<< Visi raksti

Droši nedarīt!

0

1757

Tija Kazāka @ 2016-03-28

Ar šo rakstu es vēlos noslēgt un vairs neturpināt to vētru, kura sacēlās, kad pašā gada sākumā savā blogā publicēju rakstu “Ezotērika un funkcionalitāte”: http://tija-yoga.lv/307-ezoterika-un-funkcionalitate/ Tālāk šo pašu rakstu izvērstā versijā publicēja arī mans mīļākais žurnāls “Annas Psiholoģija”, un vētra varēja turpināt plosīties.

Pa šo laiku es pati no vētras un virpuļa centra esmu apzināti izkāpusi - tas ir viens no iemesliem, kādēļ vairs neatbildu uz personīgi nepazīstamu cilvēku komentāriem feisbukā un vēstulēm e-pastos. Jo iesaistīšanās, kas izpaužas kā publiska uzskrūvēšanās, emocionāla izreaģēšana, jogas pasniedzēju un jogotāju baiļu vairošana, pilnīgi neko nerisina. Jautājums ir pārāk nopietns, lai par to vienkāršiceptos. Jautājums ir tāds, ar kuru būtu jādarbojas valsts līmenī, taču visiem, kas mani rosināja to darīt, jau atbildēju, ka tā noteikti nav mana funkcija. Tas jādara kādam ar stiprākiem nerviem.

Pa šo laiku esmu uzsākusi akūtu medikamentozu ārstniecību un ilgstošas rehabilitācijas procesu, pakāpeniski un pilnīgi transformēju nodarbības, kurās satiekamies ar cilvēkiem, ar kuriem kopājogojam nu jau 10 un vairāk gadu. Un šo nodarbību laikā esmu centusies savu šī brīža zināšanu ietvaros viņiem nodot būtiskāko informāciju par to – kas tad tieši ir tas bīstamākais ķermeņa jogas praksē? Kas ir tas, kas pēc ilgstošas prakses var ļoti nopietni, smagi un neatgriezeniski sagraut cilvēka fizisko ķermeni? Šajā rakstā apkopošu būtiskākās atbildes uz to cilvēku jautājumiem, ar kuriem tiekamies nodarbībās. Jo jautājumu bija daudz – gan man pašai, gan citiem. Un mēs visi kopā esam pārdzīvojuši ļoti nopietnu krīzi. Un ar šo rakstu vēlos šo tēmu slēgt.

Šobrīd, klausoties lekcijas, kuras profesionāli treneri, sporta mediķi un fizioterapeiti lasa topošajiem treneriem, dzirdu, ka šis jautājums ir un būs aktuāls arī fitnesā – arī tur notiek anatomiski nekorekta apiešanās ar cilvēku ķermeņiem. Šūpojas gan jogas laiva, gan fitnesa kuģis, un vienīgais glābiņš ir ļoti dziļas zināšanas par cilvēka ķermeni. Un vēl daudzas dažādas zināšanas, kuras nepieciešamas, pirms aicināt otru izdarīt kādas specifiskas kustības, piemēram, jogot.

Glābiņš varētu būt arī cilvēku pašu izglītošanās. Piemēram, gadījumos, kad cilvēkam sāp mugura, viņam nevajag akli un nedomājot doties uz jogu tikai tādēļ, ka sabiedrībā valda pilnīgi maldīgs uzskats – joga ārstē muguras sāpes. Turklāt jogas ir ārkārtīgi dažādas, un manipulācijas, kas tajās, bieži vien pilnīgi neiedziļinoties, tiek veiktas ar cilvēku ķermeņiem, ir viena par otru kaitīgākas. Ne visas, protams!

