<< Visi raksti

Karma joga ideāls

0

1331

Swami Vivekānanda @ 2016-08-30

Visdiženākā ideja Vēdāntas reliģijā ir tā, ka mes varam sasniegt mērķi, ejot pa dažādiem ceļiem. Šos ceļus var iedalīt četrās kategorijās - darba ceļš, mīlestības ceļš, sevis izzināšanas ceļš un pasaules izzināšanas ceļš. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka šis dalījums nav strikti noteikts, ka viens ceļš neizslēdz citu un bieži vien tie savijas kopā. Mēs dodam tiem nosaukumu atbilstoši tam, kāda tipa darbība tajos ir pārsvarā, un tas nekādā ziņā nenozīmē, ka nevarētu atrast cilvēku, kurš nebūtu spējīgs ne uz ko citu kā vienīgi uz darbu vai uz lūgšanu, vai zināšanām. Beigu beigās visi ceļi satek kopā, saplūstot vienā veselumā. Visas reliģijas un visas kalpošanas un darba metodes ved mūs uz vienu un to pašu mērķi. 

Esmu jau mēģinājis ieskicēt šo mērķi. Sis mērķis ir brīvība, ciktāl mēs to saprotam. Viss, ko sev visapkārt redzam, tiecas uz brīvību - no atoma līdz cilvēkam, no bezjūtīgas, nedzīvas matērijas daļiņas līdz augstākajai būtnei, kas ir zemes virsū, līdz cilvēka dvēselei. Viss Universs ir cīņas par brīvību rezultāts. Visās kombinācijās ikkatra daļiņa tiecas iet savu ceļu, tiecas atrauties no pārējām daļiņām; taču tās šo daļiņu notur. Zeme tiecas aizlidot no Saules un Mēness - no Zemes. Viss dabā tiecas uz bezgalīgu izkliedētību. Visam, ko Universā redzam, pamatā ir šīs brīvības alkas; šo alku impulsa ietekmē svētais skaita lūgšanas un zaglis zog. Ja šis rīcības veids ir nepareizs, mēs to saucam par ļauno; ja turpretī tas ir augsts un patiess, dēvējam par labo. Taču impulss abos gadījumos ir viens un tas pats - brīvības alkas.

Svēto nomāc savas verdzības apziņa, un viņš vēlas no tās atbrīvoties; tādēļ viņš lūdz Dievu. Zagli nomāc apziņa, ka viņam nepieder kādas lietas; tāpēc viņš zog. Brīvība ir visas dabas - tiklab tās, kas jūt, kā arī tās, kas nejūt, - vienīgais mērķis; un - apzināti vai neapzināti - viss tiecas uz šo mērķi. Brīvība, pēc kuras alkst svētais, atšķiras no tās, ko meklē laupītājs. Brīvība, kuru nolūkojis svētais, ved viņu uz bezgalīgu, neizsakāmu svētlaimi, turpretī laupītāja iekārotā brīvība kaļ vienīgi jaunas važas viņa dvēselei.

Katra reliģija ietver sevī šīs brīvības alkas. Uz tām balstās tikumība un nesavtība, kas iezīmē atsacīšanos no priekšstata, ka cilvēks un viņa nīcīgais ķermenis ir viens un tas pats. Ja cilvēks dara labu, palīdz citiem, viņš tādējādi pierāda, ka nevar apmierināties ar šauro “es un mans” loku. Šī atbrīvošanās no egoisma nav ierobežota. Visas lielās ētiskās sistēmas sludina absolūtu nesavtību kā mērķi. Bet nu pieņemsim, ka cilvēks ir sasniedzis absolūto nesavtību; kas tad ar viņu notiek? Kopš tā brīža viņš vairs nav atsevišķa sīka personība; viņš ir izpleties, ietiecies bezgalībā; viņa agrākā sīkā personība ir izzudusi uz mūžiem. Viņš ir kļuvis bezrobežīgs; un sasniegt šo bezgalīgās izplatības stāvokli ir visu reliģiju un visu tikumisko un filozofisko sistēmu īstenais mērķis. Individuālists nobīsies, iepazinies ar šīs domas filozofisko izklāstu. Uzstājot, ka tikumība ir nepieciešama, viņš vienlaikus sludina šo pašu ideju. Viņš nenovelk robežas cilvēka nesavtībai. Kā mēs atšķirsim cilvēku, kurš kļuvis pilnīgi nesavtīgs pēc individuālistiskās sistēmas, no cilvēka, kurš kļuvis tāds citādā veidā? Abos gadījumos viņš ir kļuvis vienots ar Visumu, bet tas arī ir visa mērķis; tikai sliktam individuālistam trūkst vīrišķības aiziet savos pārspriedumos līdz galīgajiem secinājumiem. Karma Joga nozīmē ar nesavtīgu darbu iemantot to brīvību, kas ir cilvēka dabas mērķis. Tāpēc arī jebkāda egoistiska rīcība kavē virzību uz šo mērķi un ikkatra nesavtīga rīcība tuvina mūs tam; tādēļ vienīgā tikumības definīcija var būt izteikta ar šādiem vārdiem.

