<< Visi raksti

Ošo par mīlestību, seksu, ciešanām un tantru

0

2055

Osho @ 2015-07-11

Mīlestība ir abējāda. Tā ir bagātīga, un tā ir sāpīga, tā ir mocība un tā ir svētlaime- , jo mīlestība ir zemes un debesu, zināmā un nezināmā, redzamā un neredzamā satikšanās.

Mīlestība ir robeža, kas atdala matēriju un apziņu; robeža starp zemāko un augstāko. Mīlestībai ir saknes zemē –tās ir sāpes un mokas. Un mīlestībai ir zari debesīs – tā ir ekstāze.

Mīlestība nav viena atsevišķa parādība, tā ir duāla. Tā ir virve , kas nostiepta starp divām galējībām.  Tev būs jāizprot šī divas galējības: viena ir sekss, otra ir lūgšana.  Mīlestība ir virve, kas nostiepta starp seksu un lūgšanu; daļa no tās ir sekss, daļa no tās ir lūgšana.

Seksuālā daļa noteikti atnesīs daudz posta, bet ar lūgšanu saistītā daļa atnesīs daudz prieka. Tāpēc ir grūti atteikties no mīlestības, jo atsakoties cilvēks baidās, ka atteiksies arī no tās nestajiem neīstajiem priekiem. Bet cilvēks arī nespēj būt mīlestībā, jo visas šīs sāpes atkal un atkal atgādina par sevi un mudina atteikties no mīlestības. Tas ir mīlētāju posts: mīlētājs dzīvo saspringumā, viņu rauj uz pusēm.

Mīlestība nes abus – daudz ērkšķu un daudz ziedus, un tie ir cieši saistīti. Mīlestība ir rožu kūms. Cilvēki negrib ērkšķus, cilvēki gribētu, lai rožu krūmā būtu tikai ziedi bez ērkšķiem, bet tie ir cieši saistīti, tās ir vienas enerģijas divas puses.

Kāpēc seksualitāte ir sāpes? Tāpēc, ka tās atgādina par tavu dzīvniecisko dabu – tās ir šīs sāpes. Tās atgādina tev par pagātni, tās atgādina tev par tavām bioloģiskajām saitēm, tās atgādina tev, ka tu neesi brīvs, tu esi dabas doto instinktu gūstā; tās atgādina, ka tu neesi neatkarīgs no dabas, ka daba tevi vada, ka tu esi tikai marionete nezināmu, neapzinātu spēku rokās.

Seksu izjūt kā pazemojumu. Seksā tu jūti, ka zaudē cieņu, tāpēc rodas šīs sāpes. Turklāt piepildījums tajā ir tik īslaicīgs; agri vai vēlu katrs saprātīgs cilvēks pamana, ka apmierinājums ir tikai īss mirklis, bet tam seko garas sāpju naktis.

Ekstāze ir kā viegla vēja plūsma; tā atnāk un aiziet, un atstāj sevi tuksnesim līdzīgā stāvoklī, pilnīgi vīlušos, neapmierinātu. Tu biji cerējis tik daudz, tava instinktu daļa ir tik daudz solījusi, bet tu neko neesi saņēmis.

Patiesībā sekss ir dabas stratēģija sevis turpināšanai. Tas ir mehānisms, kas liek vairoties, citādi cilvēki izzustu. Mēģini iedomāties cilvēci, kurā seksu vairs nenoteiktu instinkti un tev būtu brīva izvēle, pēc paša vēlēšanās, pievērsties seksam vai ne. Tad visa šī lieta šķistu tik smieklīga, tik absurda. Padomā – ja nebūtu instinktīva spēka, kas tevi vilktu, es domāju, ka neviens nebūtu gatavs nodoties seksam. Neviens to nedara labprātīgi, cilvēki to dara izvairoties, pretojoties.

