. Process sākas ar mutes dobumu un mēli, bet tas nozīmē to, ka nāves mirklī cilvēks nespēj runāt, taču to ļoti grib, jo vēlas, lai tam palīdz. Viņš joprojām izjūt krišanas bailes Bezgalībā. Šīs bailes izskaidrojamas ar to, ka ķermenī vairs nenotiek savstarpējā orgānu kustības saskaņotība (sistēma ir izjaukta), un tas nozīmē to, ka mirējs nevar noturēt galvu (bungādiņa nevar nodrošināt līdzsvara funkciju), tas savukārt rada krišanas izjūtu un rodas bailes (it kā no nāves, bet būtībā tā ir tikai procesa nezināšana).
Ūdens elementam pārejot Ugunī, izzūd sirds čakra (Anāhata). Izpausme ķermenī — sirdsdarbības traucējumi, slāpes, saprāts nekontrolē emocijas, t. i., mirējs apkārtējo vidi uztver izkropļoti (salīdzinot ar dzīvajiem). Iekšējais Simbols — galēja uzbudinātība, diskomforts. Slepenā (skaidrības labad — tas ir tikai termins, jo ir iekšējās izpausmes, nekā slēpjama te nav) zīme — aizplīvurots vīziju redzejums un pārdzīvojums.

 

3. Tālāk Uguns izšķīst Gaisa elementā. Ārēja zīme — ķermeņa atdzišana. Process sākas ar kāju pēdām. To, ka cilvēkiem šeit teiktais sen ir bijis zināms, apliecina daudzu jo daudzu tautu ticējumi un teicieni, piemēram, "tev aukstas kājas kā mironim". Iekšējais simbols - saprāta spēju pilnīgs zudums. Saprāts var gan īslaicīgi uzliesmot, uztvert pasauli tas vairs nav spējīgs. Slepenā zīme — saprāts atmiņā fiksē mirgojošas uguntiņas (svecīšu liesmas, punktiņus - kaut ko dzirksteļveidīgu ) sarkanā krasa. Līdz ar to elpošana pilnīgi izbeidzas. Līdz tam elpa (izelpojamais gaiss) top aizvien aukstāks. Pirms tam - tas ir ļoti svarīgi  ir nefiksējama aukstā elpošana caur abām nāsīm. Ar pirmo - piedzimšanas elpu līdz pat šai, pēdējai, cilvēks elpo tikai caur vienu nāsi (vai neelpo nemaz), bet vienlaikus caur abām nāsīm tikai reizi - nāves mirklī.

 

4. Ar pēdējo izelpu cilvēkā esošais Gaisa elements izšķīst izplatījumā - Ēterā. Tas nozīmē, ka tā enerģētiskā substance, kura kā sabiezinājums ir cilvēka fiziski vieliskais pamats, ir beidzis pastāvēt, šis sabiezinājums ir saplūdis ar pārējo enerģiju, izšķīdis tajā. Tas, kas bija cilvēks, ar šo mirkli ir bez enerģijas. Miesiskais ķermenis pastāv vēl ilgi, bet tas ir tikai cilvēka (saprāta) pamesta māja, kas agri vai vēlu sapūs. Šis mirklis nozīmē ari to, ka saprāts, īstais cilvēka "Es", pamet fizisko ķermeni, "īstais" cilvēks, izsakoties mums pierastā formā, nu ir viens pats par sevi (bez važām — ķermeņa).
Pašsaprotami, ka tāds process ir ļoti nozīmīgs cilvēka dzīvē un kā nezināma lieta izsauc stipras bailes — tātad šausmīgas ciešanas. Gaisa elementam pārejot Ētera elementā jeb Ēterā (tas, kā jau zinām, ietver sevī visus iepriekšējos elementus, ir fiziskais vakuums, būtībā jau starpposms, kas vienlaikus ir abās sfērās — vieliskajā un Smalkajā), izzūd dzimumorgānu čakra (Svadhistāna). Sākas ķermeņa agonija: elpošana ar aizturi (gārdzoši vaidi no sāpēm), gandrīz nav ieelpas. Mirējs izjūt (iekšēji redz) vīzijas atbilstoši savai Zemes dzīvei — dzīvo būtņu nogalinātājs izjūt pārmetumus, tādu kā atriebi no tiem, kurus nogalinājis (tie it kā uzmācas, smacē mirēju, apskaidrotie gari piesauc savus garīgos skolotājus, tālu (dziļi) dvēseli attīrījušajiem liekas, ka tos kāda Budas izpausme sauc (aicina, ieradusies pēc viņa un tamlīdzīgi). Tie, kuri  nopietni sagatavojušies Zemes dzīves pamešanai, izzinājuši miršanas procesa tehnoloģiju var "pārlēkt" šo procesu vai mīkstināt to. Līdz šai stadijai vēl ir iespējams atgriezties ķermeniskajā Zemes dzīvē, kamēr nav beigusies Gaisa elementa pāreja Ēterā, t. i. - kamēr pastāv ārēji neredzamā iekšējā elpošana.