Pagājušajā nedēļā uzzināju, ka šī tēma joprojām tiek aktualizēta Vācijā, zemē, kur jogu gadiem ilgiesmu mācījusies. Jogas pasniedzēja Eva Haak nupat klajā laidusi grāmatu “Katastrophen Yoga”, kurā ar pašas zīmētām karikatūrām un aprakstiem runā par to, kas jogā ir tas, kas pamazām (dažreiz arī spontāni) sagrauj cilvēku ķermeņus – sākot no starpskriemeļu disku trūcēm, līdz pat nonākšanai slimnīcā. Eva dalās arī savā jogas traumu pieredzē. Un man gribas cerēt, ka arvien vairāk cilvēku nebaidīsies to darīt arī šeit. Tieši bailes ir iemesls tam, kādēļ vairāki man pazīstami jogotāji un pasniedzēji to nedara.

Atbildes uz būtiskākajiem un nopietnākajiem jautājumiem, kas rodas šajā kontekstā, ir meklējamas ļoti piezemētās sfērās - cilvēka anatomiskajā uzbūvē, kustību un funkcionālajā anatomijā un dziļā izpratnē par to, kā kustas un kā drīkst kustināt cilvēka ķermeni, lai tas saglabātu vai uzlabotu veselību. Tas ir arī pirmais, ko savā grāmatā uzsver mana kolēģe Vācijā.

Tas veids, kādā jogas skolotājiem lielākoties un visbiežāk 200 stundu izglītības ietvaros (ir pāris vietas, kur jogas skolotāji mācās gadiem un individuālā anatomija ir virstēma) tiek mācīta cilvēka anatomija, ir absolūti nepilnvērtīgs. Informācija par to, ka tādā un tādā pozā darbojas tāds un tāds muskulisbūtībā nedod pilnīgi neko. Tā nedod izpratni par anatomisko/kustību funkcionalitāti un kopsakarībām cilvēka ķermenī fizioloģiskā līmenī. Lai tās aptvertu un saprastu, paiet gadi. Ne velti sporta treneru izglītība ilgst gadiem ilgi, nevis forsētos īstermiņa kursos. Un tieši tādēļ sporta un fitnesa treneri ar gadiem ilgu izglītību ir visprasmīgākie ķermeņa jogas pasniedzēji, jo domā funkcionāli, nevis ezotēriski.

Sīkāk par to – kas tad ir pats būtiskākais, pirms ķerties vērsim pie ragiem? Un ko ievērot, ja joga patīk un praktizēt gribas?

1. Ja cilvēkam ilgstoši sāp mugura, viņam nevajag iet uz jogu, jo situācija var nopietni pasliktināties un individuālajām nepieciešamībām nepiemērotā joga beigās var būt izšķiroša jautājumā – doties uz operāciju vai nē. Ja muguras sāpju iemesls ir nekustīga dzīves veida vai stresa izraisīts muskuļu savilkums, tad cilvēks, kurš reizi nedēļā dodas uz jogu un pilda pasniedzēja piedāvāto programmu individuāli piemērotā dziļumā, neko neforsējot, nevienam neko nepierādot, un, ja viņam nodarbībā izdodas nomierināties, dziļi paelpot, tad viņš pēc laika jutīs kādu uzlabojumu.

Iespējams, šis ir iemesls mītam par to, ka joga ārstē muguras sāpes. Joga neārstē. Ja cilvēka muguras sāpju iemesls ir izmaiņas starpskriemeļu locītavās vai diskos, viņam ir jādodas pie ārsta (neirologa, vertebrologa), jāuztaisa mugurkaula izmeklējums (magnētiskā rezonanse, datortomogrāfija). Pēc tam, ja ir nepieciešams, cilvēkam ir jālieto pretsāpju un pretiekaisuma medikamenti un, kad akūtie simptomi ir noņemti, tālāk ir jādodas pie fizioterapeita – pie profesionāļa, kurš, redzot cilvēka izmeklējumu, spēj sastādīt INDIVIDUĀLU ikdienas vingrošanas programmu, kura neļaus mugurkaula (vai locītavu) bojājumiem progresēt. Turklāt izmaiņas mugurkaulā atstāj iespaidu uz visu cilvēka ķermeņa novietojumu – pleci, gūžas, pēdas, iekšējie orgāni. Lai to novērtētu un koriģētu, ir nepieciešama profesionāla palīdzība, nevis joga. Regulāri vingrojot individuāli un pie profesionāļa noskaidrojot, kuras konkrētas kustības šim cilvēkam ir kontrindicētas jeb aizliegtas, cilvēks, ja vēlas, vēlāk, kad jūtas vesels, var doties uz jogu grupā, ja spēj šos ierobežojumus pats ievērot.