Ja tu palasītu par dažādu dzīvnieku un kukaiņu sugu seksuālās uzvedības modeļiem, papētītu tos, tad būtu pamatīgā neizpratnē: vai gan šis process varētu tā notikt, ja būtu atstāts pašu šo sugu ziņā? Piemēram, ir tādi zirnekļi, kuriem novērots – laikā, kamēr tēviņš mīlē mātīti, viņa sāk viņu ēst. Kad mīlēšanās ir galā, arī tēviņam ir gals klāt! Tagad padomā, kas notiktu, ja šiem zirnekļiem būtu brīva izvēle: tiklīdz viņi ieraudzītu mātīti, tā bēgtu cik vien tālu spētu. Kāpēc gan lai viņi ietu pašnāvībā, paši to lieliski apzinoties? Viņi ir redzējuši, kā citi tēviņi tādā pašā veidā iet bojā – tas notiek ik dienas - , bet nonākuši instinkta varā, viņi ir tikai vergi. Trīcot un drebot bailēs, viņi tik un tā veic mīlas aktu, skaidri zinot, ka tās ir beigas. Kad tēviņam ir orgasms, mātīte sāk viņu apēst.

Sieviešu kārtas blaktij nav caurumu, tāpēc ir ļoti grūti viņu mīlēt. Blakts tēviņam viņā vispirms ir jāiztaisa caurums. Var viegli redzēt, vai blakts mātīte ir jaunava vai ne, jo katru reizi, kad viņa mīlējas, paliek rēta – tā patiesi ir izdrāšana! – tomēr viņa labprāt to atļauj. Tas ir sāpīgi un bīstami dzīvībai, jo, gadījumā ja tēviņš iztaisīs šo caurumu kādā nepareizā vietā, viņa būs pagalam – un gadās taču arī stulbi tēviņi! Bet tik un tā šis risks ir jāuzņemas; pastāv kāds neapzināts spēks, kas liek to uzņemties.

Ja sekss būtu atstāts jūsu izlemšanai, es domāju, cilvēki to neuzņemtos. Ir iemesls, kāpēc cilvēki mīlējas, slēpjoties no sabiedrības, no ļaudīm -  jo tas izskatās tik smieklīgi. Tikai iedomājies par mīlēšanos publiski, un tu sapratīsi, ka citi redzēs, cik tas ir smieklīgi; tu pats zini, ka tas ir smieklīgi. Cilvēks jūt, ka tādējādi nokrīt zemāk par cilvēcību, un tas, ka tevi tā velk lejā, rada lielas sāpes.

Bet tas sniedz arī dažus pilnīgas tīrības, prieka un arī nevainības mirkļus.  Tas sniedz dažus bezlaicības mirkļus, kad pēkšņi vairs nav laika. Tie sniedz arī dažus mirkļus bez ego, kad dziļā orgasma lēkmē ego aizmirstas. Tas ļauj uz dažiem mirkļiem skatīt Dievu, tāpēc no tā arī nevar atteikties.

Cilvēki ir mēģinājuši no tā atteikties. Gadsimtiem ilgi mūki ir no tā atteikušies vienkārši tāpēc, ka tas r tik pazemojoši, tik pretēji cilvēka cieņai. Atrasties kāda neapzināta instinkta varā – tas dehumanizē, demoralizē. Mūki no tā atsakās, viņi aiziet no pasaules, bet līdz ar to pazūd arī viss prieks viņu dzīvē.  Viņi kļūst ļoti nopietni un skumji, viņi sevi sagrauj. Viņi vairs neredz dzīvei nekādu jēgu, visa dzīve kļūst bezjēdzīga. Tad viņi vienkārši gaida, kad atnāks nāve un atbrīvos viņus.

Tā ir delikāta problēma; kā lai to atrisina? Mūki nav spējuši to atrisināt. Gluži pretēji, viņi radījuši pasaulē daudz perversiju. Visas perversijas, ko nosoda jūsu tā sauktie svētie, ir radījuši viņi paši. Pirmā doma par homoseksuālismu radās klosteros, jo tur tika kopā turēti vīrieši, prom atstatu no sievietēm, un kopā tika turētas sievietes, atstatu no vīriešiem.

Ir tādi katoļu klosteri, kuros sieviete nav spērusi kāju jau tūkstoš gadu. Tur netiek ielaista pat pusgadu veca zīdainīte. Jau pati šī ideja šķiet ļoti briesmīga, un šie mūki šķiet patiesi bīstami – ja pat pusgadu vecu zīdaini neielaiž klosterī. Ko tas rāda? Kādas bailes! Kāda paranoja!