Vēl kas Katrā izdzīšanas fāzē mirēja saprāts uztver arī attiecīgu skaņu, troksni ar katru fāzi skaļāku un atbaidošāku, ko pārējie ap aizgājēju nedzird.
Ne velti tautu tradīcijās ap mirēju jābūt klusumam, viņam jau tā trokšņu un uztraukumu ir gana.

Tagad secinājums skaidrs - zināšanas par nāves, prātīgāk lietot vārdus "nomiršanas" procesu, atvieglo aiziešanu, tas pasargā no ciešanām. Mācēt nomirt ir ļoti svarīgi, tas (pareiza nomiršana) atvieglo dzīvi (sevišķi to uzsākot) Smalkajās pasaulēs. Neko darīt, dzīvē viss ir jāmācās. Viens no galvenajiem cilvēka uzdevumiem ir tieši tas - iemācīties pareizi nomirt. Cilvēka "Es" - saprāts ieies Smalkajās pasaulēs bez Zemes dzīvē ierastā ķermeņa, tur tas būs tīrs jeb cik kuram tīrs gars. Cilvēks kā gars turpina eksistēt, iegūst (apaug ar) citu - dažādu līmeņu smalko ķermeni.

5. Kad iestājas nāves nākamā fāze — fiziskajam ķermenim pilnīgi apstājas sirdsdarbība un ārējā elpošana, bet elementu sfērā saprāts "uzsūc", izšķīdina sevī Ētera elementu, saprotams, ķermenim atpakaļceļa vairs nav, jo visu elementu, no kuriem būvēts ķermenis, ķermenī vairs nav. (Cilvēka kā saprāta substance miršanas procesā nav mainījusies, varētu pat teikt, ka ķermeniskajos procesos nav piedalījusies, bet ir piedalījusies tādā sapratnē, ka ieguvusi kārtējo pieredzes (pieredze ir emocijas un nekas vairāk) porciju, kuru kā Informāciju saglabā atmiņā-Būtībā saprāts ir tīra Informācija, bet atmiņa ir Informācijas nogrieznis.) Fiziskajā plānā mēs gan redzam līķi, bet tas ir tikai Smalkās pasaules reālā ķermeņa izpausme, atblāzma, kopija, tās pasaules nospiedums, redzams šajā - un tā varētu turpināt salīdzinājumus. Saprāts ķermeni kā savu individuālo māju ir pametis un sāk funkcionēt sadarbībā ar augstākajiem dzīvības aspektiem, un tas nav nekas vairāk kā tā pati Informācija pati par sevi, bet ķermenim atliek sekot elementiem - izšķīst apkārtējā vidē. Miršanas process, lai arī pāriets neatgriezeniskais punkts, vēl turpinās. Lai to labāk izprastu, ļoti svarīgi ir uzzināt saprāta dabu. Zināšanas par to un pārējās par patieso lietu stāvokli Esībā kā atklāsme paveras visiem vienā nāves procesa mirklī, arī tiem, kas nav pat apjēguši augstāko zinību esamību un nemaz nezina par reinkarnāciju, arī ateistiem un Dieva noliedzējiem. (Apskaidrotie ieguvuši to jau pirms nāves, tādēļ nākamo inkarnāciju viņi var paši noteikt un regulēt Apgaismības mirklis uzplaiksnī tad, kad baltās un sarkanās esences elements (mācībā par Sušumnas, Nādi un Pingalas kanāliem) nāves procesā satiekas sirdī. Sušumnas kanāla augšējā daļā no tēva, augļa ieņemšanas mirklī, rodas baltā substance (dzīves laikā stacionējas kā balta sfēra Smalkajā ķermeni pie galvaskausa augstākajā daļā), apakšējā daļā (pie nabas līmeņa) no mātes — sarkanas sfēras bumbiņa. Šī sistēma (tigle) ir Smalkā ķermeņa divi poli. Nomiršanas procesā baltā substance sāk izšķīst un virzīties lejup (līdz ar to izzūd apziņai uztveramās 33 agresijas un riebuma stadijas — aizgājēji ir mierīgi un agresiju uztver bez pret agresijas), viss izgaismojas baltā krāsā. Pēc tam sarkanā esence sāk virzīties augšup, viss nokrāsojas sarkanā krāsā un izzūd iespējamās 40 saprāta stadijas (nesajaukt ar 51 saprāta veidu Esībā), kas attiecas uz vēlmju un pieķeršanās fiksāciju apziņā (aizgājējiem neko negribas, izņemot mieru, ne ar ko viņus nevar mierināt). Kad abas šīs matērijas substances (bumbiņas) satiekas sirdī (čakrā), izšķīst jeb iznīkst septiņi iespējamie saprāta stāvokļi ķermenī, kas saistīti ar tumsu, fiziskā izpausmē — ar tumsonību (Zemes dzīvei nepieciešamo gudrību, kas ir viena vienīga neziņa), un viss krāsojas melnā krāsā — saprāts atstājis ķermeni.
Bezsaprāta fāze parastajiem cilvēkiem ilgst līdz pat trim četrām dienām, bet sagatavotiem — tikai dažas sekundes, pilnu realizāciju apguvušie to var apiet vispār un uzreiz nokļūt nākamajā posmā (evolūcijas Līmenī). Šajā tumsā uzplaiksnī (vienlaikus iepriekš pieminētais troksnis nogrand kā visstiprākais pērkona grāviens) tiešā nozīmē prāta gaisma - paveras iespēja uzzināt tīro sava prāta gaismu (zināšanas). Tas notiek pat ar visaprobežotāko Būtni. No garīgā attīstības līmeņa tagad atkarīgs, vai šī skaidrā prāta apzināšanās rada šoku - tātad atkal ciešanas nāves mirklī vai ne. Tādēļ ļoti svarīgi ir apzināties un saprast miršanas mehānismu un zināt nomiršanas procedūru. Ne velti Tibetā, Ēģiptē, Japānā, Indijā ir "Mirušo grāmatas" (vajadzētu teikt "rokasgrāmatas par nomiršanu"), bet nesaprotamu iemeslu dēļ tā nav nosauktas.