“Tas, kas ir egoistiski, ir netikumīgi; tas, kas ir nesavtīgi, ir tikumīgi.”

Bet, ja iedziļināmies sīkumos, tad nekas vairs nav tik vienkārši. Kā jau iepriekš esmu minējis, apkārtējie apstākļi maina ari detaļas. Viena un tā pati rīcība vienos apstākļos ir nesavtīga, bet citos - egoistiska. Tāpēc varam dot tikai vispārīgu definīciju un ļaut detaļām katrā atsevišķā gadījumā iezīmēties saistībā ar laika, vietas un apstākļu īpatnībām. Vienā valstī kāda rīcība tiek uzskatīta par tikumīgu, citā tā ir netikumīga, jo apstākļi ir atšķirīgi. Brīvība ir visas dabas mērķis, taču tā sasniedzama vienīgi ar pilnīgu nesavtību; katra nesavtīga doma, katra nesavtīga rīcība, katrs nesavtīgs vārds tuvina mūs mērķim un tāpēc tiek uzskatīts par tikumīgu. Šis formulējums ir pieņemams ikvienai reliģijai, ikvienai ētiskajai sistēmai. Dažas domāšanas sistēmas apgalvo, ka tikumība nāk no Augstākās Būtnes - Dieva. Uz jautājumu, kāpēc cilvēks rīkojas tā, bet ne citādi, jums atbildēs: “Dievs tā pavēlējis.” Taču ari tādiem ētikas kodeksiem, lai kāda būtu to izcelsme, centrālā ideja ir pašuzupurēšanās un paš-aizliegšanās. Tomēr dažiem cilvēkiem, neraugoties uz visu šīs ētiskās idejas diženumu, izraisa bailes doma, ka viņiem jāatsakās no savas sīkās personības. Ieteiksim cilvēkam, kas lolo savu sīko personību, padomāt par to, kur paliek absolūti nesavtīga cilvēka personiskais “Es”, tāda cilvēka, kurš vispār nedomā par sevi, neko nedara savā labā, ne ar vārdu nepiemin sevi. Šis “Es” viņam ir pazīstams vienīgi tik ilgi, kamēr viņš domā, rīkojas vai runā savā labā. Ja turpretī viņš apzinās tikai citus cilvēkus, Visumu, - kur tad ir palicis “Es”? Tas ir izzudis uz visiem laikiem.

Tātad Karma Joga ir ētikas un reliģijas sistēma, kuras mērķis ir sasniegt brīvību ar nesavtību un labiem darbiem. Karma jogs var neticēt nevienai doktrīnai. Viņš var neticēt pat Dievam, var netaujāt nevienam, kas ir dvēsele, un nedomāt ne par kādiem metafiziskiem secinājumiem. Viņa speciālais mērķis ir realizēt nesavtību, un viņam nākas pašam 

izraudzīties ceļus, kas ved uz šo mērķi. Ikkatram viņa dzīves brīdim jākļūst par īstenošanu, ņemot vērā, ka viņam tikai un vienīgi ar darbu, bez doktrīnas palīdzības, ir jāatrisina tā pati problēma, kurai Džnāna Joga pievieno savu gudrību un iedvesmu, bet Bhakti Joga - savu mīlestību.

