Mans ceļš uz jogu arvien turpinās. Es arvien esmu ceļā uz jogu un vienmēr būšu. Joga ir vienmēr klātesošs, bet, tajā pašā laikā, nesasniedzams galamērķis. Es savu ceļu sāku ar prāta jogu jeb meditācijām, mantru skaitīšanu, dažādām budisma garīgajām praksēm un tikai ilgu laiku pēc tam es atklāju jogu.

Mans ceļš sākās tālajā 2006.gadā, kad Latvijā bija ieradies mans pirmais budisma skolotājs. Uz viņa mācībām es nokļuvu pilnīgi nejauši un kopš tā brīža sākās mūsu kopējais atbilžu meklēšanas ceļš uz maniem jautājumiem. Šis process, jāsaka, turpinās vēl šodien. Vispirms tas aizveda mani uz Londonu, kur nepilnu gadu mācījos un kā brīvprātīgais darbojos šī skolotāja Budisma centrā, vēl pēc gada mēs kopā devāmies savā pirmajā svētceļojumā uz Indiju un Nepālu, un nu jau šādu braucienu mana dzīvē ir vairāk nekā desmit. Esmu iepazinusi šīs valstis ne tikai kā tūrists, bet esmu arī izbaudījusi, kāda ir šo cilvēku ikdiena. Tas viss man liek arī uz garīgām mācībām skatīties citādi un novērtēt tās iespējas, kuras paveras mums, rietumniekiem, mūsu pašu zemē.

Teikšu atklāti, lai arī interese par Budismu un garīgajām mācībām jau sākumā bija un joprojām ir ļoti liela, šis izziņas process nebūt nebija viegls. Tāds tas nav arī pēc vairākiem gadiem. Jo kurš gan no mums ir gatavs iepazīt sava prāta dabu, atklāt to un saprast, ka viss ir citādāk, pavisam citādāk nekā bijām iedomājušies. Iesākumā nosēdēt ar sakrustotām kājām pat 15 minūtes likās kā vislielākās mocības, prāts lēkāja kā satrakojies pērtiķis būri, spējīgs domāt tikai par banāniem, pie sevis purpinot par to, kurā ķermeņa vietā tam sāp, kur velk, kur spiež un, lai būtu vēl jautrāk, uzdeva tādus jautājumus kā: Kāpēc tā meditācija pirms mācībām vispār ir vajadzīga? Vai ilgi vēl tā būs jāsēž? Ak kungs, cik smieklīgi mēs izskatāmies no malas. Ko es ēdīšu vakariņās? Kas tā par skaņu? Izklausās pēc žurkas, gluži kā tajā filmā par V.S. Dalai Lamu. Es ceru, ka tā nav žurka, jo man žurkas nepatīk. Mēs laikam sēžam tik klusu, ka žurkai šķiet, ka te neviena nav, bet varbūt tā ir tikai maza pelīte? Vai attaisīt acis un paskatīties? Nu varbūt tikai ar vienu aci... Cik maksāja tā kleitiņa, ko vakar redzēju veikala skatlogā? Kas tas par jaunu džeku šodien? Ārprāts, kas man mugurā? Ja nu tas džeks uz mani paskatās.. He he , kādam tikko noburkšķēja vēders. Ak, kungs, vai vēl ilgi? Un tā varētu turpināt vēl un vēl.

Meditācija man bija mocības tīri fiziski, jo tajā vecumā daudz vieglāk bija skriet, lēkāt un baudīt dzīvi, nevis sēdēt meditācijas pozā un izzināt savu prātu un novērot tā dabu, ļaujot dzīvei vienkārši notikt. Un kā jau visiem iesācējiem, trūka izpratnes par to, kas īsti ir meditācija? Tāpat kā citiem, man bija priekšstats, ka tā ir sēdēšana un nekā nedarīšana un pats svarīgākais nekā nedomāšana, kas protams, man nepavisam neizdevās. Nu kā tā var sēdēt un neko nedomāt? Tā taču ir veltīga laika izšķiešana! Es domāju, tātad esmu bija mans uzskats. Skolotājs bieži jokoja, ka daudzi uz jautājumu, vai tu meditē, atbild: Jā, katru vakaru! Es pārnāku no darba, apsēžos, nekustos un pie sevis pārdomāju, ko es izdarīju šodien un kas man jādara rīt? Vai man rīt nebija jāiet pie zobārsta? Jāatceras piezvanīt mammai utt. Pēc tam es jūtos ļoti labi, jo viss ir izdomāts, un prāts ir nomierinājies ,un es un varu doties pie miera.

Šodien, protams, par to visu gribas pasmaidīt, taču sākumā bija grūti un ,tikai pateicoties manai mīlestībai pret skolotāju, es izturēju un ar laiku pat iemīlēju meditāciju. Es iemācījos ilgstoši sēdēt lotosa pozā un izbaudīt ik mirkli, ko pavadu divatā ar savu prātu. Es iemācījos neskaitāmi daudz mantru un iemīlēju ikvienu no tām, es sāku mīlēt dzīvi tādu kāda tā ir. Es sapratu, ka bez grūtībām nav rezultātu. Un tajā brīdī pie manis atnāca joga. Šķiet, tas bija vienā no intensīviem Tibetas jogas semināriem, pēc kura es sapratu, ka ja būtu tikai viena lieta, ko es varētu savā dzīvē darīt – tā būtu joga. Iespējams, tā bija pieķeršanās tai laimes un baudas sajūtai, ko sniedz joga, neskatoties uz lielo fizisko nogurumu. Iespējams, tā bija atskārsme, ka joga palīdz kontrolēt ne tikai ķermeni, bet arī prātu. Iespējams, tā bija atskārsme, ka pastāv iespēja apzināti vadīt savu dzīvi.

Šī pieredze man palīdz būt klātesošai arī jogas prakses brīdī un apzināties katru ķermeņa kustību, katru ieelpu un elpas aizturi, izvairoties no automātiskām darbībām bez prāta klātbūtnes. Kā teicis mans skolotājs – pats svarīgākais ir panākt to, ka tavs prāts un ķermenis darbojas kopā. Vienam ir jāzina, ko otrs tajā brīdī dara.
To, ka man vajadzēs pēc tam Tibetas jogu mācīt citiem, es uzzināju no sava Tibetas Jogas skolotāja. Viņš mani uz to virzīja apzināti, atkal un atkal atgādinot, cik svarīgi man ir mācīties un praktizēt, lai varētu vēlāk šīs zināšanas nodot tālāk. Un tā, pacietīgi cīnoties ar manu pretestību, bailēm, apmulsumu, neziņu, viņš panāca savu. Un es viņam par to esmu ļoti pateicīga.
Joga ir mans zvans draugam. Brīdī, kad gribas raudāt un brīdī, kad sirds gavilē.

 Kristīnes Someres raksti: