<< Visi raksti

Sāls lelle

0

1350

Entonijs de Mello @ 2015-08-15

Pēc ilga ceļojuma pa sausumā izkaltēto zemi Sāls lelle nonāca pie jūras un pārsteigumā sastinga: kaut ko tādu viņa nebija ne iedomājusies, ne redzējusi! Kaut kas neizprotams! Mazā Sāls lelle stāvēja uz cietās zemes un lūkojās pilnīgi citā pasaulē — kustīgā, nedrošā, trokšņainā, savādā un svešā. Sāls lelle jautāja jūrai: “Kas tu esi?”

Uzrunātā paskaidroja: “Es esmu jūra.”

“Es nesaprotu,” lelle domīgi sacīja. “Nesaprotu, bet vēlos saprast. Kā es to varētu?”

“Pieskaries man,” jūra ierosināja.

Lelle bikli spēra soli tuvāk un ar kājas pirkstiem skāra ūdeni, tā, viņasprāt, iepazīstoties ar jūru. Tad, atvilkusi kāju, neviļus palūkojās lejup un, neieraudzījusi vairs pirkstus, izbijusies iekliedzās: “Ai, kas noticis ar manu kāju? Ko tu ar mani izdarīji?”

Jūra atbildēja: “Lai uzzinātu, tev kaut kas bija jāupurē.” Pamazām ūdens noskaloja graudiņu pēc graudiņa, bet lelle brida jūrā arvien tālāk un tālāk, un ar katru brīdi viņas izpratne palielinājās. Tomēr viņa joprojām nespēja pateikt, kas tad īsti ir jūra. Gremdējoties dziļāk un dziļāk ūdenī, Sāls lelle kusa arvien vairāk un vairāk, bet tā arī līdz galam nesaprata un atkārtoja: “Kas īsti ir jūra?”

Beidzot vilnis izšķīdināja lelli pavisam, un tā izdvesa: “Es esmu jūra!”

Sāls lelle bija atklājusi, kas ir jūra, bet ne to, kas ir ūdens. Kas ir jūra, viņa bija atskārtusi mirklī, kad kļuva par daļu no jūras bezgalības.

 

Photo: Water Creatures by Klaus Kampert

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!