Nu rodas nākamais jautājums. Kas ir darbs? Ko nozīmē palīdzēt pasaulei? Vai mēs vispār varam tai palīdzēt? Absolūtajā nozīmē - nē; relatīvajā nozīmē - jā. Pasaulei nav iespējams izdarīt pastāvīgu labumu vai tādu labumu, kas ilgtu mūžīgi; ja tas būtu iespējams, pasaule vairs nebūtu mūsu īstā pasaule. Mēs varam remdēt izsalkumu uz kādu laiku, bet pēc tam cilvēks atkal gribēs ēst. Katrs apmierinājums, ko varam cilvēkam sniegt, ir no svara tikai īsu mirkli. Neviens nespēj radikāli grozīt prieku un ciešanu mūžīgo miju. Vai tad ir iespējams runāt par mūžīgu laimi šajā pasaulē?

Nevar sacelt bangas okeānā, lai kaut kur neizveidotos kritums. Patīkamo lietu kopsavilkums pasaulē vienmēr bijis pazīstams pēc tā, kā tas saskan ar cilvēku vajadzībām un viņu alkatību. Un šo iznākumu nevar ne palielināt, ne samazināt. Aplūkosim cilvēku dzimuma vēsturi, jo tā mums ir zināma. Vai šīs nav tās pašas ciešanas un tie paši prieki, ko redzam no vissenākajiem laikiem līdz pat mūsdienām? Vai šīs nav tās pašas atšķirības sabiedriskā stāvokļa ziņā? Tieši tāpat vieni ir bagāti, citi - nabadzīgi, vieni atrodas augstu, citi - zemu, vieni ir veseli, citi — slimi. Tā tas ir bijis gan ēģiptiešiem, gan grieķiem, gan romiešiem, un tā tas notiek arī ar mūsdienu eiropiešiem un amerikāņiem. Tajā pašā laikā redzam, ka līdzās šai nenovēršamajai laimes un nelaimes mijai vienmēr ir bijuši centieni izskaust ciešanas. Katrs vēstures periods veidojis tūkstošiem cilvēku, kas neatlaidīgi pūlējušies, lai padarītu vieglāku savu tuvinieku ceļu. Bet vai viņi ko panākuši? Mēs varam tikai rotaļāties, mētājot bumbiņu no vienas vietas uz citu. Mēs aizvācam ciešanas no fiziskā plāna, bet tās pāriet uz mentālo plānu. Tas atgādina 

ainu Dantes Ellē, kur skopuļi veļ pret kalnu zelta kluci. Katru reizi, kad viņiem izdodas to nedaudz uzvelt augšup, tas atkal noripo lejā. Visas mūsu runas par svētlaimi noder vienīgi kā pasakas skolasbēmiem, ne vairāk. Visas tautas, sapņodamas par zelta laikmetu, domā, ka labākais liktenis iekritīs tieši tām. Tāds ir neparasti nesavtīgais priekšstats par svētlaimes valstību!

Mēs nevaram vairot šīs zemes laimi, tieši tāpat mēs nevaram arī palielināt tās ciešanas.

Ciešanu un prieka bilance uz zemes vienmēr paliek nemainīga, mēs vienīgi pārvietojam to no vienas vietas uz citu vietu, taču tāpēc tā nekļūst ne lielāka, ne mazāka. Sis paisums un bēgums, kāpums un kritums piemīt pašai pasaules dabai; savādāk domāt ir tikpat neloģiski kā iztēloties dzīvību bez nāves. Tā ir pilnīga muļķība, tāpēc ka nav iedomājama dzīvība bez nāves un prieks nav iedomājams bez ciešanām. Eļļa gaismeklī pastāvīgi izdeg, un tā ir dzīvības būtība. Ja jūs gribat iegūt dzīvību, jums ik mirkli jāmirst par to. Dzīvība un nāve ir tikai vienas un tās pašas parādības atšķirīgas izpausmes, aplūkojot šo parādību no dažādiem viedokļiem; šīs izpausmes ir viena un tā paša viļņa kāpums un kritums un kopā veido vienu veselumu. Viens cilvēks raugās uz krituma aspektu un kļūst par pesimistu; otrs uzlūko kāpuma aspektu un kļūst par optimistu. Kad zēns iet skolā un tēvs un māte rūpējas par viņu, viņam viss šķiet brīnišķīgs; viņa vajadzības ir vienkāršas, viņš ir liels optimists. Bet vecs cilvēks, kam jau ir daudzveidīga pieredze, kļūst rimtāks, mierpilns, viņa degsme nenoliedzami saplok. Arī vecās nācijas, kurās jau manāmas deģenerācijas pazīmes, nav tik optimistiskas kā jaunās tautas. Kāds in-dusu sakāmvārds vēstī: “Tūkstoš gadu - pilsēta, tūkstoš gadu - mežs.” Pilsētas pārvēršas par mežu un otrādi noris itin visur, padarot cilvēkus par optimistiem vai pesimistiem atbilstoši tam, kura parādības puse pret viņiem pavērsta.

