<< Visi raksti

Sarkanās rozes

0

1548

Nezināms autors @ 2014-07-23

Sarkanas rozes bija viņas mīļākie ziedi. Arī viņas vārds bija Roze.
Ik gadu Valentīna dienā vīrs viņai dāvināja brīnišķīgu rožu pušķi.
Togad, kad vīrs nomira, puķes Rozei piegādāja mājās. Pušķim bija piestiprināta zīmīte ar uzrakstu "Esi drosmīga!".
Iepriekšējos gados vīrs rozēm bija pievienojis zīmīti, kurā vienmēr bija rakstīts viens un tas pats: "Šogad mīlu Tevi vēl stiprāk nekā pērn. Mana mīlestība pieaug ar katru gadu."
Roze zināja, ka šī ir pēdējā reize, kad saņem puķes no vīra. Nāve Rozes vīru bija pārsteigusi negaidot, tāpēc viņa secināja, ka vīrs pušķi bija paguvis pasūtīt pirms savas aiziešanas. Viņam allaž bija paticis visu nokārtot savlaicīgi - ja nu īstajā dienā pietrūkst laika.
Roze apgrieza puķēm kātus un ielika skaistā vāzē blakus vīra fotogrāfijai. Viņa stundām ilgi lūkojās uz fotogrāfiju un rozēm.
Aizritēja gads; dzīve bez vīra bija nepanesami grūta. Rozes dzīvē bija ienākusi vientulība, un viņa to jau sāka pieņemt kā savu likteni.

Taču Svētā Valentīna dienā atskanēja durvju zvans un uz lieveņa bija nolikts sarkanu rožu pušķis - kā katru gadu. Pārsteigtā Roze to ienesa mājā un zvanīja floristam.
Uz telefona zvanu atbildēja puķu veikala
īpašnieks, un Roze lūdza paskaidrot notiekošo.
Kurš gan vēlējās viņu tā sāpināt?
Klausulē atskanēja atbilde:
- Es zinu, ka jūsu vīrs nomira vairāk nekā pirms gada, un zināju arī to, ka jūs man zvanīsiet. Par rozēm, ko tikko saņēmāt, ir samaksāts jau iepriekš. Jūsu vīrs vienmēr visu darīja savlaicīgi, neko neatstādams uz pēdējo mirkli. Viņš ir avansā samaksājis par to, lai jūs katru gadu saņemtu šīs puķes.
Un vēl kas - pušķim ir pievienota vēstule. Jūsu vīrs to sagatavoja pirms vairākiem gadiem un lika nodot jums gadu pēc viņa nāves.
Roze pateicās un nolika klausuli. Asarām acīs un rokām trīcot viņa izņēma no pušķa vēstuli un lasīja:

"Sveika, mīļā, zinu, ka kopš manas aiziešanas ir pagājis vairāk nekā gads. Ceru, ka Tev ir izdevies atgūties no šī trieciena. Tu droši vien jūties vientuļa un sāpināta - arī es justos tāpat. Mūsu mīlestība izdaiļoja dzīvi. Nav vārdos izsakāms, cik ļoti Tevi mīlu.Tu biji brīnišķīga sieva, draudzene un mīļotā, manu sapņu piepildījums. Zinu, ka pagājis tikai gads, taču es Tevi ļoti lūdzu: vairs nesēro. Vēlos, lai esi laimīga par spīti sāpēm. Tāpēc sūtu Tev rozes. Tas Tev piegādās katru gadu. Ikreiz, kad puķes saņemsi, domā par mūsu kopīgo laimi un to, cik bijām svētīti.
Vienmēr esmu Tevi mīlējis un mīlēšu mūžīgi, taču Tev ir jāturpina dzīvot.
Lūdzu, centies atrast savu laimil Zinu, ka tas f nebūs vienkārši, taču Tev izdosies. Rozes pie Tevis atceļos ik gadu, līdz pienāks diena, kad nebūs neviena, kas atvērtu durvis.
Tajā dienā florists piecas reizes nāks un klauvēs, lai pārliecinātos, ka puķes esi saņēmusi.
Ja durvis tomēr neviens neatvērs, viņš zinās, kur aiznest rozes...
Tur, kur mēs atkal būsim kopā..."

Komentāri

Pievienot komentāru

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!