<< Visi raksti

Dzīvā Tantras zinātne, 2.daļa

0

1571

Pandits Radžmani Tigunaits @ 2014-03-14

Uzaugot ciematā, es biju aculiecinieks fascinējošām tantras praksēm. Piemēram, ciematā bija tādi, kuriem šķietami nebija ne dziļas zināšanas, ne garīguma, bet tiem piemita neparastas dziednieciskas spējas. Es pats redzēju, ka daži no tiem varēja neitralizēt kobras kodiena sekas, izmantojot tikai tantriskās mantras (šī prakse manā ciematā tiek pielietota vēl šodien). Tajā pašā mirklī, kad viņi padzirdēja, ka kādu ir sakodusi kobra, viņi nekavējoties pameta visu iesākto un devās pie cietušā, lai sniegtu tam palīdzību. Viņi nekad nepieņēma atlīdzību par to.

Tā tas bija gadījumā arī ar Malis, ciematā mītošo cilvēku grupu, kuri zināja konkrētu augu rituālus, kas deva tiem spējas izārstēt  bakas. Tāpat kā tie, kas varēja dziedēt čūsku kodumus, Malis jutās morāli atbildīgi sniegt palīdzību tiem, kas bija inficēti, un apturēt slimības izplatīšanos tālāk, atjaunojot harmoniju atmosfērā. 

Vēl kāds tantrisks fenomens, kura centrā bija bļoda, kuru izmantoja zagļa atpazīšanai. Tehnika bija vienkārša. Ja kāds  objekts bija nozagts, tad šo bļodu nodeva pa apli, no rokas rokā, un brīdī, kad tā sasniedza zagli, tā kļuva tik karsta, ka radīja tulznas uz šīs personas rokām. Kādam citam vīram, kurš nebija atzīts kā tantras praktiķis, arī bija metāla bļoda, kura kalpoja, kā viņa spējas atrast nozagtos priekšmetus, atspoguļotāja.   Viņam šī bļoda bija kā dzīva būtne, kuras spēku viņš pielūdza katru dienu. Visi, izņemot zagļus, dievināja šo vīru. Ja kaut kas tika nozagts, viņš atmodināja šīs bļodas iekšējo spēku, kura tad lidoja pa gaisu uz to vietu, kur nozagtais objekts bija apslēpts. Ja tas bija aprakts, tad bļoda riņķoja gaisā virs tā punkta.

Pēc gadiem, kad es iestājos Universitātē, sākumā Banarā un vēlāk Allahabadā, man bija iespēja satikt  tādus tantriķus, kurus vēl šodien neizprot mans prāts. Viņu vidū bija Swami Sadananda, Bhagawan Ram Aughar, Pramath Nath Avadhut, Damaru Wale Baba, Bhuta Baba un Datia Wale Swami. Šie meistari nebija ieinteresēti rādīt brīnumus, tomēr šie brīnumi manifestēja caur viņiem tik pat dabīgi kā dzirksteles radās no liesmas. Piemēram, čūskas, pērtiķi, leopardi un citi savvaļas zvēri sekoja Damaru Wale Baba, kad viņš devās pastaigā pa džungļiem.  Katru reizi, kad viņš veica īpašu piedāvājumu jeb ziedojumu, kuru dēvē par  Šiva bali, īpašas tantriskās prakses laikā, viņa priekšā,  no smalka gaisa vienmēr materializējās sieviešu dzimtas šakālis, lai pieņemtu šo ziedojumu.

Datia Wale Swami, visezotēriskākā tantras ceļa bagala mukhi praktiķis, bija spējīgs imobilizēt lodes, kuras jau bija izšautas, par to ir pārliecinājušies simtiem cilvēku centrālajā Indijā.

Tantriskā tempļa burvība

Koledžas gados es pilnībā iegrimu loģikas un Rietumu filosofijas, kā arī Indijas ne-tantras filosofijas apguvē, ka es sāku apšaubīt tantras brīnumainos ceļus un tās pārdabiskās spējas, kuras biju redzējis pats savām acīm. Mana aizraušanās ar filosofijas akadēmiskajām studijām, kurās uzsvars tiek likts galvenokārt uz loģiku, lika man noticēt, ka tantriskie fenomeni bija tikai maģija.

Mazliet vēlāk, kad saņēmu sava skolotāja Sri Swami Rama (kurš pārstāvēja Shankaracharya līniju) iesvētību, mana skepse un šaubas par rituāliem un  dievišķā ārpus manis ( tādi kā tie, kuriem bija jādzīvo tempļos un svētnīcās) eksistēšanu  kļuva vēl dziļākas. Laikā, kad dzīvoju kopā ar Swami Rama, es koncentrējos tikai uz tām praksēm, kuras varēja pierādīt un izskaidrot gan zinātniski, gan intelektuāli. Taču, pavisam drīz es atkal pieredzēju notikumus, kuri mani atgrieza pie sākotnējās ticības tantrai.

