<< Visi raksti

Dzīvi augi - mūsu ēdiena pamats

0

2296

Dainis Blumbergs @ Yogi.lv @ 2014-07-17

Cilvēks pielāgojās apstākļiem un pierada pie dzīvnieku valsts barības lietošanas uzturā. Aukstumā augu valsts kļuva nabadzīgāka, un cilvēks iemācījās audzēt savai pārtikai nepieciešamos augus. Tādā veidā augi izjuta cilvēku palīdzību un to izplatības iespējas palielinājās. Izveidojās laba sadarbība un abpusēja draudzība. Augi pateicībā to novērtēja. Ne velti arī šodien dārzā augi ar prieku sagaida savus audzētājus un kopējus. Dārzkopji taču nodrošina augu populācijas izdzīvošanu un izplatību.
Kaut gan kultūras augu kā ēdamvielu kvalitāte ir mazinājusies salīdzinājumā ar savvaļas augiem, tie kopumā sniedz cilvēkam nepieciešamo pārtikas klāstu.

Kaut gan kultūras augu kā ēdamvielu kvalitāte ir mazinājusies salīdzinājumā ar savvaļas augiem, tie kopumā sniedz cilvēkam nepieciešamo Pārtikas klāstu.

Šodienas lielo platību agrotehnika ir pretdabiska augiem un augsnei, kurā tie aug. Šādi audzēti augi neder cilvēka pārtikai. Un atkal cilvēks Pielāgojas un pierod, tikai šoreiz ar nevēlamām sekām savai veselībai.

Ēdot un sagremojot ēdienu, cilvēka dabiski veidojušos fizioloģiskos Procesus apiet nevar, jo fiziskā ķermeņa konstrukcija nav mainījusies tiK strauji, cik mūsdienu izkropļotā lielo platību lauksaimniecība. Mums nav jāpieņem nedabiskos apstākļos audzēti augi savam uzturam. Mums nav jābojā sava veselība ar indīgu augu ēšanu, ko .zplata s°dienas vairumtirdzniecība.

Protams, tā ir mūsu izvēle, taču to veicina mūsu izglītības sistēma. Tikai dažās skolās bērniem ir iespēja uzzināt, kā aug un veidojas augi dabiskos apstākļos. Veselībai pieņemami augi aug tikai mazdārziņos un bioloģiskajās lauku saimniecībās, tādēļ ēšanai vajadzīgo ieteicams iegādāties bez starpniekiem - tieši no šiem dārzniekiem. Kā man teikuši daudzi dārzkopji, lielveikali nepieņem dabisku augu produkciju realizācijai, lai gan visa nepieciešamā sertifikācija un dokumentācija ir nokārtota atbilstoši pastāvošajām prasībām un noteikumiem.
Dabiska augu audzēšana izveidojusies nevis kā pamatnozare, bet kā alternatīva pastāvošajai lauksaimniecībai, līdz ar to pilsētniekiem ir sarežģīti iegādāties nesaindētus augu produktus savam uzturam un lauciniekiem šajā ziņā ir lielas priekšrocības. Šiem jautājumiem būtu jāpievērš uzmanība, jo tikai dzīvi un svaigi augi spēj nodrošināt mūsu fizisko ķermeni ar pārtikas veidā uzņemamo enerģiju kvalitatīvi, bez zaudējumiem. Pārveidoti (apstrādāti) augi un arī dzīvnieku valsts produkti to nespēj. Ēdot apstrādātus augu un dzīvnieku valsts produktus, mums jārēķinās ar zaudējumiem gan veselības uzturēšanas, gan enerģijas nodrošināšanas ziņā.
Apskatīsim populārākos augus mūsu ēdienkartē.

