<< Visi raksti

Ideja par atbildību par savu dzīvi VINGRINĀJUMS

0

1088

Valērijs Siņeļņikovs @ 2016-08-23

Atcerieties dažas nepatīkamas situācijas no savas dzīves. Tas var būt situācijas, kurās jūs tikāt aizvainots, iekaustīts, nodots.

Līdz šim brīdim jums šai sakarā bija parastās upura domas:

— Man nodarīja pāri.

— Mani izmantoja.

— Viņš/viņa ir vainīgs/vainīga pie manām problēmām.

— Es pats/pati pie visa esmu vainīgs/vainīga. Nevajadzēja tā rīkoties.

— Pasaule ir netaisnīga.

Nevajag atcerēties visus sīkumus. Šajā vingrinājumā galvenais — iemācīties domāt pajaunam, izejot no atbildības viedokļa.

Tagad pamēģiniet paraudzīties uz šo situāciju citādi.

Apkārtējā pasaule ir mūsu domu, jūtu un emociju atspoguļojums. Viss, kas ir mūsu zemapziņā, mūsu dvēselē, — parādās ārpusē. Nav nejaušu notikumu. Viss šajā pasaulē ir likumsakarīgi.

Tāpēc vispirms, iztirzājot jebkuru situāciju, ir jāsaka:

— Šī ir mana pasaule, mana dzīve. Visus notikumus savā dzīvē es radu pats/pati kopā ar apkārtējo pasauli. Viss un visi šajā pasaulē man palīdz radīt jebkuru situāciju. Lūk, arī šo situāciju es esmu radījis/radījusi pats/pati kopā ar citiem cilvēkiem.

Un tad — atkarībā no situācijas:

— Ja mani aizvainoja, tātad ar šā cilvēka palīdzību es pats/ pati esmu sevi aizvainojis/aizvainojusi.

— Ja mani sāpināja, tātad, izmantojot šā cilvēka agresiju, es pats/pati esmu sevi sāpinājis/sāpinājusi.

— Ja mani nodeva, tātad ar šā cilvēka palīdzību es pats/ pati esmu sevi nodevis/nodevusi.

— Es pats/pati esmu sevi nostādījis/nostādījusi upura lomā un piesaistījis/piesaistījusi savai dzīvei tirānu.

Šādu frāžu vietā:

— Es esmu slims/slima.

— Es esmu noguris/nogurusi.

— Man ir depresija. — pamēģiniet teikt:

— Es esmu radījis/radījusi sev slimību.

— Es esmu radījis/radījusi sev nogurumu.

— Es esmu radījis/radījusi sev depresiju.

Tagad salīdziniet abus stāvokļus.

Pirmais — upura stāvoklis, sāpju un ciešanu pilns. Šajā stāvoklī mēs sevi identificējam ar problēmu, un problēma sāk pār mums valdīt. Tieši tā cilvēki ieprogrammē savu zemapziņas saprātu uz situācijas pasliktināšanos un negatīvā stāvokļa pastiprināšanos.

Otrais — pāreja uz noteicēja jeb saimnieka pozīciju. Mēs pārtraucam identificēt sevi ar problēmu un savu vājumu. Un pārņemam situācijas kontroli savās rokās.

Esmu pārliecināts, ka dažiem lasītājiem šā vingrinājuma veikšanas laikā radās dabiska vēlēšanās uzdot sev loģisku jautājumu: “Ar ko un kā es esmu sev radījis/radījusi to vai citu situāciju vai problēmu?”

Par to būs runa tālāk.

Pagaidām jūs esat spēruši tikai pirmo soli jaunā modeļa virzienā. Bet jau šajā posmā jūs varēsiet redzēt un sajust atšķirību.