Aksioma – viens un tas pats vingrinājums, viena un tā pati kustība viena cilvēka funkcionālo stāvokli un veselību uzlabo, bet otru turpat blakus sagrauj, ir neapgāžama, ja spējam domāt reāli un anatomiski loģiski. Tā skan diezgan draudīgi un ir nopietni jāņem vērā. Un tā rada milzīgas pārdomas ikvienam, kas vēlas pasniegt jebkādas grupu nodarbības.

Pasaulē neeksistē kāda mistiska jogas poza, kura visiem cilvēkiem vienādi palīdzēs piedzīvot kādas vienādas pozitīvas pārmaiņas. Tādēļ jogas pozas tiek modificētas līdz nepazīšanai, un tās seklākajos variantos, kad cilvēks balansē anatomiski ļoti grūti pamatojamā ķermeņa pozīcijā (piemēram, Trīsstūra pozas seklākā versija), rodas jautājums – kāpēc tā ķēmoties, varbūt labāk vienkārši funkcionāli pavingrojam? Tās pašas vietas taču var izstiept arī četrrāpus uz grīdas - daudz funkcionālāk, daudz drošāk, dziļāk un veselīgāk. Tas, ka kāds vīrs pirms daudziem tūkstošiem gadu šādā pozā meditējis, nenozīmē to, ka arī man tajā jāmēģina meditēt. Ja pieejam šai lietai ar skaidru prātu – meditēt taču var arī mežā pie koka, baznīcā vai vēl jebkur citur. Un var arī nemeditēt. Lai meditētu vai piedzīvotu Dieva pieredzi, nav jāstāv kādā pozā. Un vingrošanas zālē tad ķeramies pie veselīgas darbošanās ar fizisko ķermeni! Ja gribam, saucam to par jogu, ja gribam – par veselības vingrošanu.

Būtībā grupu nodarbības ir paredzētas pilnīgi veseliem cilvēkiem, taču, tā kā šobrīd tādu cilvēku mūsu vidū praktiski vairs nav, tad, lai darbotos grupā, katram vispirms ir ļoti labi jāiepazīst savs ķermenis un precīzi jāievēro tā ierobežojumi.

2. Ja cilvēks, kurš zina savas diagnozes, nonāk jogas grupā, kurā tās pasniedzējs staigā pa zāli un cilvēkus pozās spontāni iegriež, ievelk vai ievieto, viņam ir skaļā un drošā balsī jāaizliedz jogas pasniedzējam to darīt (Adjustments, Assists). Kamēr vien cilvēks ir pie pilnas samaņas, neviens cits kā vien viņš pats nevar noteikt to, kas tiks vai netiks darīts ar viņa ķermeni. Šī ir viena atsevišķa liela tēma par jogas biznesu un jogas pasniedzēju vēlmi justies īpašiem, izredzētiem un pārākiem – to te neizvērsīsim. Un tā ir tēma par cilvēku bailēm skaļi neatļaut otram ar sevi jebkā fiziski izrīkoties. Arī to iemeslus (autoritātes, vardarbības pieredze bērnībā utt.) te neizvērsīsim.