 

Graudaugi
Mūsdienās labību audzē kā monokultūru apstrādātā, uzartā augsnē, tātad dabiskā augsnes mikroflora tiek izjaukta vai iznīcināta. Lai to kompensētu, graudaugus baro ar dabisku vai mākslīgu ķīmisku mēslojumu, kas vēl vairāk novājina dabiski veidoto augsnes mik'rofloru. Augi spiesti baroties ar nepiemērotu (indīgu) barību, kas samazina ražību. Lai to paceltu, mākslīgās barošanas apjoms tiek palielināts, vēl vairāk saindējot augus un mikrofloru. Pirms ražas novākšanas graudaugus apsmidzina ar dažādām indēm (raundapu), lai palielinātu glutēna daudzumu graudos, tādējādi tiek novākti saindēti graudi.
Tos dzirnavās nomizo - noņem vērtīgāko grauda daļu. Palikusī ciete -putraimi un milti - vēl būtu derīgi normālam uzturam,'taču svaigā veidā tos nav pieņemts ēst, tādēļ tos termiski dažādi apstrādā. Karsēta ciete tiek samērā slikti izmantota gremošanas un asimilācijas procesā, veidojot sārņus un nogulsnējoties organismā - arī tauku veidā. Turpretī dzīva ciete ar savu enzīmu un gremošanas trakta mikrofloras palīdzību viegli sadaļas cukuros un tālāk līdz glikozei un piedalās organisma vielmaiņas procesos, piegādājot ogļhidrātus dažādām vajadzībām, arī muskuļu apgādāšanai ar enerģiju.

Dzīvi augu ogļhidrāti tiek samērā ātri pārstrādāti, turpretī pēc karsēšanas to pārstrādes un asimilācijas laiks stipri palielinās - ogļhidrātu vielmaiņa vairs nav tik intensīva.
Visefektīvākie ēšanai ir diedzēti graudi. Tajos esošie ogļhidrāti, tauki un olbaltumvielas atrodas mobilā stāvoklī, lai maksimāli efektīvi piedalītos jaunā dīgstošā auga attīstībā. Tobrīd graudi neatrodas augsnē un neveidojas par augiem, un mēs tos apēdam visizdevīgākajā momentā. Daļēji atbrīvotā stāvoklī atrodošās grauda sastāvdaļas viegli un efektīvi uzsūcas zarnu traktā. Šajā situācijā mums nav jātērē sava organisma fermenti grauda vielu sašķelšanai, to izdara graudā esošie fermenti un, protams, zarnu mikroflora. Varam arī dzīvus graudus divas trīs dienas mērcēt ūdenī, lai varētu tos viegli sakošļāt. Vecākiem cilvēkiem to ir grūtāk izdarīt, jo parasti traucē zobu veselības stāvoklis.

Ir vēl viens saudzējošs graudu apstrādes veids - placināšana. Šādi iegūtās pārslas vēl ir dzīvas pēc graudu mehāniskas saspiešanas. Dzirnavās graudus nomizo un tad placina - tātad lielākā daļa graudos esošo vērtīgo barības vielu tiek nodalīta nost. Šādi sagatavotas pārslas satur tikai niecīgu daļu no grauda sākotnējās uzturvērtības, turpretī saspiežot pilnu graudu, saglabājam tā uzturvērtību pilnībā.

Šim nolūkam iesaku iegadāties ar roku darbināmu graudu placinātāju, ko ražo itāļu firma "Marcato". Ierīces nosaukums ir "Marga" -grain chrusher, flaker. Var internetā pasūtīt, kopā ar maksu par sūtījumu - 99 eiro.

Šim nolūkam iesaku iegadāties ar roku darbināmu graudu placinātāju, ko ražo itāļu firma "Marcato". Ierīces nosaukums ir "Marga" -grain chrusher, flaker. Var internetā pasūtīt, kopā ar maksu par sūtījumu -99 eiro. Tas dod iespēju jebkurus graudus un sēklas saspiest pilnvērtīgās Pārslās, kas saglabā dzīva grauda uzturvērtību. Protams, jāizmanto bioloģiski audzēti graudi. Ja šādos graudos redzams nezāļu sēklu piejauks, tā ir garantija, ka graudi nav migloti ar indēm nezāļu apkarošanai. Nezāļu sēklas ir vērtība pati par sevi, tāpat kā nezāles pašas - vērtīgākais uzturvielu avots.
uzturvielu vērtības ziņā graudaugus varētu sarindot apmēram šādi. visaugstvērtīgākiegstvērtīgākie (kā mūsdienās, tā arī vēsturiski) un ēšanai lietotie graudaugi Latvijas teritorijā.

• Prosa.

• Auzas. Vispiemērotākās (sevišķi placinašanai) ir kailgraudu auzas, jo graudus neietver plēksnes, kas dzirnavās jāattīra.