Galvenais — laikus pārslēgties uz jauno modeli. Pietiek spēlēt upura vai tirāna lomu, jo vairāk tāpēc, ka šī spēle jums rada nepatikšanas. Diez vai vecā loma jums palīdzēs sasniegt to, ko jūs gribat. Ir vienkārši jāatceras, ka jūs esat brīnumdaris. Un varat iespaidot apkārtējo pasauli ar savu personisko spēku. Un jūsu ietekmes pakāpe ir atkarīga no šā personiskā spēka daudzuma. Ja jūs paliksiet upura vai tirāna lomā, jūs nekad nevarēsiet uzkrāt spēkus. Jūs tos tikai zaudēsiet. Psiho-enerģētiskais Aikido jums palīdzēs ne vien saglabāt savu spēku, bet arī vairot to.

Otrais solis. Jaunā modeļa likumu izmantošana. Atspoguļošanas likums un līdzības likums.

Pirmo soli mēs jau esam spēruši. Mēs esam gatavi uzņemties atbildību. Tagad domāsim tālāk. Ja visas situācijas savā dzīvē mēs radām paši, tad dabiski rodas jautājums: “Ar ko un kā?”

Savās iepriekšējās grāmatās es ļoti detalizēti esmu aprakstījis mehānismu, ar kuru cilvēks rada savu realitāti. Izrādās, ka mēs dzīvojam neiedomājamā un noslēpumainā Spēka pasaulē, kurš ietekmē mūs caur Dabu un cilvēku darbību. Bet mēs savukārt varam ietekmēt šo Spēku, vadīt to atbilstoši mūsu nolūkiem (lasiet grāmatu “Nolūka spēks”).

Un galvenais instruments apkārtējās pasaules radīšanā un pārveidošanā ir mūsu domas.

Mēs jau zinām, ka pozitīvas domas izraisa labvēlīgas situācijas mūsu dzīvē, bet negatīvas — slimības un ciešanas.

Kā pilnībā apgūt šo instrumentu? Kā panākt to, lai nevis domas un emocijas vadītu mūs, bet mēs tās pilnībā pārvaldītu? Un visiem spēkiem izmantotu pasaules pārveidošanai!

Tādēļ ir svarīgi saprast, ka viss, ko jūs redzat, dzirdat un jūtat, — ir jūsu pašu turpinājums. Tas ir jūsu iekšējā dvēseles stāvokļa atspoguļojums.

Vēl pavisam nesen populāri bija slaidi (krāsainas pozitīvas fotofilmas). Man mājās ir daži saglabājušies, un es tos laiku pa laikam skatos, atcerēdamies jaunību. Lai dabūtu attēlu, slaidu ieliek īpašā ierīcē — projektorā, kurā ir gaismas avots un palielināmais stikls. Ar projektora palīdzību attēls tiek palielināts un projicēts uz ekrāna.

Šī metafora ar slaidiem un projektoru jums palīdzēs saprast, kādā veidā apkārtējā pasaule ir mūsu pašu turpinājums. Tātad viss, kas ir mūsu zemapziņā: domu, jūtu un emociju kopums, — tas viss tiek projicēts uz mūsu ārējā ekrāna. Citiem vārdiem sakot — ārējais atspoguļo iekšējo. Mēs redzam un dzirdam to, kas ir mūsu dvēselē, zemapziņā. Tāpēc, ja jūsu dzīvē ir cilvēks, kurš jūs kaitina vai apvaino vai kuru jūs vienkārši neieredzat (negribat redzēt), tad nesteidzieties šo cilvēku vainot. Ielūkojieties sevī, savā zemapziņā. Šīs situācijas atminējums slēpjas tur. Līdzīgs pievelk līdzīgu! Tātad viss, kas jums nepatīk citos cilvēkos, ir jūsos. (Starp citu, pareizs ir arī cits apgalvojums: viss, kas jums patīk citos cilvēkos, arīdzan ir jūsos.)

Tas man atgādina teicienu no Bībeles: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” Vai tad tas nav taisnīgi?

Iznāk, ka mēs dzīvojam taisnīgā pasaulē, kur katram tiek pēc viņa ticības, tas ir, pēc viņa domām. Kam cilvēks tic, to viņš arī saņem.

Avots: Valērija Siņeļņikova grāmatu fragmenti

 

 

 

Foto: www.myrkothum.com

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!