<< Visi raksti

Kāpēc mūsu mīļie cilvēki mirst?

0

1590

Paramhansa Yogananda @ 2014-09-10

 

Dievam nepietika tikai ar to vien, ka cilvēku iepriecinot, bija radījis augļus, ziedus un skaistas ainavas. Viņš pieņēma vecāku veidolu, lai sniegtu aizsardzību cilvēkam –bērnam. Taču nebija gana arī ar spēcīgo un sargājošo vecāku instinktu, un Dievs pieņēma draugu veidolu, lai varētu sniegt cilvēkam patiesi neierobežotu mīlestību. Lūk, kā Dieva mīlestība spēlē paslēpes cilvēku sirdīs.

Bērniņš aug, mīlēdams savus vecākus. Viņš pieaug. Vecāki nomirst, un cilvēkam sāp zaudējums. Viņš meklē mierinājumu iemīlēdamies, un drīz iemīlēšanās vietā stājas mīlestība pret laulāto draugu, kas pilnībā pārņem viņa sirdi un ir pārāka par citām mīlestības formām.

Laikam ritot, cilvēks zaudē sākotnējo kvēli pret laulāto un brīnās: „Kur gan palikusi mana neizmērojamā mīlestība?”

Vecāki partneri laika gaitā attīsta dziļu savstarpēju sapratni, taču viņi vairs nespēj mīlēt viens otru tik kaislīgi kā jaunībā. Dzīves materiālā puse aizsedz mīlestību. Lielākoties tā dziest uz visiem laikiem un vairs nekad neiedegas ar liesmu, kas jaunībā tik ļoti saviļņoja mīlētāju sirdis.

Kad nomirst vecāki un tiek zaudēta viņu mīlestība, kad, laikam ejot, noplok mīlestības kvēlē laulībā, atcerieties: pati mīlestība tomēr nepazūd.

Patiesā mīlestība joprojām mīt katras dzīvas būtnes krūtīs – pat puķēs un mēmajās zvaigznēs. Dievs to ir noslēpis, lai jūs vēlreiz varētu atrast un saskatīt mīlestību, ko rotā mūžīgs cildenums.

Kāpēc gan Daba liek karsti iemīlēt dažus cilvēkus un tad tos laupa – vismaz mūsu skatienam?

Dievišķā mīlestība ar mums spēlē paslēpes un pēc tam noslēpjas aiz nāves plīvura, lai mēs turpinām to meklēt un atrodam slepenajā visuresamības mājoklī. Mīlestība ved mūs cauri daudziem dzīves un nāves labirintiem, lai beigās aizvestu uz valstību, kur pilnā spožumā mirdz ideālā mīlestība. Mīlestība turpina dzīvot pat pēc nāves.

Mēness smejas par mīlētājiem, kuri viens otram zvērēja mūžīgu mīlestību, jo nu viņu pīšļi ir klāti ar zemi un viņi vairs nevar paust cilvēcisko mīlestību.

Tomēr patiesā mīlestība saka: „Lai mēness un liktenis apsmej cilvēku nepatstāvību un ātri gaistošo dzīvi, bet viņi nevar smieties par Mani, dievišķo mīlestību. Es noārdu no kauliem un miesas būvēto cietumu, kur mirstīgie gribēja Mani ieslodzīt uz mūžiem. Ziniet: kaut arī es izdzēsu viņu cilvēcisko mīlestību, es tomēr piesaistīju viņu dvēseles, liekot iet pa ciešanu taku līdz manai slēptuvei pašā Visuma sirdī. Tur īstie mīlētāji uz mūžiem paliks veldzēties Manā bezgalīgajā, arvien jaunajā svētlaimē. Tieši pēc manas nemirstīgās mīlas viņi ir tiekušies, kas baudīja citas, daudz seklākas mīlestības jūtas.”

Dievišķā mīlestība vēsta: „Ja jūs mīlat mani, tad mīlēsiet mani ne tikai vienā cilvēkā, bet pilnīgi visā. Atcerieties: kaut gan mēģināt mani ieslodzīt viena cilvēka veidolā, es beigās tomēr noārdīšu viņa miesas ietvaru. Es to darīšu tāpēc, lai jūs iemācītos mani atrast visās būtnēs.”

Foto: Margarita Karaeve, Avots: Paramhansa Yogananda "Garīgās attiecības", Zvaigzne ABC

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!