<< Visi raksti

Svami Vivekananda - Par gaismu, kura ir vienmēr mūsos...

0

1469

Svami Vivekananda @ 2015-01-04

Visi spēki Visumā mums jau pieder. Un mēs paši aizsedzam ar rokām sev acis un kliedzam, ka ir tumšs. Ziniet, ka ap mums nav tumsas. Noņemiet rokas no acīm - un jūs ieraudzīsit, ka gaisma vienmēr ir apņēmusi jūs, turpretī tumsas un vājuma nekad nav bijis. Mēs esam neprātīgie, kad kliedzam, ka esam vāji; neprātīgie, kad kliedzam, ka esam samaitāti.

 Vēdānta pastāv uz to, ka šis ideāls ne tikai ir īstenojams, bet ka tas vienmēr ir jau bijis īstenots un ka, likdamies ideāls, patiesībā tas ir īstenība, mūsu pašu iedaba. Viss pārējais, ko jūs redzat, ir neīsts, viltots. Sakot "es esmu niecīga mirstīga būtne", jūs runājat nepatiesību, melojat sev, hipnotizējat sevi, liekot domāt, ka esat kaut kas nejauks, vājš, nožēlojams.

 

 Vēdānta neatzīst nekādu grēku, nekādus maldus un apgalvo, ka vislielākie maldi ir tikai tad, kad jūs sakāt, ka esat vājš, ka esat grēcīgs, nelaimīgs radījums vai arī ka jums nav spēka un jūs nespējat izdarīt to vai šito.

Ik reizi, kad tā domājat, jūs, tā sakot, pieāķējat vēl vienu posmu pie ķēdes, kas jūs notur lejā, uzliekat savai dvēselei vēl vienu hipnozes kārtu. Tāpēc nav taisnība tam, kas domā, ka viņš ir vājš vai samaitāts; viņš ienes pasaulē sliktu domu.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Vēdānta nemaz necenšas samierināt ar pašreizējo dzīvi, hipnozes dzīvi, neīsto dzīvi, kuru mēs uzskatām par ideālu; šai viltus dzīvei ir jāizgaist, tās vietā jāparādās un jāsāk starot realitātei, kas vienmēr atrodas aiz tās. Neviens cilvēks nekļūst šķīstāks, viņš tikai šķiet vairāk vai mazāk šķīsts atkarībā no lielākas vai mazākas viņa pilnīgās šķīstības izpaušanās. Ļaunais nokrīt, un dvēseles dabiskā šķīstība sāk izpausties. Mums jau ir bezgalīga šķīstība, tāpat kā brīvība, mīlestība un varenība.

Lielākajai daļai no mums būtu vairāk, nekā mēs domājam, iespēju darīt labu, ja vien mēs gribētu tērēt tam savu laiku. Ja būtu vēlēšanās, tad ar to brīvā laika daudzumu, kas ir mūsu rīcībā, mēs šīs dzīves laikā sasniegtu divsimt ideālus.

Bet mums nevajag pazemināt ideālu līdz īstenībai. Tas ir viens no visbīstamākajiem kārdinājumiem, kas piezogas nemanot. Tas ierodas pie mums to personu veidolā, kuras attaisno mūs un pasaka mums priekšā īpašus atvainojumus ikkatrai mūsu neprātīgajai vēlmei, kamēr mēs nesāksim domāt, ka paši sev esam vienīgais ideāls, kāds vien mums var būt. Bet tas tā nav. Vēdānta to nemāca. īstenība, gluži otrādi, ir jāpielāgo ideālam, pašreizējā dzīve - mūžīgajai dzīvei.

Fragments no Svami Vivekananda grāmatas, "Praktiskā Advaita", 1.daļa.

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!