Tātad 20 minūtes pēc pēdējās izelpas baltās un sarkanās esences enerģija kā balts un sarkans ceļš satiekas sirds apvidū (ne jau fiziskajā ķermenī, kanāli un čakras funkcionē ēteriskajā ķermenī) un notiek prāta apskaidrības mirklis. Visiem un jebkurā gadījumā! Tas ir prāts, kāds viņš ir.

Miršanas ciešanas var atvieglot, pat nezinošajam, esot pie mirēja klāt aiziešanas mirklī un to mierinot. Tā jau izsenis dara cilvēki daudzās jo daudzās tautās. Tā ir pazīstamā apstāvēšanas institūcija. Vislabāk ir piekopt Phovu (nozīmē "pārcelšanās", to ir pieci veidi) tūlīt pēc pēdējās izelpas, t.i. mirklī, kad izbeidzas ārējā un iekšējā elpošana To vis labāk veikt nomirēja garīgajam skolotājam, un budisma pasaulē tā ir parasta lieta. Citādi ir ar augstu garīgo attīstību (attīrīšanās pakāpi) sasniegušajiem - tiem ne tikai palīdzība (mierinājums un aizlūgums paša mirlas procesa laikā un 49 dienas pēc tā, kas būtībā arī vēl ir nomiršanas process) nav vajadzīgs, tiem pats process ir citāds, jo viņi paši to var vadīt. Adeptiem pašiem dotas tiesības kā atnākt ķermenī, tā labprātīgi to atstāt, pārējiem to veic citi, bet jebkurā gadījumā viss tiek vadīts no pakāpes augstāk evolūciju sasniegušajiem. Eiropā lieti noder tēvreizes noskaitīšana. Vienu gan nepareizi dara un nomirējam ļoti kaitē — nožēla, vaimanāšana un līdzīgas izrīcības ar un par nelaiķi. Visi aiziet viņiem noteiktā laikā, nelaiķu nav! No Zemes dzīves atsauc tikai divos gadījumos — vai nu cilvēks ir izpildījis to misiju, kādēļ tika sūtīts veikt šo Zemes dzīves posmu, vai to nepilda. Un nav ko brīnīties, ka posms ir viena diena vai simt gadi. Svarīgs ir gan kas cits — jo vairāk sēro, jo aizgājējam grūtāk aiziet un iesākumā smagāka dzīve tajā saulē.

Lai labāk veiktu procedūru, ko sauc par nāvi, ķermenim nāves mirklī jābūt ar taisnu mugurkaulu (meditācijas pozā). Eiropā tas būs problemātiski. Otra labākā poza ir ar galvu vai seju uz rietumiem, guļot uz labā sāna, kreisā roka virs ķermeņa, ar labās rokas pirkstiem pieskaroties galvai svarīgākajos tās punktos (atkal traktāts biezas grāmatas apjomā). Tā ir Budas nāves mirkļa poza.

