<< Visi raksti

Pasaule kā kuģis

0

1048

Aleksands Klizovskis @ 2016-11-01

Iedomāsimies pa okeānu peldošu stipru un varenu kuģi, kas atbilst zinātnes un tehnikas jaunākajiem sasniegumiem un ir cilvēka prāta lepnums. Pieņemsim, ka tas ir “Titaniks”.

Tas droši un lepni traucas pa viļņiem, ar savām varenajām krūtīm šķeļot to putojošās virsotnes, it kā zobodamies par sti-hij as dusmām un uzskatot sevi par uzvārētāju.

Kuģa pasažieri, juzdamies uz šā milzeņa pilnīgā drošībā, izklaidējas un nododas izpriecām, kas pieejamas tikai par viņu kolosālo bagātību, izpriecu starpbrīžos aprēķinādami savu nākamo peļņu un ienākumus.

Viņus neinteresē tas, ka, lai uzceltu šo kuģi, šo greznības un ērtības brīnumu, ilgu laiku tika ekspluatēti tūkstošiem strādnieku, kas par savu sūro darbu saņēma nabaga grašus.

Viņi nezina to, kādu traģēdiju viņiem slēpj pašu rīcība un domāšanas veids, jeb, pareizāk sakot, nevēlas par to nekā zināt, bet - Pasaules Stūrmanis zina visu un visu novērtē.

Un, skat, pretī šim kuģim, cilvēku iedomības un lepnuma iemiesojumam, peld leduskalns kā pasažieru rīcības un domu iemiesojums, viņu cietsirdības un egoisma simbols. Šis leduskalns šķiet pēc izskata neliels, bet tā pamatne ir tik dziļa un varena, ka kuģis neiztur triecienu un tam jāiet bojā.

Un tā mēs esam uz grimstoša kuģa klāja. Viegli iedomāties pasažieru apjukumu, šausmas un izmisumu, kurus trieciens pamodinājis no miega un sapņiem un kuriem draud baiga un drausmīga bojāeja nakts tumsā aukstajā okeāna dzelmē.

Velti kuģa kapteinis cenšas nomierināt pasažierus un tiem pierādīt, ka viņa rīcībā ir pietiekami daudz glābšanas līdzekļu, lai izglābtu visus pasažierus, - baiļu apmātie cilvēki ne tikai neklausās viņā, bet pat nesaprot viņa teiktos vārdus.

Vieni, nezinādami, ko iesākt, un neuzdrošinādamies pamest šo viltus citadeli, nāves bailēs traucas pa klāju, palielinādami apjukumu un paniku.

Otri, cenzdamies iespējami ātri pamest grimstošo kuģi, lec no augšas pasažieru pārpildītās laivās, apgāzdami tās, un pazudina reizē ar sevi cilvēkus, kas jau izglābušies.

Citi, nodrošinājušies ar glābšanas jostām, drosmīgi lec ūdenī, bet, neprazdami tās lietot, apgriežas ūdenī ar kājām gaisā.

Vieni, redzot bojāejas nenovēršamību, bez kurnēšanas padodas savam liktenim, gatavodamies kopā ar kuģi nogrimt okeāna dzelmē; citi, nevarēdami samierināties ar bojāejas tuvošanos, lej asaras, sūta lūgšanas un lāstus.

Neliela cilvēku daļa, kas nav zaudējusi pašsavaldīšanos, sasprindzinādama spēkus, cenšas saglābt kuģi, vismaz līdz ieradīsies glābēji. Saucieni pēc palīdzības pa radioviļņiem traucas uz visām okeāna pusēm. Bet viņu pūles ir veltīgas, palīdzība neierodas, un kuģis dzīvo savus pēdējos brīžus. Savā postenī līdz pēdējam mirklim, līdz kuģa nogrimšanai dzelmē, paliek kuģa kapteinis un daži savam pienākumam uzticīgi viņa palīgi, kuri nu pūlas glābt citus, nevis sevi.

Mūsdienu pasaule ir kā grimstošs kuģis. Atšķirība tikai tāda, ka uz grimstoša kuģa visi apzinās neizbēgamo bojāeju, turpretī mūsdienu pasaulē daudzi vēl to nevēlas atzīt.

Mūsu pasaule kā kuģis droši un pārliecināti devās pa dzīves okeāna viļņiem, lepodamās ar saviem sasniegumiem zinātnē un tehnikā, dzīves labumu maksimālo daļu piešķirdama stiprajiem un bagātajiem, bet minimālo daļu vājiem un nabadzīgiem.

Taču aiz mūsdienu pasaules šķietamās labklājības un varenības iemitinājās apslēpta slimība, iekšējs vājums un satura trūkums, kuri noveda līdz sadursmei ar leduskalnu, līdz Pasaules karam, kas sašķobīja visus pamatus, visu mūsu pasaules kuģa karkasu. Tāpat kā ikviens sūci dabūjis kuģis nenogrimst pēkšņi, bet pēc dažām minūtēm, stundām, pat dienām - atkarībā no kuģa izturības un trieciena spēka -, arī mūsu pasaules kuģim ir savas lēnas nāves stundas, varbūt pat dienas. ...

 

Foto: SHuSHI168.com

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!