Bet nu aplūkosim jautājumu par vienlīdzību. Priekšstats par zelta laikmetu ir stipri rosinājis strādāt. Daudzas reliģijas māca, ka Dievs atnāks pārvaldīt pasauli un likvidēs atšķirības starp cilvēkiem. Tie, kas sludina šo doktrīnu, ir fanātiķi, bet fanātiķis ir vispatiesākais no visiem cilvēkiem. Kristietības sludināšana pamatojās uz aizraušanos ar fanātismu, un tieši tas darīja šo reliģiju tik pievilcīgu grieķu un romiešu acīs. Sludinātāji teica, ka tad, kad atnāks zelta laikmets, nebūs vairs verdzības un būs pārpilnība, un tāpēc senās tautas pievērsās kristietības ideālam. Pirmie cilvēki, kas izplatīja šo ideju, protams, bija neizglītoti, bet ļoti patiesi fanātiķi. Mūsdienās šis ideāls pārtapis par tiekšanos uz brīvību, vienlīdzību un brālību. Un tas arī ir fanātisms. īstas vienlīdzības uz zemes nekad nav bijis un arī nebūs. Kā gan mēs šeit varam būt vienlīdzīgi? Ar tādu vienlīdzību jāsaprot absolūtā nāve. Kas tieši pasauli dara par to, kas tā ir? Zaudētais līdzsvars. Pirmatnējā stāvoklī, ko sauc par haosu, valda pilnīgs līdzsvars. Tādā veidā - cīņas, sacensības, sadursmes ceļā - Universā rodas visi radošie spēki. Ja visas matērijas daļiņas paliktu līdzsvarā, vai tad varētu notikt radīšanas process? Zinātne atbild, ka tas nav iespējams. Ja tiek izjaukts kāda ūdens laukuma līdzsvars, ikviena tā daļiņa tieksies uz miera stāvokli, berzējoties cita gar citu; tieši tāpat ir ar parādību, ko dēvējam par Visumu, - viss, kas tajā atrodas, tiecas atgriezties absolūtā līdzsvara stāvoklī. Nevienlīdzība ir radošas darbības pamats. Tomēr arī spēki, kas tiecas nodibināt vienlīdzību, ir tikpat nepieciešams jaunrades faktors kā tie, kuri šo vienlīdzību izjauc.