Ja cilvēks pats vēlas, lai kāds viņu kādā pozā iekoriģē, viņš vispirms dodas pie sava pasniedzēja ar saviem izmeklējumiem, jo bez tiem otra cilvēka ķermeņa aizskaršana ir – mazākais – netaktiska, nopietnākos gadījumos - bīstama. Šāda darbošanās ir piemērota individuālajām praksēm pie pasniedzējiem, kuri izgājuši ļoti dziļu anatomijas apmācību un visdrošāk – strādā savā jomā jau ļoti daudzus gadus. Grupā katrs atbildību uzņemas pats – ne velti šāds dokuments nu jau praktiski visur ir jāparaksta ikvienam, kurš vēlas grupā darboties. Ja šāds papīrs ir parakstīts, Latvijas likumdošana ir pasniedzēja pusē. Ja kāds gūst ievainojumus, pats ir vainīgs. Un vēl – Latvijā jau ir vietas, kur bez fizioterapeita norīkojuma grupā nemaz nav iespējams nokļūt. Jādomā, ka šāda prakse nākotnē būs pilnīgi visur.

3. Cilvēkam, kurš ikdienā nedzīvo aktīvu dzīves veidu, regulāri nevingro un kuram nav ķermeņa apziņas, droši nevajag klausīt kādam, kurš spontāni aicina kopā paskriet vai pavingrot. Man šeit prātā nāk padomju laikā skolotāju iemīļotais teiciens – ja tev kāds teiks – lec pa logu laukā, vai lec ugunī, tu arī leksi? Skriešana ir vēl viena tēma, kuru šeit dziļāk neapskatīsim (lielākā daļa cilvēku pēc 30 gadu vecuma skriet nedrīkst – tā paša mugurkaula dēļ). Un, ja kāds, kuram pašam patīk pavingrot, parkā vai kādā pasākumā to aicina līdzi darīt arī citus, no šādas vietas droši vajag doties projām. Lai liktu otram cilvēkam izdarīt jelkādas kustības, kuras neatgādina vienkāršu ikdienas iešanu, vispirms ir ilgi jāmācās.

4. Ja cilvēks nonāk vietā, kur dažādu, īpaši strauju kustību (tajā skaitā aukstuma/karstuma) izmantošana tiek pamatota ar to, ka cilvēkam kaut kas nokārtosies smalkajā laukā, un šis pamatojums ir vienīgais, kuru pasniedzējs spēj izmantot – bez dziļi anatomiska seguma, šādas kustības droši nevajag izdarīt. Tās nopietni var apdraudēt cilvēka veselību un diemžēl arī dzīvību. Fiziskais ķermenis ir jākustina anatomiski pamatoti un pareizi, nevis ezotēriski.

5. Ja cilvēkam pēc jogā iegūtām traumām kāds stāsta, ka traumas izraisītās sāpes ir karmiska pieredze, ka tā dvēsele piedzīvo ķermeni, ka sāpes ved uz apskaidrību un apgaismību, no šādas vietas domājošam cilvēkam droši ir jādodas projām nekavējoties. Bet, ja cilvēks šādiem izskaidrojumiem tic, viņam šādā vietā ir jāpaliek – tā ir mūsu pašu brīva izvēle, kā rīkoties ar saviem ķermeņiem. Un mūsu izvēle ir izglītoties – kā ar tiem nekad nerīkoties.

6. Cilvēkiem dažādos fiziskos vecumos ir piemērotas dažādas un, kas būtiski – ļoti atšķirīgas fiziskās nodarbes. Šis likums attiecas arī uz jogu. Tāpat būtiski atšķiras arī tas, ko jogā dara vai nedara sievietes un ko – vīrieši. Cilvēkam ir jākustas anatomiski pareizi, atbilstoši savam fiziskajam vecumam un atbilstoši savām diagnozēm.

7. Kas tad ir pats būtiskākais, ko ievērot jogas ķermeņa praksēs? Saprotams, ka tā ir tēma, kuru vienā rakstā nav iespējams ietilpināt. Tā varētu būt tēma, par kuru sīki rakstīt nākotnē. Tā ir tēma grāmatām.