• Vārpās augoši graudi - rudzi, mieži, plēkšņu kvieši. Parastie kailgraudu kvieši ēšanai maz noderīgi, jo satur par daudz glutēna, arī vēsturiski nav bijuši mūsu zemē izplatīti. Kvieši ēdēja smadzenēs neiedarbina sāta sajūtu, tādēļ pārēdamies. Šādā nolūkā kviešus pievieno ēdieniem, lai vairāk tos patērētu. Šo situāciju izmanto ražotāji un tirgotāji apgrozījuma celšanai, rodas pat zināma atkarība no garšīgajiem kviešu ēdieniem. Glutēns nodrošina pārmērīgi intensīvu graudu sagremošanas gala produkta - glikozes - ātru uzsūkšanos asinīs. Tas strauji ceļ cukura līmeni asinīs, pārslogojot aizkuņģa dziedzeri un, intensīvi lietojot, tiek veicināta diabēta attīstību sāta sajūtu zaudējušajiem kviešu ēdējiem.

 • Rīsi - kā jau ūdeni augoši augi - vēsturiski Latvija nav bijuši izplatīti, tādēļ mums nav izveidojusies ģenētiskā atmiņa par rīsu izmantošanu uzturā, kas kavē organismu pilnībā tos izmantot.

• Kukurūza - arī ievesta graudaugu suga. Tai ir augsta uzturvērtība, bet 90% tirdzniecībā esošās ir ģenētiski modificēta, tādēļ veikalos nopērkamo kukurūzu savā uzturā nevaram iekļaut.

Kopumā vērtējot graudaugos esošās olbaltumvielas un aminoskābes, noskaidrots, ka cilvēku pārtikai izmantotie graudi nesatur izdevīgāko uzturvielu kombināciju. Sevišķi tas attiecas uz vārpās augošiem graudiem.

 

Izmainītu graudaugu izmantošana uzturā
Vēsturiski Latvijas teritorijā salīdzinājumā ar pārējo Eiropu veselus graudus cilvēki ēda visilgāk. Tomēr iekarotāji uzspieda graudu sasmalcināšanu, kas laika gaitā slikti ietekmēja graudu ēdēju veselību. Jo smalkāk sadalīja graudu, jo nevērtīgāks tas kļuva. Sevišķi, ja graudam nomizoja virskārtu. Smalkie milti (bīdeļmilti) mūsdienās tiek plaši izmantoti, parasti ar kaitīgiem piemaisījumiem ģenētiski modificētu miltu (soja, kukurūza) veidā.
Sliktākais ir tas, ka smalcinātie graudi tiek termiski apstrādāti, tādējādi samazinot to uzturvērtību: olbaltumvielas graudā denaturējas, tauki un ogļhidrāti izmainās līdz stāvoklim, kad to izmantošana zaudē jēgu.
Miltu izstrādājumu uzturvērtība ir zema un, ņemot vērā graudaugu agrotehniku, kaitīga veselībai. Mūsdienu konditorejas tehnoloģijas nodrošina miltu ēdienu bīstamību cilvēka gremošanas sistēmai. Tomēr esam pieraduši domāt, ka maize un konditorejas izstrādājumi ir ļoti garšīgi, patīkami smaržīgi un ērti lietošanā Cilvēkiem, kuriem šis ēdiena īpašības ir svarīgākās, miltu un putraimu ēdieni rada baudas un apmierinājuma un sāta sajūtu. Izvēle, kādus graudu ēdienus ēst paliek ēdēju ziņā - vai ēdam dzīvus vai mirušus graudus, tomēr vecākiem vajadzētu informēt bērnus par karsētu miltu ēdienu bīstamību veselībai.

 

Maize kļuvusi par populārāko graudaugu saturošo ēdienu. Mūsdienās maize satur dažādu graudaugu miltus un sastāvdaļas Galvenais uzsvars tiek likts uz garšu un smaržu. Lielajās ceptuvēs maizi cep augstā temperatūrā dažādas elektriskajās iekārtās. Šādas maizes uzturvērtība kā pārtikas produktam ir zudusi. Atlikusi tikai kaloriju uzņemšanas avota vērtība. Cilvēka organisms ar zaudējumiem cenšas pārstrādāt apēsto maizi un arī gremošanas mikroflora ar lielām pūlēm cīnās par šīs praktiski tehniska rakstura vielas pārstrādāšanu. Šī substance, ko saucam par maizi, izraisa ievērojamu imunitātes līmeņa pazemināšanos, Jo organisms to kā ēdienu nepazīst. Leikocīti tiek iesaistīti cīņā ar toksisko raugu neitralizēšanu un nevar pildīt savu galveno uzdevumu - aizsardzību pret infekcijām. Mēs kļūstam neaizsargāti. Tumšā lauka mikroskopā esmu redzējis, kā leikocīti ēd raugus.