Absolūta vienlīdzība, kas nozīmē pilnīgu līdzsvaru starp visiem karojošajiem spēkiem visos plānos, mūsu pasaulē nekad nevar iestāties. Jau ilgi pirms šā stāvokļa sasniegšanas pasaule kļūtu pilnīgi nederīga jebkādai dzīvībai un tukša. Tāpēc sapņi par zelta laikmetu un pilnīgu vienlīdzību ne tikai ir nepiepildāmi, bet arī, ja mēs mēģinātu tos īstenot, nenovēršami novestu mūs pie bojāejas. Ar ko cilvēks no cilvēka atšķiras? Galvenokārt ar prātu. Mūsdienās neviens, kam ir kaut cik saprāta, neteiks, ka mēs visi esam piedzimuši ar vienādām prāta spējām. Mēs atnākam pasaulē ar nevienlīdzīgām dotībām; vieni ir izcili cilvēki, citi - niecības, un nav iespējas izbēgt no šāda stāvokļa, kas ir predestinēts pirms dzimšanas. Amerikas indiāņi apdzīvoja Ameriku jau tūkstošiem gadu, kad saujiņa eiropiešu ieradās viņu zemē. Kā pārmainījās tās ārējais izskats! Kāpēc gan indiāņi neieviesa uzlabojumus un necēla pilsētas, ja jau reiz visi ir vienlīdzīgi? Reizē ar eiropiešiem šajā zemē iekļuva ari jauni garīgie spēki, nesot sev līdzi daudz iespaidu, kas tur guva izpausmi. Pilnīgs atšķirības trūkums līdzinās nāvei. Kamēr pasaule pastāv, veidosies atšķirības, un pilnīga vienlīdzība iestāsies tikai tad, kad būs pabeigts radīšanas cikls. Līdz tam brīdim vienlīdzības nevar būt. Tomēr ideja par zelta laikmeta iestāšanos ir liels rosinošs spēks. Tāpat kā nevienlīdzība ir nepieciešama pašai radīšanai, tā nepieciešama ir ari cīņa par atbrīvošanos un atgriešanās pie Dieva. Ja nebūtu cīņas, nebūtu ari jaunrades. Atšķirība starp šiem diviem spēkiem tad ari nosaka cilvēku centienus. Sie motīvi darbojas nemitīgi, turklāt vieni tiecas uz verdzību, bet otri - uz brīvību.

Šī riteņa sazobe pasaulē ir šausmīgs mehānisms; ja ieliksim tajā roku, tas mūs tūdaļ ieraus sevī, un mēs griezīsimies kopā ar to. Mēs visi domājam, ka, izpildījuši noteiktu pienākumu, nomierināsimies; taču neesam vēl izpildījuši ne daļu no šā pienākuma, kā mūs jau gaida nākamais. Visus mūs velk līdzi šī varenā, sarežģītā pasaules mašīna. Tikai divi ceļi var mūs izvest ārā no tās: viens ceļš ir atsacīšanās no jebkādas saskares ar mašīnu, atiešana no tās un nostāšanās malā, atsakoties no vēlmēm. Pateikt to ir viegli, bet izdarīt - ārkārtīgi grūti. Nezinu, vai šo varoņdarbu var veikt viens cilvēks no divdesmit miljoniem?! Otrs ceļš ir ieniršana pasaulē un noslēpuma izzināšana; tas ir Karma Jogas ceļš. Nebēdziet no pasaules mašīnas riteņiem, bet nostājieties tās sirdi un izziniet darba noslēpumu. Ceļš ārup ved caur pašu mašīnu.

Mēs tagad zinām, kas tas ir - darbs. Tas veido vienu no galvenajām dabas daļām, un tas ir nemitīgs. Tie, kuri tic Dievam, saprot to labāk, zinot, ka Dievs nav tik nespējīga būtne, lai tam būtu vajadzīga mūsu palīdzība. Lai arī Visums dzīvotu mūžīgi, mūsu mērķis ir brīvība; mūsu mērķis ir nesavtība, un saskaņā ar Karma Jogu tas ir sasniedzams ar darbu. Visas domas par pilnīgas laimes iedibināšanu zemes virsū ir brīnišķīgas kā pamudinoši motīvi fanātiķiem; taču mums ir jāsaprot, ka fanātisms vienlīdz daudz nes gan labuma, gan sliktuma. Karma jogs ir nesaprašanā: kāpēc darbam bez iedzimtās brīvības mīlestības vajadzīgi vēl citi stimuli? Pacelties pāri ierastajiem sadzīves motīviem. “Jums ir tiesības uz darbu, nevis uz darba augļiem.” - “Cilvēks var audzināt sevi šīs idejas sapratnes un īstenošanas garā,” saka Karma jogs. Kad doma par labo kļūs daļa no viņa dabas, viņš vairs nemeklēs ārējus stimulus labiem darbiem. Darīsim labu tāpēc, ka labu darīt ir labi. “Kas dara labus darbus kaut vai tāpēc, lai nokļūtu debesīs, tas sevi sasaista,” saka Karma jogs. Jebkurš darbs, ko veicam pat visniecīgāko egoistisko motīvu vadīti, tā vietā, lai mūs atbrīvotu, kaļ mums jaunas važas.

