<< Visi raksti

Transpersonālā pieredze jogas praksē

0

1454

Tija Kazāka @ Yogi.lv @ 2014-03-26

Ikviens cilvēks uz jogas paklājiņa – gan grupā, gan vienatnē jogojot, ikviens praktizētājs, lai kur viņš atrastos, savā ziņā kļūst par mistiķi.  Joga, līdzās taustāmās matērijas – psihes un fiziskā ķermeņa līdzsvarošanas procesam, ir arī misticisms, šamanisms un process, kura izpausmes nav iespējams iespiest cilvēka prātā jeb zinātniskos pētījumos par to, kā cilvēka prāts funkcionē. Ikviens jogas praktiķis ir vienlaikus arī praktizējošs mistiķis un šamanis.

Ja prakses instrumenti ir cilvēka paša ķermenis, viņa paša spēja mainīt savu elpošanas ritmu un praktizēt dažādas – mītiskas un sakrālas kustības, ievirbēt un izkustināt dažādo enerģiju stihijas savā fiziskajā un smalkajos ķermeņos, jogas prakse kļūst par rituālu.Ju ierasti jaunu rakstu radīšanas un neapturamas rašanās iemesls ir jogas praktizētāju jautājumi. Kad to iekrājies tik daudz, ka vairs “nevar saturēt”, piedzimst kāds raksts. Šoreiz rakstā ietverti arī jogotāju pieredzes stāstu “sazipojumi”. Stāstu, kuriem līdzās nāk mulsuma pilni jautājumi par jauno pieredžu “normālumu”.

 Iesākumā

Ikviens cilvēks uz jogas paklājiņa – gan grupā, gan vienatnē jogojot, ikviens praktizētājs, lai kur viņš atrastos, savā ziņā kļūst par mistiķi. 

Joga, līdzās taustāmās matērijas – psihes un fiziskā ķermeņa līdzsvarošanas procesam, ir arī misticisms, šamanisms un process, kura izpausmes nav iespējams iespiest cilvēka prātā jeb zinātniskos pētījumos par to, kā cilvēka prāts funkcionē. Ikviens jogas praktiķis ir vienlaikus arī praktizējošs mistiķis un šamanis.

Ja prakses instrumenti ir cilvēka paša ķermenis, viņa paša spēja mainīt savu elpošanas ritmu un praktizēt dažādas – mītiskas un sakrālas kustības, ievirbēt un izkustināt dažādo enerģiju stihijas savā fiziskajā un smalkajos ķermeņos, jogas prakse kļūst par rituālu.

Prakse, kura netiek apvienota ar specifisku reibinošu un apziņu paplašinošu narkotisku vielu izmantošanu, ir pilnīgi dabiska, apziņu transformējoša, dziedinoša, un cilvēki to izsenis labprāt ir "lietojuši". Piemēram, skandējot tautas dziesmas un lecot pāri Saulgriežu ugunskuram.

Kad cilvēks pirmo reizi piedzīvo kādu no enerģētiskajām vai transpersonālajām pieredzēm, kuras radušās kādas prakses iespaidā, pārņem zināms un labi saprotams satraukums un vēlme noskaidrot - “kas ar mani notiek?”, “vai es vēl esmu normāls?”, “vai es nesajukšu prātā?” utml.

Iespējams arī, ka baiļu plīvuru šādiem pārdzīvojumiem uzklāj cilvēka paša ego jeb viņa prāts, kurš līdz šim dzīvojis ar pārliecību par vienas – taustāmas, redzamas, dzirdamas un kontrolējamas matērijas esamību. Un, pirmajā reizē sastopoties ar ego/prāta apziņu paplašinošu pieredzi, parādot cilvēkam pasauli jeb dimensiju, kura atrodas viņpus prāta kontroles, pārņem saprotams satraukums un sekojoša vēlme atkal ar prātu izskaidrot – kas ir tas, kas ar mani notika.

Ikvienu cilvēku, kurš atrodas fiziskajā ķermenī (iemiesojumā), vada un sargā viņa paša augstākais Es jeb, jogā teiktu – gars. Gars ir tas, kurš līdz noteiktai robežai atļauj notikt dažādiem transformācijas procesiem, kuri saistīti gan ar cilvēka dvēseles izvēlētajām ikdienas pieredzēm, gan šajā rakstā minētajiem transpersonālajiem procesiem. Gars ir tas, kurš nepieļauj nokļūšanu “tur”, kur cilvēkam vēl nav jānokļūst. Psiholoģijā šajā kontekstā tiek runāts par psihes kontroles un aizsardzības mehānismiem, kuri ar dažādiem paņēmieniem sargā cilvēku no neizturamas/sāpīgas pieredzes atklāšanās un ienākšanas apziņā.