Dabiska ierauga lietošana maizes raudzēšanai samazinās, jo kļuvusi finansiāli neizdevīga. Miltu īpatsvars maizē samazinās, pilnveidojot ražošanas tehnoloģijas, sevišķi konditorejas nozarē. Ēdot šādu pilnvērtīgu maizi, palielinās slāpju sajūta, jo organisms cenšas atšķaidīt koncentrētos garšas un smaržas uzlabotājus. Pievienotie vērtīgie piemaisījumi (vitamīni, baktērijas, sāļi), par laimi, uz ēdēju maz iedarbojas, jo sadedzinātā (līdz 300 grādiem) produktā kļuvuši ķīmiski inerti. Tie ir neorganiskas dabas elementi salīdzinājumā ar dzīvos graudos esošajiem komponentiem koloīdā formā. Šo mirušo substanci (maizi) cenšas pārstrādāt Patogenā mikroflora, kas darbojas mākslīgi radītajā skābajā vidē. So baktēriju toksiskie izdalījumi bojā gremošanas orgānus, līdz ar to izvadītas sistēmai jāstrādā pārslodzes režīmā. Stāvokli vēl pasliktina kviešu došana, kas smadzenēs bloķē sāta sajūtas iestāšanos, - mēs pārēdamies. Tīra rudzu maize tirdzniecībā ir reti pieejama. Mazās ceptuves, kur to ražoja, pamazām tiek slēgtas. Varbūt tas ir labi - lai me aizmirstu un atradinātos no maizes lietošanas.

Mēs bērniem mācām: vāru, vāru putriņu, tātad programmējam bērnus uz putras vārīšanu. Vārīta putra ir maizei līdzīga substance, tikai netiek dedzināta tik augstā temperatūrā. 

Vārot putraimu (nomizotu graudu) virskārta kļūst cieta (sacementējas), un tad jāpatērē ilgs laiks, lai dabūtu mīkstu. Šajā laikā mizotā grauda sastāvs kļūst bioloģiski nevērtīgs, un no tā varam iegūt tikai kalorijas.

Populārs ir paņēmiens vārīt putraimus pienā. Tā iegūstam divu mirušu produktu maisījumu. Sagremot šādu kombināciju ir ļoti grūti, un atkal patogēnās mikrofloras toksīni saindē mūsu gremošanas traktu.
Pilnīgi pretēju efektu iegūstam, briedinot graudus aukstā ūdenī vai citā nekarsētā šķidrumā. Var lietot sulas vai ārstniecības augu aukstus uzlējumus. Visātrāk mīksti kļūst griķi. Dzīvie (zaļie) briest ilgāk par dedzinātajiem - brūnajiem. Lai saglabātu uzbriedušos griķus dzīvus, pirms ēšanas tos uzsildām līdz 60 grādiem.
Līdzīgi rīkojamies ar citiem graudiem, sēklām un riekstiem.

 

 

Augļi un ogas - cilvēkam piemērotākais ēdiens
Izrādās, ka šīs augu virszemes daļas, kas nodrošina augu sugu turpināšanu, ir mums noderīgas kā labākais ēdiens visos gadalaikos. It sevišķi vasarā un rudenī augļi un ogas pieejamas plašā sortimentā. Arī ziemā ēdam ābolus un ķirbjus, ko vēsos pagrabos piemērotā zemā temperatūrā varam saglabāt līdz maijam.
Ziemā varam izvēlēties ēšanai ievestos augļus, tikai jārēķinās ar dažādām īpatnībām: tie novākti negatavi un apstrādāti ar ķīmiskām vielām, lai nebojātos un nogatavotos transportēšanas laikā līdz patērētājam. Šie negatavie un ķimizētie augļi daudz zaudējuši no savas uzturvērtības un dažkārt ēšanai nav izmantojami toksiskās apstrādes dēļ. Siltā klimata zemēs šo augļu vērtība ir daudz augstāka, un tur tos ēd arī cilvēka tuvākie līdzinieki dzīvnieku pasaulē - pērtiķi.