Kāpēc miršanas process ir tik svarīgs? Pats galvenais te ir baltās gaismas uzplaiksnījums. Tā gan ir tikai izpausme, bet lietas būtība ir tāda, ka tajā mirklī parādās skaidrojums par lietu īsto dabu tikko nodzīvotas dzīves sakarā. Populāri sakot, jāatkārto literatūrā bieži minētais piemērs: tiek parādīta filma par nodzīvoto dzīvi un apjēgsme, kas bijis labs, kas slikts, kā vajadzēja būt ... Kas tajā mirklī notiek? Pavisam īsi var teikt tā - ar katru nodzīvoto inkarnāciju - dzīves riņķi - saprāts pilnveidojas jeb tā Dievišķās dzirksts daļiņa, kas ir cilvēkā, pamazam izkristalizējas tīrā veidā (tā jau ari pirms tam nebija ar kaut ko sajaukušies tikai ieslēgta, aizķepināta, apaugusi ar sārņiem) un saplūst ar savu avotu - Absolūtu (Dievu). Ar laiku cilvēks pārtop Dievišķā esībā, bet, lai to ātrāk sasniegtu, "filmiņa" atgādina, liek padomāt - būs jādzīvo nākamā dzīve. Tā tiks dota, lai pilnveidotos. Vēlreiz. No dzīves Zemes sfērā atsauc (tikko jau bija minēts) tikai divos gadījumos (nāvei ir tikai divi iemesli) Atsaukšanas formu gan var būt bezgalīgi daudz: vecuma nespēks, slimība, katastrofa — un tas viss tūkstošos variantu.

6. Nākamā miršanas fāze jau tikai daļēji piederīga mirējam un šai pasaulei, jo pilnīgi brīva no saprāta ķermenī cilvēka būtne ieiet Smalkajā pasaulē, tīrās gaismas Dharmakaijā, Esības augstākajā, patiesākajā dabā. Zemes gaitas atmiņā nobloķējas, bet neizzūd. Bet ir paņēmieni, kā, izmainot saprāta stāvokli, atmiņām (pieredzei) var piekļūt. No sešām Bardo pakāpēm (dzīves ceļa posmiem) mums interesantākais būs sapņu posms, jo modernā zinātne iepotējusi absolūti muļķīgu sapratni par sapņiem. Virsrakstā pieteiktais temats to neliek apskatīt, bet vienam gan jābūt skaidram — sapņi ir saprāta atsevišķs stāvoklis. Sapņu stāvoklis ir saprāta izmainīts stāvoklis, tādēļ noder parastā saprāta stāvoklī nepieejamām lietām (zināšanu ieguvei, kas parastā saprāta stāvoklī nav sasniedzamas). Kā redzējām, tādas zināšanas lieti noder miršanas procesā. Sesto miršanas fāzi var sadalīt posmos, jo atkarībā no katra indivīda prāta attīstības, sagatavotības pakāpes nomiršanai, t.i., prasmes zinoši "veikt" procesu jeb meditācijas praksei — pārejas posmi var būt dažādi.

Vispār no sešām Bardo divas pēdējās pārejas jāuzskata par saprata pagrieziena punktiem, jo jau ar ceturto Bardo — ieiešanu miršanas procesā, kas te pietiekami plaši apskaidrots, saprātam jau tiek pieteikta citāda funkcionēšana. Parasts cilvēks to gan pat nepamana. Piektajā Bardo - Dharmati (sākot ar momentu, kad saprātam tiek dota iespēja apjēgt savu esību vispārējā esamībā - tīrās gaismas fenomens) - saprātam ieslēdzas programma. Līdz ar to pat pārvērtībām nesagatavots cilvēks lietas uztver citādi jeb, vienkāršot sakot, - vecā, dzīves laikā lietotā programma ir izslēgta. Indivīds, tagad jau saprāts pats par sevi vien, ja dzīves laikā bijis attiecīgi sagatavots, var pārnest sevi tieši Skaidrajos laukos, Smalkās pasaules dzīvē, Nirvānā, var lietot arī citus apzīmējumus "Pārnest" nav īsti veiksmīgs apzīmējums, saprāts sevi arī ,,liek citā vidē, saprātam kaut kur jāpaliek, un viņš var ieņemt tikai tādu vietu, kādai gatavs, - tāpat kā dators var strādāt ar tādu programmu, datni, rīkiem utt kādi konkrētajam datoram ir. Šo praksi sauc par Phova, tā ir trīs veidu (sarežģītības pakāpes), un tā apraksta indivīda saprāta ceļu pie saprāta patiesās būtības un lietu īstās dabas. Saprāts sāk funkcionēt sadarbībā ar dzīvības augstākajiem aspektiem. Esība tiek apjēgta augstākā pakāpē. Bardo kā Zemes dzīves starpposmi, Phovas kā piekopjamās prakses ķermeniskajā dzīves posmā noved un sagatavo saprātu (laika sprīdī pēc ķermeņa dzīves posma nodzīvošanas) pie pārcelšanās citās sfērās. Sākot ar piekto Bardo, zinības par to ir ļoti sarežģītas, bet meditācijas, šajā gadījumā, Phovas, garas, darbietilpīgas un ilgstošas. Tomēr, ja nav vēlmes nāvi sagaidīt ar šausmām un sāpēm — izziniet nāves procesu!