Transpersonālajos (tādos, kas sniedzas ārpus cilvēka fiziskā ķermeņa un zinātniski izmērāmas psihes) pārdzīvojumos nav itin nekā bīstama, jo tie ir dabiski. Tajos nav nekā tāda, no kā baidīties vai par ko šausmināties. Tajos nav arī nekā tāda, ko būtu nepieciešams īpaši gaidīt un gribēt piedzīvot. Šādos pieredzējumos nepastāv nekāda veida bīstamība, ja vien tie netiek apzināti iniciēti un provocēti no ārpuses.

Šajā kontekstā būtu svarīgi apzināties, ka jebkuri enerģētiski transformācijas procesi taustāmajā matērijā notiek vispirms caur cilvēka psihi, caur viņa nervu sistēmu. Ja tā nav nobriedusi vai nav gatava pārāk smalku enerģiju/vibrāciju uztveršanai un caurvadīšanai, šis process nenotiek, lai pasargātu cilvēka psihisko un fizisko veselību. Ja cilvēku māc šaubas par aizsardzības esamību, viņa rīcībā vienmēr ir lūgšana.

Vēlme domāt, “ka es esmu īpašs, jo ar mani tā notiek”, kā arī cilvēka vēlme lepoties ar šāda veida pieredzēm, visticamāk liecina par neapzinātu un neintegrētu cilvēka ego. Pieķeršanās idejām, ka kaut ko tādu vajadzētu izraisīt un piedzīvot, arī visticamāk liecinās par pastiprinātu ego klātbūtni un vēlmi tikt “iesvaidītam kādā īpašā kārtā”.

Nekam nav jānotiek. Jogā un garīgajā praksē nav ārēja mērķa. Ir tikai tas, kas ir iespējams un pastāv/notiek šajā mirklī. Garīgā prakse piedāvā un māca cilvēkam neko negaidīt un ar pateicību piedzīvot esošo.

Enerģētiskie, smalkā laukā izraisījušies procesi, kuri, ienākot taustāmajā matērijā, tālāk dabiski izraisa cilvēka ego apziņas paplašināšanos, nav vadāmi un kontrolējami ar cilvēka prātu, un tie nav izraisāmi ar gribasspēku. Tie notiek tad, kad tiem ir jānotiek. Un nenotiek, ja cilvēks tiem nav gatavs un viņam tie nav nepieciešami.

Aspekts, par kuru mēs visdrīzāk varētu runāt kā “bīstamu”, ir cilvēku vēlme par katru cenu sagaidīt kādu no šīm pieredzēm, tādējādi kļūstot nevis par praktizētājiem, bet gan fanātiķiem. Nav noslēpums, ka praktizētāju vidū ir sastopama apsēstība un interese par siddhis (tā šīs pieredzes dēvē jogas rakstos) piedzīvošanu. Līdzās šādām vēlmēm ļoti tuvu stāv "garīgais" fanātisms, "garīgā" augstprātība, vēlme justies īpašam un atrauties no reālās dzīves. Tepat līdzās ir arī garīgo skolotāju glorificēšana, pieķeršanās viņiem un atkarība no skolotāja teiktā; “akla” sekošana kādam un sevis paša pazaudēšana.

Šādos gadījumos mēs varam runāt par cilvēku patības zaudēšanu, kas cilvēka psihiskajai un fiziskajai veselībai patiešām var kļūt draudoša. Jo cilvēka dzīves centrs no viņa paša patības/dvēseles ir pārcēlies kaut kur ārpusē, šajā gadījumā – idealizētā skolotājā, “guru”. Tas būtu līdzīgi kā kokam, kurš izdomātu, ka viņa stumbrs atrodas kādā citā kokā.

Svarīgi apzināties, ka transpersonālās un enerģētiskās pieredzes, kuras cilvēks piedzīvo bez ārējas stimulācijas (piemēram, doties regresijā) NAV SAISTĪTAS AR CILVĒKA EGO APZINĀŠANĀS ZAUDĒŠANU, TĀS NAV SAISTĪTAS AR SAJUKŠANU PRĀTĀ UN NAV SAISTĪTAS AR CILVĒKA IECELŠANU KĀDĀ “ĪPAŠĀ KĀRTĀ”.