Viens tāds notikums notika laikā, kad es ceļoju kopā ar amerikāņu grupu, apmeklējot vienu no  izcilākiem tantrisma tempļiem, Džwala Mukhi, Himalaju pakājē.  Bija pēdējā no deviņu dienu svinību Nava Ratri dienām, un visapkārt bija desmitiem tūkstošu svētceļotāju.  Rinda uz templi bija neiedomājami gara un tā kustējās lēnāk par gliemezi. Saule bija karsta, pat pēc Indijas standartiem. Nomāktie policisti, kuri bija nepietiekamā daudzumā, mēģināja panākt to, ka pūlis virzās pa noteiktu, ar stalažām norobežotu  vietu, lai samazinātu sastrēgumu. Brīdī, kad mūsu grupa bija spējusi atdalīties no lielā pūļa tirgus laukumā un iespiesties rindā uz templi, mūsu ūdens krājumi bija beigušies. Es biju uztraucies, ka amerikāņi, kuri nav pieraduši pie tāda karstuma, sabruks vēl nesasniedzot svētvietu. Kamēr es tur stāvēju un domāju, ko darīt, pie manis pienāca kāds vīrs un pavēlošā tonī teica: „Aizej pie policistiem un palūdz, lai tevi un tavu grupu ielaiž templī bez rindas. ” Mēs bijām pašā rindas galā un es neredzēju nevienu policistu, tāpēc jautāju viņam: „Kuriem policistiem? ” „Jūs visi, sekojiet man”, viņš atbildēja,. Viņš virzījās uz priekšu saucot: „Ej, kustieties, palaidiet šos cilvēkus garām!” un pūlis pašķirās, dodot ceļu šim vīram un visiem, kuri tam sekoja. Tajā brīdī es biju aizņemts ar to, lai noturētu grupu kopā un nepievērsu uzmanību tam, kāpēc cilvēki tik labprātīgi dod ceļu šim vīram un viņa sekotājiem. Kad mēs beidzot bijām nokļuvuši līdz templim, mēs satikām arī pieminētos policistus, un mūsu gids mudināja mani ar tiem aprunāties. Tajā brīdī es jau sapratu, ka notiek kaut kas mistisks, un mēģināju šo vīru paturēt acīs pat brīdī, kad uzsāku sarunu ar likuma kalpiem.  Citi mūsu grupas dalībnieki arī to vēroja, bet tiklīdz es sāku runāt, šīs vīrs izgaisa mūsu acu priekšā. Tajā brīdī šķiet visi mums apkārt esošie bija kā noburti. Kad mēs ieradāmies pie galvenās mājas, policisti un tempļa autoritātes nobloķēja rindu. Templī esošiem svētceļniekiem viņi ļāva mierīgi iznākt laukā, un tad palūdza mums doties iekšā pa izejas platformu. Mierā un privātumā mēs izrādījām savu cieņu dzīvai, mūžīgai ugunij, kura plīvoja no tempļa sienām kopš neatminamiem laikiem.

Vēlāk, kad es par šo situāciju runāju ar kādu no mācītiem vīriem, kurš ir saistīts ar šo templi, viņš ar nesatricināmu pārliecību apgalvoja, ka vīrs, kuru mēs satikām,  bija vai nu Guru Gorakhnatha, nemirstīgs svētais, kurš tur dzīvo, vai arī kāds no Dievišķās Mātes pavadošiem spēkiem.

Kad es par to jautāju savam guru, kurš vienmēr mācīja: „Meklē sevī un atrod sevī”, vai tā bija vai nebija masu halucinācija un kā kaut kas ārpus manis varēja būt tik spēcīgs un reāls, viņš atbildēja : „Kāpēc gani dievišķais, kas ir tevī, nevarētu atrasties arī ārpus tevis? Tas ir visur. Pateicoties nepārtrauktai praktiķu sadhanai, kopš neatminamiem laikiem, dievišķie spēki uzturas tādās vietās  dinamiskās, koncentrētās un kondensētās formās. Dievišķais ir visur. Nepastāv nekas tāds kā realitāte iekšā vai ārā. Siena starp mūsos iekšā un ārpusē eksistē tikai tiem, kuri ir neziņas pilni. Dievišķais atmostas tevī, lai atrastu dievišķo ārpus tevis un otrādi.”

Šī atbilde atļāva man pārdomāt un izprast tantras pamatnostādni “Yatha pindande, tatha brahmande—jebkas, kas eksistē ķermenī, eksistē arī visumā.”

Tantriskās vietās, tādās, kā Kamakhya  Assamā,  Činnamasta templis Bihārā,  Datia, Khadžuruho un Udžain centrālajā Indijā,  Pašupati Nath Nepālā un Kali Math, Sri Nagar, Bhairav Ghati, Tunganath, Kedarnath, and Čamunda Devi  Indijas Himalajos ir tantras mājvietas. Šeit mēs varam sastapt praktiķus, kuru klātbūtnē mēs varam pieredzēt pilnu tantras spektru. Sākot ar mantrām, kas dziedē skorpiona kodumus, augstas temperatūras un psihosomatiskas slimības un uguns pūšanu no mutes, līdz ceļam uz tantru, lai radītu saglabājošo enerģiju, atmodinātu kundalīni, piedzīvotu skaidras savas izvēlētās dievības vīzijas, attīstītu gaišredzību un sasniegtu augstākās garīgās iluminācijas caur jantras praksēm, tādām kā Kalačakra un Šrīčakra.

Autors: Pandits Radžmani Tigunaits

No angļu valodas tulkojusi Kristīne Somere

Komentāri

Pievienot komentāru

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!