<< Visi raksti

Indijas Ājūrvēdas tradicionālā medicīna vakar un šodien

0

1942

yogi.lv @ 2014-06-12

Pirms vairāk nekā 3000 gadiem Brahma esot cilvēkiem 100 000 vārsmās atklājis dziedināšanas mākslu. Droši zināms ir tas, ka indiešu medicīnas saknes aizsniedzas līdz pat vēdām (1500-500 p. m. ē.), brahmanisma svētajiem rakstiem, Taču tikai laikmetu mijā saskaņā un mijiedarbībā ar tā laika filozofiskajām sistēmām tika rakstiski formulēta mācība par ilgu, no slimībām brīvu dzīvi, Vismaz tāds ir ājurvēdas ārstu oficiālais atspoguļojums.

Jau vēdās ir minētas ķirurģijas tehnikas, piemēram, roku un kāju protēžu izgatavošana, acu un zobu protēžu ievietošana (tās vēlāk tomēr gājušas bojā). Šķiet, ka arī Sušruta (1. vai 2. gs. m. ē.), kura visaptverošais apcerējums par tā laika medicīnu tiek citēts vēl mūsdienās, bijis ķirurgs. Bet var gadīties arī tā, ka šī grāmata, līdzīgi corpus hippocraticum ir indiešu ceļojošo ārstu mācības apkopojums un pie tās radīšanas ilgstoši strādājuši daudzi nezināmi autori.

Šajā sakarā nedrīkst neminēt neoficiālu jaunākos laikos radušos indiešu medicīnas attīstības atspoguļojumu: vēdu rašanās laikā brahmaņu sabiedrība norobežojās no ārstiem, jo uzskatīja viņus par netīriem. Ārstu cunftē, tāpat kā Grieķijā, ietilpa ceļojošie ārsti, kas, iespējams, bija ciešā kontaktā ar citu ticību ceļojošajiem askētiem. Šajā fāzē, laikposmā no 900. līdz 500. gadam pirms mūsu ēras, laikam arī notika pāreja no maģiski orientētas medicīnas uz racionāli pamatojamu, pieredzē balstītu medicīnu, no kuras vēlāk attīstījās ājurvēda. Tātad sākotnēji tā nebija brahmaņu zinātne, kā uzskata mūsdienās, un par hinduisma zinātni kļuva daudz vēlāk, iespējams, mūsu ēras pirmajos gadsimtos.

Šīs jaunās medicīnas pirmie pieraksti tapa laikā starp 500. gadu pirms mūsu ēras un laikmetu miju, iespējams, agrajos budistu klosteros, kuros izveidojās apvienības un bija nepieciešami ārsti. Viņu pienākums bija ārstēt arī lajus, kuri rūpējās par klosteru materiālo eksistenci. Šādi klosteri ar veco ļaužu patversmēm sākotnēji tika dibināti Ziemeļindijā, bet vēlāk, virzoties pa senajiem tirdzniecības ceļiem, līdz pat Centrālāzijai; medicīna jau pašā pirmsākumā bija neatņemama budisma mācības daļa. Īpaši mahājānā, vēlākajā Tibetas budisma šūpuli, cieši iesakņojās pienākums ārstēt slimos, un to uzskatīja par vienu no iespējamiem ceļiem uz atpestīšanu.

Vēl nav rasta atbilde uz jautājumu, kad izveidojās ājurvēdas mācība par trim šķidrumiem, bet ir skaidrs, ka tā saistīta ar empīrisko pieredzi, ja tic aprakstītajai hipotēzei, tad ājurvēda jau pašā pirmsākumā bijusi saistīta ar budismu un tikusi hinduizēta vēlāk, būdama ortodoksāla indiešu mācība. Cits atzars kopā ar mahājānu esot izplatījies uz Centrālāziju un tur saistībā ar budisma metafiziku izveidojies par to, ko šajā grāmatā sauksim par Tibetas medicīnu.

