<< Visi raksti

Ugunsvīrs

0

855

Yogi.lv @ 2016-12-26

Sensenos laikos dzīvoja vīrs, kurš mācēja iegūt uguni. Ciema ļaudis brīnījās par viņa neparastajām spējām. Pirmo reizi ieraugot uguni, viņi nesaprata, ko par to domāt vai ko ar to darīt. Patiesībā viņi no tās baidījās.

Bet tad ugunsieguvējs iemācīja, kā šo brīnumu izmantot, lai visu ziemu noturētu siltumu mājās un iedegtu gaismu, kad iestājas tumša nakts. Viņš tiem parādīja, kā uz uguns pagatavot ēdienu un kā apdedzināt māla traukus, no kuriem ēst. Ja gadītos apmaldīties svešā, neapdzīvotā vietā, šo dārgumu varētu izmantot, lai sauktu pēc palīdzības, jo spožais signāls būs saredzams lielā attālumā. Tomēr, viņš brīdināja, uguns var būt arī bīstama, būt cēlonis lielai nelaimei, tāpēc mācīja cilvēkiem, kā to savaldīt, neievainojot sevi vai citus.

Drīz vien ziņa par ugunsvīra neparastajām spējām izplatījās no nometnes uz nometni, līdz ikviens visā apvidū uzzināja par viņa mistisko un vareno māku. Visiem viņš bija vajadzīgs, un vīrs gāja pie ļaudīm un ikvienam, kurš vēlējās, mācīja, kā iegūt uguni. Cilvēki cītīgi mācījās un godāja ugunsvīru — viņš noteikti bija īpašs —, un dievi tam stāvēja blakus.

Ar laiku vīra slava nonāca līdz ciema vecākajiem un vadoņiem, un pat līdz apgabala valdniekam. Dzirdētais viņiem nepatika. Bija uzradies cilvēks, kurš deva ļaudīm to, ko viņi paši slepenībā vēlējās: iespēju dzīvot labāk un laimīgāk. Turklāt iedzīvotāji bija sākuši no viņiem novērsties, lai sekotu šim iznirelim — ugunsradītājam. Valdnieks un vadoņi zaudēja kontroli!

Ugunsvīra darbošanās jāierobežo, visi bija vienisprātis. Ja tas nelīdzēs, jāpieņem stingrāki mēri! Tika nolemts, ka ugunsvīram jāmirst. Kādu nakti viņi to tumšā nostūrī izsekoja un nogalināja. Ļaudīm pateica, ka turpmāk iedegt uguni aizliegts.

Cilvēki apmulsa un baidījās valdībai nepaklausīt. Visi sēroja par ugunsvīra nāvi, pamazām aizmirstot visu viņa iemācīto, bet nespējot aizmirst viņu pašu.

Vadoņi un valdnieks apspriedās, ar ko aizņemt cilvēku prātus, kā novērst viņu domas par joprojām bīstamo personu. Sprieda un lēma, līdz radās ideja mudināt cilvēkus ierīkot svētvietas ugunsvīra piemiņai. Katrā ciemā uzcēla pa monumentam, un ļaudis izgreznoja svētnīcas ar ziediem, gleznojumiem un tēliem. Tur viņi regulāri sanāca kopā, atminējās ugunsdevēju un to, ko šis cilvēks viņiem bija nozīmējis. Viņi rakstīja biezos foliantos par gaismu, ko uguns-devējs reiz bija atnesis, un ikreiz, kad sapulcējās kopā, lasīja fragmentus. Valdnieki priecājās, jo tagad viņi uguni bija pārņēmuši savā kontrolē. Tikmēr ļaudis atkal pierada pie saltām, tumšām naktīm, ēda aukstu ēdienu, aizmirsa dejot un dziedāt ugunsgaismā.

Kā stāsta vēsture, cilvēki vēl ilgi palika uzticīgi atmiņām un svētnīcās godāja ugunsnesēju.

Bet gaismas nebija.

 

Foto: Heather Macleod - WordPress.com

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!