<< Visi raksti

Kā nomierināt prātu ?

0

1407

Kristīne Muceniece @ 2015-11-06

Klusums, daba un savas gaismas apzināšanās. To var tikai un vienīgi katrs pats. Sevi. Ja ģimene un draugi nav tam gatavi, neuzspiediet viņiem darīt to pašu! Tiklīdz līdzsvarosieties, apkārtējie cilvēki to sajutīs. Viss mainīsies, bet jāņem vērā, ka jābūt gataviem arī daudz ko atlaist - vecajām lietām ir jāaiziet un zemajām vibrācijām līdz ar tām.

Jo vairāk laika pavadīsim klusumā, savā klusumā, jo labāk sadzirdēsim, ko saka mūsu Dvēsele, kas uzrunā mūs ar sirdi. Tas nenozīmē, ka ir jānoslēdzas no visas pasaules un jāsameklē īpašā vieta, kur neviens netraucē. Nē. Mēs pārstājam skriet. No nemierpilniem skrējējiem kļūstam par vērotājiem, un tad atklājas, ka klusums ir mūsos. Tad ārpusē notiekošais vairs netraucē, un kādā brīdi saprotam, ka mūsu apkārtnē vairs nav nekā, kas kaitina vai uztrauc, jo ārējā realitāte ir tikai atspoguļojums tam, kas notiek pašos. Tad sākam dzirdēt.

Daba ir milzīgs palīgs, kas ik mirkli rāda, kā dzīvot un ļauties dzīvei. Pat mazs zirneklītis agrā rīta stundā, saulei lecot, ir pasakains skolotājs ar lielo burtu. Pavērojiet, kā tas pa gaisu tiek no viena koka uz otru, kas atrodas neaptveramā attālumā, salīdzinot ar mazo būtni... Tas dara tikai to, kam ir radīts. Auž savu diedziņu. Vērojiet viņu un paņemiet sevī šo mācību par ļaušanos. Tādējādi mēs ļaujam, lai daba mūs līdzsvaro - viegli, nejūtami, bet ļoti spēcīgi. Ejam laukā, staigājam, braucam ar riteni, atrodam skaistas vietas, ainavas, kas priecē acis un sirdis un kur jūtamies labi. Ļaujamies šai dabas dāvanai, tad ieraudzīsim, ka ik mirkli notiek tik daudz pasakainu lietu, ko savā skrējienā nemaz neredzam, jo lielākoties koncentrējamies uz negatīvo un dodam tam spēku un enerģiju pārpludināt savu dzīvi, piesārņot to tik tālu, ka aizmirstam, ka paši esam to iedzīvinājuši, radījuši un piesaistījuši.

Kad esam atraduši klusumu un mieru sevī, tad pamazām sākam apzināties gaismu, ko izstarojam. Protams, ari iepriekš to izstarojām, lai arī neizjutām vai ari bijām piemirsuši savu būtību. Tās intensitāte bija atbilstoša guļošajam stāvoklim, kurā pavadījām savu iepriekšējo laiku. Kad sākam mosties un sevi atcerēties, gaisma sāk starot spēcīgāk, tā dziedina un sakārto gan ķermeni, gan dzīvi, gan šķietami neatrisināmas situācijas te un smalkajos līmeņos.

Bet pats galvenais - mainām attieksmi pret prātu! Neļaujam prātam spēlēt spēles! Klausām savai sirdsbalsij. Tā nerunās skaļi. Tā būs ļoti klusa balss. Tā nekad neuzbāzīsies, bet vienmēr pateiks un norādīs pareizo ceļu vai atbildi. Prāts neliks mieru, analizēs, muļķos... uzvedīsies skaļi... Mums katram ir dota iespēja - apzināties un izvēlēties.

Kristīne Muceniece Ezotēriskās gadagrāmatas 2016. raksta fragments

Foto: olivia-locher-photography

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!