Bet pats pamats, kuru apstiprinās ikviens funkcionāli domājošs sporta ārsts un praktizējošs fizioterapeits, ir – pirms cilvēkam nav pilnībā attīstīta posturālā (stājas) muskulatūra jeb tā sauktādziļā korsete, lielākā daļa kustību, kuras tiek izpildītas dažādos jogas atzaros, cilvēkam ir kontrindicētas jeb aizliegtas. To kaitīgumu tik ātri nesajutīs cilvēks, kurš vēl ir jauns (līdz 30 gadu vecumam), spēcīgs, vesels un ar pareizu stāju. Disfunkcionalitātes rezultātus tik ātri nesajutīs arī masīvākas miesas būves praktizētāji. To tik drīz nesajutīs arī praktizētāji, kuri grupā ir reizi nedēļā un disfunkcionālās kustības neveic ar pilnu amplitūdu.

Visdrīzāk jogā sastopamo disfunkcionālo kustību iedarbību un tam sekojošās traumas vai sāpes sajutīs jogas pasniedzēji, jo viņi šīs kustības izdara ārkārtīgi bieži un daudz. Tās sajutīs arī tie cilvēki, kuriem ir kāda ģenētiska nosliece uz izmaiņām mugurkaulā vai locītavās, vai izmaiņas jau notikušas. Un tās sajutīs praktizētājs, kuram jogas pozā kāds regulāri “palīdz” ieiet. Pie noteikta gadiem ilgstoša un regulāra disfunkcionālo kustību atkārtojumu skaita, sekas sajutīs praktiski visi. Kā liecina Yin jogas dibinātāju pieredze, arī spēcīgi vīrieši.

Posturālās jeb korsetes muskulatūras attīstīšana ir metodisks darbs ar ķermeni uz cietas grīdas vismaz katru otro dienu ar anatomiski pamatotiem vingrinājumiem, tā attīstot visus dziļos un arī ne tik dziļos muskuļu segmentus, kuri iepako mugurkaulu un locītavas. Šādi vingrinājumi un attīstīta korstete ir obligāts priekšnoteikums jebkurai aktīvai kustībai – skriešanai, lekšanai, dejošanai un jogošanai. Un ir vienkārši nesaprotams – kādēļ tas ar sarkaniem burtiem netiek skandināts pilnīgi visiem cilvēkiem, kas vēlas aktīvi kustēties, tajā skaitā - jogot.

Šie muskuļi ir – taisnā prese (īpaši tās lejasdaļa), ārējā/iekšējā slīpā prese, sānu prese, aizmugurējāprese; visi daudzie dziļie muguras ekstenzori jeb atliecējmuskuļi; lielie seklie muguras muskuļi (Latissimus Dorsi), visi seklie un dziļie pektorāļi jeb krūšu muskuļi, aizmugurējie un sānu gluteālie muskuļi (dibens), augšstilbs no visām pusēm utt. Šie muskuļi cilvēkam neattīstās paši no sevis, un arī klasiska jogas prakse daļu no tiem attīsta nepietiekoši, vai neattīsta praktiski nemaz. To neesamību bieži var redzēt veselībai bīstamajās kustībās, ar kādām cilvēki pārvietojas no vienas jogas pozas uz nākamo. Visi šie muskuļi ir jāattīsta metodiski, un tie ir vienīgais nosacītais drošības garants, ka klasiskais Lielais Sveiciens Saulei un dažādu jogas pozu izpildīšana cilvēku nenovedīs pie traumām. Turklāt, arī šīs jogas kustības ir jāizpilda anatomiski pamatotā veidā un ne visiem cilvēkiem tās ir vienādi piemērotas. Pie noteiktām saslimšanām mugurkaulājā vai locītavās, tās var būt arī kategoriski kontrindicētas.

Ja, veicot nelielu muskuļu testu, cilvēks konstatē, ka posturālo muskuļu praktiski nav, jogot kādā no aktīvajiem jogas atzariem droši nevajag. Par to – kā un kuras kustības var/nevar, drīkst/nedrīkst izpildīt, arī šeit nerunāsim, jo tas nav iespējams – par to runāsim darbībā.