Bet atgriezīsimies pie Sušruta samhita: tajā aprakstītas 1120 slimības vai pareizāk, slimību simptomi un veikts gana moderns iedalījums vispārīgās un psihiatriskās slimībās, acu, bērnu, un sieviešu slimībās, toksikoloģijā, ķirurģijā, neauglības un dzīves paildzināšanas terapijā. Šis iedalījums ājurvēdā ir saglabājies līdz mūsdienām. To ir pārņēmuši arī tibetieši. Vēlāk ķirurģiju aizliedza Indijas valdnieks Ašoka (264-227 p. m. ē.), kas nosodīja vardarbību.

Čaraka, ārsts, kura rakstus pazīstam vēl šodien, dzīvoja mūsu ēras 2. gadsimtā. Viņš bija iekšķīgo slimību ārsts. Čaraka izdalīja augu, minerālu un dzīvnieku izcelsmes ārstniecības līdzekļus un minēja 2000 ārstniecības augus, norādot gan ievākšanas gadalaiku, gan iedarbību, gan gatavošanas paņēmienus.

Trešais slaveno ārstu plejādē bija Vagbhāta. Viņš dzīvoja 7. gadsimta pirmajā pusē un sarakstīja plaši citēto grāmatu "Slimību terapija un diagnostika". Daži autori uzskata, ka arī tibetiešu "Četras tantras" ir balstītas uz viņa darbiem vai to komentāriem.

Visbeidzot, esot pieminēts arī Dhava Misra (ap 1550 m. ē.), kas kādā slavenā grāmatā par anatomiju un fizioloģiju apraksta asinsriti. Zīmīgi, ka gan Rietumos, gan Austrumos medicīna attīstījās lēcienveidīgi. Pirmie senāko mācību apkopojumi radās apmēram piecsimt gadus pirms mūsu ēras, galīgo formu ieguva mūsu ēras 2. gadsimtā, bet 7. gadsimtā tika piemēroti sava laika jaunākajiem atzinumiem. Viduslaikos attīstība apstājās. Sistēmas sastinga. Tā notika arī ar ķīniešu un tibetiešu medicīnu.

Ājurvēda ir mācība par šķidrumiem, un tibetieši to pārņēma bez lieliem grozījumiem.

Ājurvēdai, tāpat kā grieķu medicīnai, ir divi mērķi: cilvēka veselības uzturēšana harmonijā ar kosmosu un terapija slimības gadījumos. Diagnozes noteikšanas metodes, to skaitā pulsa iztaustīšana, urīna un mēles novērošana, ir tādas pašas kā tibetiešu medicīnā. Tomēr diagnosticēšana pēc pulsa pirmoreiz minēta tikai mūsu ēras 1300. gadā, un, pēc kāda slavena ājurvēdas ārsta izteikumiem, lielākā daļa ājurvēdas ārstu tādejādi nosakot, vai slimība ir karsta vai auksta. Arī farmakoloģija un dažādie dziedniecības veidi pamatos līdzinās tibetiešu metodei. Piecdesmit procentus terapijas veido noteikumi par dietas ievērošanu.

Mūsdienu Indijā ājurvēdisko medicīnu praktizē 120 000 mediķu — (salīdzinājumam - 100 000 ārstiem ir Rietumos iegūta izglītība), kas patiesi nav daudz, ja kopējais iedzīvotāju skaits ir 850 miljoni. Ājurvēdas ārstus apmāca 22 universitātēs un 120 papildus izglītības centros, programmā iekļaujot arī vairāk vai mazāk pamatotas dabaszinātņu studijas. 1979. gada Pasaules Veselības organizācija atzina ājurvēdas veselības un terapijas koncepciju un oficiāli ieteica to izmantot jaunattīstības zemēs.

Mūsdienās aptuveni 800 receptēs tiek izmantoti ap 600 ārstniecības augu. Dziedināšana ar ārstniecības augiem vairāk ir izplatīta valsts ziemeļos. Dienvidos vairāk strādā ar fizioterapijas metodēm: ar attīrīšanas kūrēm, asinsnolaišanu, sviedrēšanu, vemšanas un šķavu izraisīšanas līdzekļiem, klizmām, masāžām un jogas vingrinājumiem. Šie terapijas veidi ir dārgi, tiek piedāvāti tikti dažos centros un lielākajai daļai iedzīvotāju nav sasniedzami. Toties arvien biežāk tos piedāvā maksātspējīgajiem klientiem Rietumos.