No ārpuses (terapeita) iniciēta regresija iepriekšējos iemiesojumos tiek apzināti izraisīta un vadīta. Enerģētisko prakšu iespaidā tā notiek spontāni, bez gribas piepūles un bez iepriekšēja nolūka.

Šādas pat pieredzes var piedzīvot arī cilvēks, kurš ne reizi mūžā nav dzirdējis vārdus “joga”, “čakra” un “enerģija”. Cilvēks, kurš dzīvo dabā, dziļā saskaņā ar sevi un Dievu, visticamāk šādas pieredzes, it īpaši – pieredzes, kas saistītas ar saplūšanu (kontemplāciju), ar mīlestību, piedzīvo regulāri un uztver kā dabisku savas dzīves sastāvdaļu.

Cilvēks, kurš nav zaudējis saikni pats ar sevi un savu dziļāko būtību, kādu no šīm pieredzēm apspriedīs vien ar kādu tuvu cilvēku, runājot par to kā par brīnumu, kā kaut ko dziļi intīmu. Kaut ko tādu, par ko visiem nemaz nevar un negribas stāstīt. Ja šie pārdzīvojumi kļuvuši par izrādīšanās iemeslu, cilvēkam palīgā var nākt padziļināta pašizpēte, pašam sava ego slēpto šķautņu atklāšana un pieņemšana. Iespējams, ka cilvēkam, kuram šādas pieredzes kalpo kā palepošanās iemesls, līdz šim nav notikusi atklāta konfrontācija pašam ar sava ego ēnas pusēm.

Transpersonālie pārdzīvojumi ir dziļi intīms process, kurš ļoti bieži ir saistīts ar cilvēka individuālo emocionālo pieredzi šajā un iepriekšējos iemiesojumos.

Klasiskākie transpersonālie un enerģētiski pieredzējumi, kuri iespējami gan prakses (gan meditāciju, gan apzinātas ķermeņa prakses, īpaši – elpošanas prakšu) laikā, gan drīz pēc tām (bieži vien laižoties miegā pēcprakses vakarā), ir:

 Spontāna un grūti valdāma vēlme raudāt (prakses, dziļās relaksācijas laikā), līdzi nesot emocionālu nosprostojumu (arī ļoti senu) izskalošanos un ķermeņa atbrīvošanos no tiem.

Nevaldāmu smieklu lēkmes.

Sen aizmirstu bērnības ainu uzplaiksnījumi vai garākās to “filmas”.

Patvaļīga regresēšana un iepriekšējo iemiesojumu ainu piedzīvošana, kuras līdzi mēdz atnest negaidīti padziļinātu izprati par šī brīža dzīves sarežģīto, grūti atrisināmo situāciju cēloņiem un veiksmīgu risinājumu iespējām. Šeit pat arī – ārpus ķermeņiem esošu un šobrīd iemiesojumā esošu ģimenes locekļu, radinieku kopā sanākšana, satikšanās meditāciju laikā. Un kādas īpašas, noderīgas informācijas apzināšanās šajā pieredzē.

Spontāna fiziskā ķermeņa pamešana un iespēja notiekošo vērot “no augšas”.

Gaismas būtņu klātbūtne – redzēšana. Telpā neesošu skaņu sadzirdēšana.

Kundalini un dažādu prānisko enerģiju aktivizēšanās pieredzes - patvaļīga ķermeņa šūpošanās, līgošanās, vibrēšana un citas, dabiskas un nekontrolētas fiziskā ķermeņa kustības, kuras sākotnēji ir enerģētiska aktivizēšanās cilvēka smalkajos ķermeņos, pēc tam dažādos veidos atrodot izpausmi jeb izlaužoties cauri cilvēka fiziskajam ķermenim.

Pulsācijas, siltuma un citas sajūtas enerģētisko centru (čakru) vietās. Kņudēšana pēdās un plaukstās – enerģētisko punktu atvēršanās vietās.

Patvaļīga (reizēm ļoti strauja) ķermeņa pārvietošanās dziļas un rāmas meditācijas jeb elpošanas prakšu laikā. Cilvēks praksi uzsāk vienā vietā un pēc tās “atjēdzas” pavisam citā.

Drebuļi, trīce, karstums, aukstums (izpausmes, kuras fiziskā aspektā tiek interpretētas kā veģetatīvās nervu sistēmas nestabilitāte).

Kaifa, laimes, eiforijas, narkotiska reibuma sajūtas, kuras šodien iespējams izmērīt arī cilvēka hormonālā līmeņa izmaiņās, kuras notiek šādos brīžos.

Dažādu vīziju, tēlu, bieži – arhetipu redzēšana, piedzīvošana. Šeit pat arī šamanismā piedzīvojamā satikšanās ar savu spēka dzīvnieku un citas pieredzes, kuras atnes “pieslēgšanās” kopējās informācijas laukam.

“Pieslēgšanās” bezgalīgas gaismas laukam/okeānam.

Dažādu apgaismotu skolotāju un citu lielu Apziņas egregoru piedzīvošana jeb “pieslēgšanās” pasaules lielākajiem garīgās enerģijas “serveriem” - gan dažādu reliģiju ietvaros, gan ārpus tām.

Insaiti, vēstījumi, informācija, situāciju risinājumi.

Mākslas darbu rašanās/radīšana.

Šīs, protams, nav visas garīgajās un enerģētiskajās praksēs jau izsenis zināmās cilvēku pieredzes.

Daļa no šīm un vēl daudzas citas cilvēku pieredzes savā ziņā ir kā pakāpieni, kā piedzīvojumi ceļā, kurā dažreiz mirklīgi, dažkārt ilgāk, notiek cilvēka atpakaļsavienošanās pašam ar savu dvēseli (jogā – to daļu no gara, kura atrodas iemiesojumā). Saprotams, ka šos garīgās pasaules formulējumus prāta līmenī iespējams lietot dažādi un atšķirīgi.

Tie ir kā atsevišķi soļi lielajā ceļā uz izpratni, piedošanu, mīlestību un līdzcietību. Šādas pieredzes mēdz būt kā sava veida spontāni “izrāvieni” ārpus ego apziņas sprosta, kurš cilvēkam ikdienā neļauj dzīvot pastāvīgas mīlestības un pieņemšanas enerģijā. Pieņemot šīs pieredzes ar dziļu pateicību, cilvēks pakāpeniski tuvojas pats sev, tam, kas viņš ir savā pirmsākumā.


Vēlreiz atgriežoties pie vibrācijām, kuras dažreiz tik grūti izturēt/integrēt šodien

Pie jaunā laikmeta enerģiju pieredzēm varam pieskaitīt dažādu smalku vibrāciju frekvences enerģiju straujo ienākšanu cilvēku ķermeņos un reizēm tai sekojošu nespēju tikt ar tām galā mierīgā un harmoniskā veidā. Piemēram, vairākas dienas atrodoties ilgstošā, "nepamatotā" emocionālā pacēlumā, piedzīvojot spēcīgu enerģijas pieplūdumu, kurš savā būtībā līdzinās “spalgai” iekšējai agresijai. Ar šim stāvoklim sekojošo atkritienu pilnīgā bezspēkā. Piedzīvojot izkāpinātas dažādu emociju gradācijas. Piedzīvojot dažāda veida miega traucējumus (nespēju atslābt, atlaist).

Mēģinot aprakstīt augstas frekvences vibrāciju izpausmes cilvēka ķermeņos un viņa psihiskajā stāvoklī, tās varētu salīdzināt ar temperatūru. Ir pārāk daudz grādu "plusos" vai - ir pārāk zemi "mīnusi". Pazudis līdzsvars.

Neapzinoties šādu enerģiju līdzsvarošanas nepieciešamību, cilvēks var, piemēram, strauji pats sevi savainot vai izraisīt traumatiskus notikumus savā apkārtnē. Fiziskajā ķermenī piedzīvot locītavu sāpes un laušanu, muguras sāpes, galvas sāpes, agresijas un raudu lēkmes ar sekojošu "histērisku" prieku. Kā arī šobrīd ļoti izplatīto trauksmi, kuras iemesls nav vien paaugstināts stresa līmenis darbā vai partnerattiecībās. Un dažādus citus simptomus, kuriem kopīgā pazīme ir līdzsvara trūkums jeb nespēja atgriezties līdzsvarā.

Pats sev "dakteris"

Lai cik apbēdinoši tas reizēm nešķistu, jaunais laiks nāk kopā ar atbildības uzņemšanos. Jaunais laiks nāk kopā ar radīšanu. Cilvēkiem, kuri palīdzību ieraduši meklēt ārpus sevis vai sekot kāda teiktajam, tādējādi atbildību no sevis noņemot nost, priekšā ir "pārslēgšanās" posms - no ārpuses uz iekšpusi.

Enerģētiskā balansēšana jeb “darbs ar enerģijām” notiek ikvienas jogas prakses laikā un palīdz cilvēkam pašam pielāgoties dzīvei jaunajā pasaulē, kura vibrē arvien augstākā frekvencē un kurā nepieradušam ir grūti uzturēties. Ikvienam cilvēkam pieejama pašpalīdzība šādos periodos ir:

Klusuma prakse, pēc iespējas ilgstošāka uzturēšanās klusumā. Ārējs klusums atjauno iekšējo klusumu un nodrošina tam līdzi nākošu enerģētisku balansēšanos cilvēka smalkajos ķermeņos.

Pie klusuma prakses – informācijas līdzekļu periodiska izslēgšana. Atvienošanās no kopējā lauka, izslēdzot televizoru, datoru un mobilo tālruni. Pārvarot pirmo prāta satraukumu, kurš vēl vairāk aktivizējas šādos brīžos, iespējams atgriezties pie iekšēja miera un līdzsvara, un līdz ar to – dabiskas smalko vibrāciju balansēšanas pašam saviem spēkiem.

Pietiekoša, dziļa atpūta.

Atturēšanās no nevajadzīgiem kontaktiem. Iespēja izvērtēt došanas/ņemšanas aspektus jau esošajos kontaktos. Atturēšanās no runām, pļāpām, citu cilvēku apspriešanas un cita veida destruktīvas enerģijas izšķiešanas.

Apzināta atturēšanās no agresijas, dusmu un naida vairošanas sevī un savā apkārtnē.

Iešana un būšana dabā. Mierīgas, meditatīvas pastaigas dabā. Ejot dabā, iespējams uzsākt apzinātu mijiedarbošanos ar to - apķerties ap koku, pielikt pieri vai muguru pie koka un palūgt kokam “izvilkt” trauksmi vai bailes. Nogulties zemē, kurt uguni, iet plikam ūdenī, veikt rituālus, lūgt dabai palīdzību visdažādākajos veidos. Savienoties ar dabu meditācijā. Lūgt un ļaut dabai sevi iztīrīt.

Apzināta operēšana ar sevī mītošajām stihiju enerģijām (zeme, ūdens, uguns, gaiss) – gan savienojoties ar tām dabā, gan balansējot tās sevī prakses laikā. 

Plaša, gara, skaļa, dziļa un diža izdziedāšanās - vibrāciju pārstrukturēšana. Dziedot pulkā, iespējams apzināti ļaut apkārtdziedātāju balsu vibrācijām caurstrāvot savu ķermeni.

Pirtis.

Lūgšanas, sarunas ar Dievu.

Viss, ko paša intuīcija “diktē priekšā”.

 

Noslēgumā

Neraugoties uz ārpasaules dažādo notikumu izraisītajām emocijām un cilvēka pārdzīvojumiem ikdienā, cilvēka dvēsele, viņas dievišķais kodols, viņa patiesā būtība vienmēr un katrā mirklī gremdējas drošībā un bezgalīgā mīlestībā.

Šķiet, visbrīnišķīgākā no pieredzēm, kura tiek dāvāta cilvēkam jogas un līdzīgu prakšu laikā (un ne tikai!) un pēc tām, ir visaptveroša mīlestības piedzīvošana, sajušana. Pret sevi, pret otru, pret Dabu, Dievu, Visu. Vārdos neietverama mīlestības un fiziski izjūtamas labsajūtas plūsma. Tā arī ir jogas augstākā, tīrākā būtība – spēja nonākt, būt un uzturēties dievišķas mīlestības plūsmā. Ar cieņu un pateicību pieņemot arī citas, dažādās pieredzes, kuras prakse atnesusi. Arī tās, kuras nešķiet “patīkamas”.

Apziņas stāvoklis, kuram jogas rakstos dots apzīmējums samādhi (arī meditācijas augstākā pakāpe) jeb – dievvienība, ir jogas un cilvēka dzīves augstākais un dabiskākais transpersonālais pārdzīvojums.

Mīlestība kā aktīva apziņas stāvokļa apzināta piedzīvošana ikdienā.

 

Foto:dollarphotoclub.com

Raksta avots: http://tija-yoga.1s.lv/

Komentāri

Pievienot komentāru

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!