<< Visi raksti

Krēsls

0

1532

Nezināms autors @ 2014-07-14

Kāda sieviete lūdza priesteri apmeklēt viņas smagi slimo tēvu un aizlūgt par viņu. Kad priesteris ienāca slimnieka istabā, vīrs gulēja gultā, atbalstījis galvu pret spilveniem. Pie gultas stāvēja krēsls, tādēļ priesteris nodomāja, ka slimais vīrs viņu jau gaidījis.

- Šķiet, ka jūs mani gaidījāt, vai ne? - vaicāja priesteris.
- Negaidīju vis. Kas jūs esat? - jautāja slimnieks.
- Esmu priesteris. Jūsu meita lūdza mani atnākt, lai varam kopā noskaitīt lūgšanu. Kad pie gultas ieraudzīju tukšo krēslu, nodomāju, ka par manu ierašanos jau zināt.
- Ak jā, krēsls! - vīrs atteica. - Vai jums būtu, kas iebilstams, ja es lūgtu aizvērt durvis?

Priesteris pārsteigts paklausīja.
- Nekad to nevienam neesmu teicis, taču savas dzīves laikā es tā arī neesmu iemācījies
lūgties. Baznīcā arvien klausījos sprediķus par lūgšanas nozīmi un visu labo, ko tā sniedz. Taču es to vienmēr laidu gar ausīm, tāpēc man nav ne jausmas, kā tas darāms. Jau sen biju pārstājis domāt par lūgšanām, kad pirms četriem gadiem labākais draugs man teica: "Hosē, lūgšana ir saruna ar Dievu. Iesaku darīt tā: apsēdies krēslā, kuram pretī nolikts otrs krēsls. Tad iedomājies Dievu sēžam tev iepretim. Tas it nemaz nebūs ērmoti, jo pats Dievs ir sacījis: Es vienmēr būšu ar jums. Sarunājies ar Viņu, ieklausies Viņā tāpat kā šobrīd manī."

Drauga padomam paklausīju, un man tas tik ļoti gāja pie sirds, ka sāku šādi lūgties divas stundas dienā. Vienmēr uzmanos, lai meita to neredzētu, citādi viņa mani ievietos trako namā.

Priesteris, noklausījies vīra stāstu, bija ārkārtīgi saviļņots. Viņš sacīja, ka vīrs visu darot pareizi, un ieteica tā turpināt. Tad priesteris kopā ar vīru noskaitīja lūgšanu, deva viņam svētību, svaidīja ar svēto eļļu un devās atpakaļ uz baznīcu.

Pēc divām dienām šī vīra meita priesterim darīja zināmu, ka tēvs aizgājis mūžībā. Priesteris sievietei vaicāja:

- Vai nāvi viņš sagaidīja mierā?
- Jā gan. Ap diviem pēcpusdienā grasījos iet ārā, taču tēvs mani pasauca. Aizgāju uz istabu;
tēvs sacīja, ka mīlot mani no visas sirds, un noskūpstīja. Kad pēc stundas atgriezos no veikala, viņš šo pasauli jau bija atstājis. Es pamanīju kaut ko neparastu - šķiet, ka dažus mirkļus pirms nāves tēvs bija pievilcis tuvāk gultai krēslu un uzlicis uz tā galvu. Tādu es viņu atradu. Ko tas, jūsuprāt, varētu nozīmēt?

Priesteris noslaucīja aizkustinājuma asaras un atteica: - Kaut ikviens no mums varētu šādi aiziet!

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!