Liela nozīme terapijā ir diētas ievērošanai, bet lielākoties nabadzīgie Indijas iedzīvotāji nevar atļauties arī to. Šie fakti jāpatur prātā, lasot grāmatas, kas rietumniekus informē par ājurvēdisko medicīnu. Tomēr tas vēl nav iemesls neatzīt ājurvēdu par veseluma medicīnu.

Ājurvēda savus zelta laikus piedzīvoja gadsimtos pēc laikmetu nūjas, bet pēc 13. gadsimta tā vairs neattīstījās. Kopš 16. gadsimta, kad islams iekaroja Indijas subkontinentu, tā tikai nīkuļo.

Pēc tam, kad angļi kolonizēja Indiju, ājurvēdiskā un ari islāmiskā medicīna sāka konkurēt ne vien ar Rietumu dabaszinātnisko medicīnu, bet arī ar homeopātiju. Tā Indijā ienāca 1839. gadā no Rietumiem un joprojām, galvenokārt lielajās pilsētās, ir saglabājusi zināmu nozīmi, radot alternatīvu tradicionālajai medicīnai. Ājurvēdu, unani medicīnu un homeopātiju uzskata par vienotām ārstēšanas metodēm. Tās ir dzesējošas atšķirībā no karsējošās alopātijas.

Indijas dienvidos, kur pārsvarā dzīvo tamili, kas cēlušies no dravkiiem — pirmsāriešu iedzīvotājiem — praktizē sidha medicīnu. Pirmās rakstiskās liecības par to datētas ar mūsu ēras 7. gadsimtu: sidha ārsti praktizējuši jogu. Viņu mērķis bijis dzīvības saglabāšana un mūža paildzināšana ceļa uz garīgo pilnību. Sidha ārsti daudz plašāk diagnosticē pēc pulsa nekā viņu ājurvēdas kolēģi, un pastāv uzskats, ka sidha medicīna bijusi pazīstama jau pirmsāriešu laikā. Tomēr šķiet, ka tā ir tikai teorētiska prātošana.

Zinot, ka mūsdienās rietumnieki dzīvo par trešdaļu ilgāk nekā indieši, pārņem šaubas par ilga mūža mācībās efektivitāti. Tomēr jāsaprot, ka pat vislabākā medicīnas teorija nespēj mainīt Indijas sociālos apstākļus. Salīdzinājumā ar alopātisko medicīnu ājurvēdai ir milzīgi panākumi astmas, aknu, alerģiju, epilepsijas, diabēta un it īpaši reimatisma ārstēšanā, kā arī paralīzes, psihosomatisko un hronisko slimību terapijā. Līdzīgus postulātus atradīsim arī Tibetas medicīnā. Nopietnu pierādījumu joprojām nav, ir tikai atsevišķi ziņojumi par gūto pieredzi. Tur notiek līdzīgi kā pie mums: tiem, kas praktizē alternatīvo medicīnu, lielākoties nav šādiem pētījumiem nepieciešamās izglītības, laika un naudas.

Liela problēma ir ājurvēdiskie medikamenti. Nepastāv standartizētas vadlīnijas, kas noteiktu medikamentu ražošanu; tas nozīmētu vienādus augus vienādā sastāvā un kvalitātē. Tāpat medikamentu ražošana netiek centralizēti uzraudzīta. Daudzas receptes ir radušās vairākus gadsimtus pirms laikmetu mijas. Augu apraksti tajās ir ļoti neprecīzi. Kaut arī mūsdienās dažos centros cenšas garantēt kvalitāti, tomēr jānodrošina alopātisko līdzekļu, piemēram, kortizona vai penicilīna, klātbūtne vismaz eksportam domāto ārstniecības līdzekļu sastāvā. Ājurvēda ir kļuvusi par lētu medicīnu nabagiem. Pieņem, ka 80-90 procenti Indijas iedzīvotāju iztiek ar ājurvēdisko medicīnu, un tas nebūt nemazina tās vērtību. Ājurvēdas attīstībai ļoti palīdzēja tas, ka to atzina Pasaules Veselības organizācijā, tāpat Indijas valdība ir parādījusi nopietnus centienus paaugstināt ājurvēdiskās medicīnas standartus.

Foto:freegreatpictures.com

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!