Nomiršanas "grafiks"

Nāves sākuma mirklis - atskaites, "nulles" punkts - Dievišķās gaismas uzplaiksnījums;

0-20 minūtes, ķermeņa sastingums, "mēmums", satur trīs stadijas, bet ceturtais jau vairs neattiecas uz fizisko ķermeni:
smagums visā ķermenī, elementāļu jēgumā Zeme izšķīst Ūdenī,
neizturama svelmes sajūta — Ūdens izšķīst Ugunī,
ķermenis izšķīst dzirkstīs (elementos) — Uguns izšķīst Gaisā,
tas, kas ir cilvēks bez ķermeņa, iegājis Ēterā;

20 minūtes pēc pēdējās izelpas (parādās baltā enerģija labajā nāsī, sarkanā — kreisajā, cilvēks neatgriezeniski ir atstājis ķermeni);

trīs dienas (pirmā fāze, kurā dvēsele vēl ir saistīta ar savu bijušo ķermeni, nosacīti varētu teikt "atvadās", jo daudziem garīgās saistības ir stipras — nepabeigtie darbi, rūpes par bērniem, pamestie materiālie labumi utt), trešajā dienā dvēsele saprot, ka ir citā pasaulē un pieņem eņģeļu pamācību, kā tajā dzīvot (parastam cilvēkam, kas nekā par ezoteriku nezina); līdz 5. dienai — parādās pēc kārtas "pieci eņģeļi" (Dievi): patiesības, līdzcietības, mīlestības, dāsnuma, gudrības;

6. dienā visi pieci eņģeļi apņem dvēseli un dod iespēju pārtraukt saistību ar Zemes esību (ja tajā bijuši labi darbi);

9. diena - otrā fāze "atvadām";

no 7.-12. dienai — parādās šausminošās dievības (ja no Zemes dzīves nevar atvadīties vai nav domājis par citām esībām);

13.-14. - dienā - ierodas "Sātans" (dēmoni), ja bijis ļaundaris ar noziedzībām pilnu dzīvi;

no 15. dienas - cilvēks apzinās, ka patiešām ir citā Esības izpausmē, un saņem jauno dzīves vidi tādu, kādu pēc Karmas nopelniem pelnījis;

no 9.-40. dienai cilvēka dvēsele, gars, paliek tiešā ķermeņa tuvumā; jo vairāk vaimanā par aizgājēju, jo šķiršanās grūtāka, dvēsele atvadās no Zemes dzīves mīļajām vietām un cilvēkiem (atgriezīsies tur pēc gada);

41. dienā — eņģeļi ved dvēseli prom savā pasaulē;

49. diena — pēdējā šķiršanās diena, palicēji līdz tam var garīgi palīdzēt aizgājējam, vislabāk noskaitot tēvreizi, aizdedzinot svecīti, nevis saucot atpakaļ un apraudot;

1. gadadienā — palicēji veic rituālus (to daudzas tautas veic 3, 9, 13 dienu laikā — iezārkošana, bet apbedīšana 40. dienā). Vismaz līdz gadam kapa vietu nedrīkst ne ar ko apkraut, nedrīkst likt ne sētas, ne pieminekļus. Vispār jāvalda vienam principam — jo ātrāk aizgājēju aizmirst, t.i., jo mazāk viņa jauno stāvokli apgrūtina, jo labāk. Pieminēt var aizgājēja labos darbus, nevis viņu pašu, nav slikti pieminēt sērkociņu izgudrotāju vai ģeniālu rakstnieku kā simbolu, nevis slavēt viņu kā Zemes dzīvi nodzīvojušu ķermeni.

 

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!