Tātad vienīgā iespēja ir atteikties no darba rezultātiem, atraisīties no tiem. Ziniet, ka pasaule neesam mēs un mēs neesam pasaule, mēs neesam ķermenis; ka patiesībā mēs nestrādājam. Mēs - mūsu augstākais “Es” — mūžīgi mājojam mierā un saticībā. Kādēļ gan mums saistīt sevi ar kaut ko? Katrs darbs, ko būsim paveikuši nesavtīgi, tā vietā, lai izkaltu jaunas važas, saraus kādu posmu tām važām, kuras jau pastāv. Ikviena laba doma, ko sūtām pasaulē, necerot uz apbalvojumu, saraus kādu ķēdes posmu un aizvien vairāk un vairāk attīrīs mūs, līdz mēs kļūsim vistīrākie no mirstīgajiem. Tomēr tas viss var šķist pārāk jūsmīgi, pārāk filozofiski, pārāk teorētiski teikts, kam maza praktiskā nozīme. Esmu lasījis daudz iebildumu pret Bhagavadgītu, un daudzi protestētāji apgalvo, ka bez stimuliem nevar strādāt. Šo iebildumu autori acīmredzot nav redzējuši nesavtīgu darbu, kas nav veikts fanātisma ietekmē.

Nobeigumā atļaujiet pateikt dažus vārdus par kādu cilvēku, kas pilnībā īstenoja Karma Jogas mācību. Sis cilvēks ir Buda. Pasaulē visus praviešus, izņemot Budu, uz nesavtīgu darbu pamudināja ārēji motīvi. Pasaules pravieši, izņemot vienīgi Budu, iedalāmi divās kategorijās: vieni apgalvo, ka viņi ir Dieva iemiesojums zemes virsū; otri sevi uzskata tikai par viņa sūtņiem; un abas kategorijas impulsu savai darbībai gūst ārienē, gaida atalgojumu no ārienes, lai cik garīgi augsti būtu viņu teiktie vārdi. No visiem praviešiem tikai viens pats Buda ir sacījis: “Es negribu zināt jūsu teorijas par Dievu. Kāds labums no smalku dvēseles doktrīnu apspriešanas? Esiet labi un dariet labu. Tas vedīs jūs pie brīvības un pie patiesības, lai kāda tā būtu.” Savā dzīvē viņam nebija absolūti nekādu personisku motīvu; bet kurš gan ir strādājis vairāk nekā viņš? Parādiet vēsturē cilvēku, kas būtu pacēlies augstāk par viņu. Viss cilvēku dzimums ir radījis tikai vienu tādu raksturu, vienu tik augstu filozofiju, vienu tik visaptverošu līdzcietību. Sis dižais filozofs, kas sludināja visaugstāko filozofiju, tomēr izjuta visdziļāko līdzcietību pret vismazākajām radībām un neko neprasīja sev. Viņš bija ideāls Karma jogs, kas visnotaļ rīkojās bez personiskiem motīviem, un cilvēces vēsture apliecina, ka viņš ir bijis visdiženākais no piedzimušajiem cilvēkiem, ka viņā ir mitis nesalīdzināmi augsts prāta un sirds apvienojums, visaugstākais garīgais spēks, kāds jebkad bijis zemes virsū. Viņš ir pasaulē pirmais diženais pārveidotājs. Viņš pirmais uzdrošinājās sacīt: “Ticiet ne jau tāpēc, ka ir tādi vai citādi seni manuskripti, un ne tāpēc, ka tā ir jūsu nacionālā ticība, kas jums mācīta kopš bērnības. Pārdomājiet savu ticību, izanalizējiet to un, ja atradīsit, ka tā var dot labumu cilvēkiem, īstenojiet to dzīvē paši un palīdziet citiem dzīvot saskaņā ar to.”

Vislabāk strādā tas, kas strādā bez jebkāda personiska motīva, - ne naudas, ne slavas, ne arī kā cita dēļ. Un, ja cilvēks var strādāt tā, pilnīgi bezkaislīgi, viņš kļūst par Budu, un no viņa izstaro tāds darba spēks, kas spēj pārveidot visu pasauli. Tāds cilvēks ir augstākais Karma Jogas ideāls.

 

Avots: Swami Vivekanandas grāmatu fragmenti

Foto: thethingswelike.org

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!