<< Visi raksti

Strauts

0

1173

Yogi.lv @ 2015-08-21

No pazemes avota augstu kalnos izspurdza mazs strautiņš. Tas tecēja pa kalna nogāzi, reizēm pārlecot šķēršļus, reizēm jautri burbuļojot, te atkal slinki ļaujoties pašplūsmai, te brīžiem pazūdot zemē, tomēr nekas nespēja tecējumu apturēt.
Kādu dienu tas sasniedza plašu tuksnesi.

“Vēl viens šķērslis, kas jāpārvar!” strauts pukojās. “Taču nekas mani nespēj apturēt, ar! šo uzveikšu!” Apņēmīgi strauts metās virsū tuksnesim, bet, ikreiz tā darot, ūdeņi neizprotamā kārtā pazuda, iesūcās nekurienē, tos aprija sau¬sās, karstās smiltis.
Tomēr strauts nedomāja padoties. Ja tam lemts šķēr¬sot tuksnesi, noteikti atradīsies veids, kā to izdarīt. “Ja vēji to spēj, spēšu arī es!” strauts nezaudēja dūšu, un tuksneša smiltis pusčukstus atbalsoja viņa vārdus: “Ja vēji to spēj, spēšu arī es!”
Strauts uzsāka sarunu ar tuksnesi: “Man tevi noteikti jāšķērso, taču ikreiz, kad es to mēģinu darīt, smiltis mani norij! Nav nozīmes, cik sparīgi metos uz priekšu, tomēr netieku ne no vietas!”

Tuksnesis atbildējai “Tu nespēsi mani Šķērsot, ja izmantosi tās pašas vecās metodes, ar kādām veici ceļu kalnos. Tā tu nekad nepārvarēsi smiltis, bet izsīksi vai pārtapsi purvājā Tev jāuzticas vējam, tas tevi pārnesīs pāri tuksnesim. Paļaujies uz vēju!”
“Kā gan vējš varēs pārnest mani pāri tuksnesim ?" strauts nesaprata.

“Ļaujies, lai vējš tevi uzsūc, tad tas tevi nesis," tuksnesis pamācīja. Taču strautam ieteikums nepatika. Galu galā strauts bija ar savu raksturu un nepavisam nevēlējās pazaudēt sevi, kad vējš to uzsūks. Tuksnesis saprata strauta šau¬bas un atkārtoti centās to pārliecināt.

“Vējam tas izdosies,” tuksnesis iedrošināja. “Tici man un uzticies vējam. Ja ļausi, lai tas tevi uzsūc, tas aiznesīs tevi pāri tuksnesim, otrā pusē tu atkal kļūsi par strautu.”
Bet strautu turpināja mākt šaubas. “Es tomēr nebūšu tas pats strauts, kas esmu tagad. Es vairs nebūšu es!"

Tuksnesis zināja, ka ir tikai divas iespējamības, bet saprata arī, ka strautu baida neizprotamā pārvēršanās. “Ja tu iesūksies smiltis un pārvērtīsies par purvu, noteikti nebūsi tas strauts, kas patlaban. Bet, ja paļausies uz vēju, tava sirds, tava patiesā būtība tuksneša otrā pusē atkal atdzims, lai tu plūstu jaunā virzienā, lai kļūtu par upi, un tu pat neatcerēsies tagadējo šaubīšanos.”

Strauts brīdi prātoja, līdz viņa sirds dziļumos pamodās senas atmiņas par vēju, kam var uzticēties, un par horizontu, kas nekad nebija sasniedzams, bet vienmēr bija jaunā sākums. Strauts ievilka elpu un ļāvās vējam.

Vējš pacēla strauta miglas vālu un nesa to savās spēcīgajās un gādīgajās rokās tālu aiz horizonta, augstu virs karstajām smiltīm un tad ļāva tam viegli nokrist kāda tāla un augsta kalna virsotnē. Tur strauts atkal apzinājās sevi, savu patieso būtību un to, ko nozīmē būt strautam.


Pasaka Mārgaretas Silfas atstāsta

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!