Tas, kas attiecas uz jogu kā garīgu un arī enerģētisku praksi (es piederu pie cilvēkiem, kuri šo aspektu nenoliedz), apzināti nav šī raksta temats. Tā ir atsevišķa tēma, un, lai saglabātu fizisko un mentālo veselību, to nevajag jaukt vienā maisā ar ķermeņa praksi. Tā ir informācija, kuru ir iespējams integrēt ķermeņa praksē kā pasaules pieredzē eksistējošas koncepcijas, pamatus vispirms stingri iebūvējot anatomiskus un funkcionālus. Ja cilvēks praktizē kādu no hinduisma, budisma, kristietības vai citu garīgo prakšu zariem, viņš pilda tajos piedāvātos rituālus, neuzspiežot tos citiem cilvēkiem. Ja cilvēks praktizē latvisko dzīvessziņu vai nepraktizē neko no tā visa, tas nekādā veidā neliecina par to, cik labs, slikts, pareizs vai nepareizs cilvēks viņš ir. Cilvēks, kurš mīl savus tuvākos, regulāri apmeklē fitnesu un, pats to neapzinādamies, meditē, skatoties zvaigznēs, ir tikpat īpašs kā tas cilvēks, kurš sauc sevi par jogu.

Ikvienam, kas pieredzējis nonākšanu meditācijā, kura cilvēkiem mēdz atvērties tādā jogas praksē, kas kombinēta ar fokusēšanos un apzinātību, ir saprotams, ka šī bezgalīgā dimensija nav saistāma ar fiziskā ķermeņa destruktīvu izmantošanu. Ja šī dimensija ir atklāta, tajā var ieiet, arī vilcienā sēžot. Cilvēks ar savu dvēseli var aprunāties vakarā pirms laišanās miegā.

Un kur tad tagad ir risinājums? Tas būs jāizlemj katram pašam. Manuprāt, tas atrodams integritātē un tā sauktajā zelta vidusceļā. Veselīgais, anatomiski pamatojamais, individuāli piemērotais no jogas + veselīgais, anatomiski pamatotais no veselības vingrošanas + katram pašam piemērota garīga prakse, lai ko cilvēks ar to saprastu. Un tam visam klāt un visam pāri veselais, skaidrais saprāts un izpratne par to, ka neviena cilvēka izdomāta koncepcija nav pilnīga + brīvība droši nedarīt kaut ko tāpēc vien, ka “tā ir jādara”. Pēdējais, diemžēl, ir viens no destruktīvākajiem pamatojumiem, ar kuriem nākas sastapties jogā.

Noslēdzot, man prātā skan skolas laikā fizkultūras skolotāju skandinātais – trīs, četri, vingrojumu beigt! Varbūt skan tādēļ, ka padomjlaika skolas ieaudzinātā bezierunu paklausība ir tā, kas lielai daļai mūsu sabiedrības šodien joprojām neapzināti izraisa vēlēšanos nedomājot klausīt un darīt tā, kā kāds “gudrāks” saka un rāda priekšā. Jo tā būs drošāk. Tā pašam nebūs jādomā un varēs būt tāds pats, kā visi citi.

Ar šo tad arī skarbā un nopietnā tēma manā blogā tiek slēgta. Drīz tikšot likvidēts arī pats blogs – vietnes turētāji atsūtījuši vēstuli, ka izdzēsīs visus blogus, kuros pieminēts jebkas, kas atrodas ārpus zinātniski izskaidrojamā :)

Tēma tiek slēgta arī tādēļ, lai mūsu kopīgā darbošanās grupās turpmāk vairs nenotiek zem traumas jeb krīzes zīmes. Kūlenis ir apmests. Iesim uz veselību.

RAKSTA AUTORS: Tija Kazāka

Avots: http://tija-yoga.lv/317-drosi-nedarit/

 

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!