<< Visi raksti

Vai tas, ka ķermenis jau zaudējis lokanumu un vingrumu, netraucēs nodarboties ar jogu?

0

1732

TIJA KAZĀKA @ Yogi.lv @ 2014-10-06

Runājot par jogu, mēs bieži vien pieminam lokanību. Jau izdzirdot šo vārdu vien, cilvēka iztēle uzbur jaunu un neticami lokanu meiteni, vai arī kādu puskailu indieti, kurš izlocījies neticamā pozā un sasējis savu ķermeni mezglā. Ar šo vīziju visbiežāk arī pietiek, lai cilvēks – jo īpaši mūža otrajā pusē, nolemtu, ka joga nav domāta viņam. Vēl klāt pikti nosakot, ka šitās austrumu muļķības viņam nav vajadzīgas.

Regulāra jogas prakse patiešām būtiski uzlabo cilvēka lokanību un locītavu kustīgumu, taču mums, Latvijas klimatā dzīvojošiem cilvēkiem, izteikts lokanums lielākoties nav ielikts gēnos. To nosaka gan klimats, kurā dzīvojam, gan pārtika, kuru gadsimtiem ilgi lietojam. Taču dzīvē gadās, ka cilvēks, kurš nesen nonācis jogā, apskatījis skaistas pozu bildes, ar drakoniskiem paņēmieniem nolemj iegūt izteiktu lunkanumu. Šādi mēģinājumi var beigties bēdīgi. Piemēram, cilvēks, kurš intensīvi stiepj savas kājas, lai par katru cenu nonāktu pazīstamajā Lotosa pozā, jo jogā taču tā sēž, saplēš sev ceļa meniskus un ir spiests doties uz ceļu operāciju. Tā nav kāda briesmīga pasaka – tā ir realitāte.

Jogas pozas un liela lokanība nav jogas prakses mērķis. Ja mēs raugāmies dziļāk jogā kā garīgā praksē, kurā mēs nonākam paši caur savu ķermeni jebkurā vecumā, jogā vispār nav ārējā mērķa. Joga ir ceļš, nebeidzams pašizpētes process, kurā cilvēks ar mīlestību un pieņemšanu pats pret sevi raugās esošajā mirklī un uzdod sev dažādus jautājumus. Ko šis mirklis man atnes? Kāds ir mans ķermenis šodien? Ko viņš var šodien? Kā es varu mācīties pieņemt un mīlēt savu ķermeni tieši tādu, kāds viņš ir šodien? Un tad – kādi ir tie paņēmieni, ar kuriem es caur mīlestību varu palīdzēt viņam atgūt un vairot kustīgumu, lokanumu, veselību? Cītīgi un pacietīgi, taču tieši tik, cik man tas ir iespējams. Nevis tik, cik to var kāds cits.

Ja mēs atkāpjamies no lokanības kā mērķa, tad ieraugām to nebeidzamo zināšanu, prakšu un ieguvumu okeānu, kādu paver joga. Piemēram, cilvēks, kurš ar jogu sastapies jau pusmūžā vai seniora vecumā, caur sev piemērotu praksi pakāpeniski var atjaunot pakāpeniski zūdošo ķermeņa apziņu. Un jogas prakses lielais atzars – elpošana. Arī tam nav fiziskā vecuma ierobežojuma, un tas ir instruments, kurš cilvēkam sniedz iespēju piedzīvot lielas pārmaiņas savā ķermenī un pasaules uztverē. Sākot ar skābekļa pieplūšanu asinīs, kurš veicina organisma pašattīrīšanos un pašatjaunošanos, un beidzot ar labvēlīgām psihiskajām izmaiņām, kuras izraisa kārtīga izelpošanās. Dziļā elpošana mazina iekšējo trauksmi, palīdz atbrīvoties no ķermenī uzkrātām emocijām un atgūt dzīvesprieku jebkurā vecumā. Mēs to visu kopumā varētu saukt par dzīves kvalitātes atjaunošanos, kura cilvēkam ir pieejama jebkurā vecumā. Joga palīdz cilvēkam dzīvot pilnvērtīgāk, veselīgāk un priecīgāk!

Šis ir fragments no pilnās intervijas versijas žurnālam "Ievas Veselība" par jogu un cilvēka novecošanu. Žurnāla 148. izdevumā pie īsās versijas redzamas Māras demonstrētās jogas pozas ar to veidošanas aprakstiem: http://www.manizurnali.lv/flash/461352/26

Autors Tija Kazāka, Avots: http://tija-yoga.1s.lv/

Foto: jasperphoto.com

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!