Mūki dabiski spiežas kopā, un tad viņi instinktīvi sāk meklēt jaunus ceļus, sāk izgudrot perversijas; viņi kļūst homoseksuāli. Homoseksualitāte patiesībā ir ļoti reliģioza, tā ir reliģijas blakus produkts. Reliģija pasaulei ir devusi daudz ko, un homoseksualitāte ir daļa no šī devuma.

Visdažādākās perversijas...mūsdienās vairs nedzird par sievietēm, kad gulējušas ar velnu; šķiet, ka velnam pēkšņi ir pilnībā zudusi interese par sievietēm. Velna nav.  Bet, ja sievietes attur no jebkuras iespējas iemīlēties, mīlēt, tad prāts sāk veidot pats savas projekcijas, un šis projekcijas, protams, būs ļoti krāsainas. Un šādas projekcijas noteikti radīsies, no tām nav iespējams izvairīties.

Seksam jākļūst par lielisku meditatīvu mākslu. Tas ir tantras devums pasaulei. Tantras devums ir vienlielākais, jo tā sniedz tev atslēgas, kā pārveidot zemāko par augstāko. Tā sniedz tev atslēgas, kā pārvērst dubļus par lotosa ziediem. Tā ir viens no izcilākajām zinātnēm ,kas jebkad ir izdomāta, bet morālistu un puritāņu un tā saukto reliģiozo cilvēku dēļ tantrai nav ļauts palīdzēt cilvēkiem. Tās raksti ir dedzināti, tūkstošiem tantras skolotāji ir nogalināti, sadedzināti dzīvi. Visa šī tradīcija ir gandrīz iznīcināta, cilvēki bijuši spiesti aiziet pagrīdē.

Es neiesaku atteikties no seksa, es iesaku pārveidot to. Tam nav jāpaliek tikai bioloģiskā līmenī: piešķir tam kādu daļu garīguma. Mīlēšanās laikā arī meditē. Mīlēšanās laikā esi lūgšanu pilns. Mīlestība nedrīkst būt tikai fizisks akts; ieliec tajā savu dvēseli.

Tad pamazām, pamazām sāpes sāk izgaist, sāpēs ietvertā enerģija atbrīvojas un arvien vairāk un vairāk kļūst par svētību. Mokas tiek pārveidotas par ekstāzi.

Patiesi nabagi ir tie, kuri nekad nav iemīlējušies un nekad nav cietuši. Viņi nemaz nav dzīvojuši. Iemīlēties un izjust ciešanas patiesībā ir labi. Tā ir iešana caur uguni, tā attīra, tā dod tev atklāsmi, tas dara tevi modrāku. Tas ir izaicinājums, kas jāpieņem. Tie, kas nepieņem šo izaicinājumu, paliek raksturā vāji.

Fundamentāls dzīves likums ir tāds, ka mīlestība ieved tevi arvien dziļākā neapmierinātībā. Visbeidzot mīlestība  tevi noved tādā neapmierinātībā, ka tu sāc ilgoties pēc galīgā mīļotā, tu sāc meklēt galīgo, maksimālo mīlas sakaru, tu sāc meklēt patiesību. Tas ir iespējams tikai tad, kad tu daudzreiz esi cietis neveiksmi, mīlējis un cietis un kad katras ciešanas ir nesušas tev arvien vairāk apziņas, arvien vairāk izpratnes. Kādu dienu rodas atziņa, ka mīlestība spēj dot tev dažus acumirkļus – un šie acumirkļi ir labi, tie ir acumirkļi no kā pārāka –bet tā spēj dot tikai acumirkļus, un nekas vairāk nav iespējams. Bet arī tas ir pārāk daudz; bez šiem acumirkļiem tu nekad nemeklētu.

Tie, kas nav mīlējuši un cietuši, nekad nekļūst par meklētājiem –viņi to nespēj. Viņi nav nopelnījuši šo vērtību, viņi nav kļuvuši vērtīgi. Vienīgi mīlētājiem ir tiesības kādu dienu sākt meklēt galīgo mīlas sakaru.

Mīli – un mīli dziļāk. Ciet un ciet dziļāk. Mīli pilnīgi un ciet pilnīgi, jo tikai tā zelta rūda iziet caur uguni un kļūst par tīru zeltu.

Foto: Margarita Kareva

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!