Apstrādāti augļi un ogas savu vērtību zaudē karsējot, marinējot, iedarbojoties ar radiāciju un ķīmiskām vielām. Svaigās ogās esošās organiskās skābes aktīvi piedalās vielu apmaiņas procesos, bet pēc termiskas apstrādes pārvēršas neorganiskajās, tā mazinot uzturvērtību. Nedaudz saudzīgāka ir augļu atvēsināšana, kaltēšana un saldēšana. Karsētus un konservētus produktus nav ieteicams izvēlēties ēšanai.

Dārzeņi

Apjoma ziņā dārzeņi mūsu klimatiskajos apstākļos ir galvenais uzturvielu avots. Tos ēdam gan atsevišķi, gan dažādās kombinācijās, gan kopā ar taukiem vai olbaltumvielu produktiem. Lapas un stublājus ēdam vairāk to aktīvas veģetācijas laikā vasarā un rudenī, bet saknes un bumbuļus -ziemā. Zaļās lapas ir galvenais hlorofila avots mūsu ēdienkartē. Citas augu daļas nevar piegādāt materializēto saules enerģiju vislabākajā veidā. Arī citas svarīgākās uzturvielas atrodas zaļajās augu lapās. Jāatceras, ka, tikai dzīvā un svaigā veidā lietotas, zaļo augu augstvērtīgās vielas mums pieejamas visā pilnībā. Vispiemērotākie zaļie augi aug tepat mums līdzās, turpretī no citurienes ievestie svaigie dārzeņi zaudē savu sākotnējo vērtību transportēšanas laikā. Vietējo dārzeņu izmantošanas efektivitāte ir augstā ka, jo tos mušu organisms ir vēsturiski saglabājis ģenētiskajā atmiņā

Diennakts laikā līdz pusdienām vajadzētu ēst augu virszemes dalās-ziedus, lapas, lakstus un augļus. Vēlāk varam ēst blīvās augu pazemes daļas - saknes. Arī sēklas un graudi būtu jāēd dienas otrajā pusē, bet jāņem vērā arī saules labvēlīgā ietekme uz gremošanas procesu, kas vakarā samazinās.

Ziemā saknes labi saglabā savu uzturvērtību kā auga daļa, kam pavasarī ir uzdevums turpināt savu dzīvi, ja vien aukstums un sals nav apturējis dzīvības procesus, tādēļ ziemā dārzeņus un saknes uzglabājam piemērotā zemā temperatūrā, neļaujot tiem sasalt. Šādos apstākļos dārzeņu uzturvērtība pat palielinās, jo saknēm (arī stublājiem) jābūt gatavām turpināt veģetāciju. Mums tiek apgalvots pretējais, ka zūdot vitamīni un citas vielas. To dara ar nolūku, lai attaisnotu ievesto dārzeņu patēriņa palielināšanu.

Pirmā ziņa pretēji šim uzstādījumam bija par puravu uzturvērtības palielināšanos pavasarī, līdzīgi tas notiek arī ar citiem sakņaugiem. Visvērtīgākie ēšanai dārzeņi ir to dabiskajā veidā bez apstrādes. Daudziem no mums tas nav iespējams zobu veselības stāvokļa dēļ. Slikto zobu stāvokli esam panākuši, ēdot šos pašus dārzeņus izmainītus un apstrādātus, tātad kalciju un magniju zobi nav saņēmuši pietiekamā daudzumā.

Smalcinot dārzeņus nevis ar zobiem, bet citādi, pārstrādes procesā netiek iesaistītas siekalas kā gremošanas sākuma procesa nepiecie;sams nosacījums. Mehāniski sadalītie augi nevajadzīgi noslogo kuņģi, jo sākotnējā gremošanas sula - siekalas, nav pienācīgi apstrādājusi dārzeņus. Kuņģī nav ne zobu, ne siekalu.

Svaigu augu daļām jāvirzās cauri tievajām zarnām, sasniedzot resno zarnu, kur notiek to galvenā apstrāde. Šeit tiek uzsūkts augos esošais strukturētais ūdens, tiek pārstrādātas gremošanas sulās izšķīdušās vielas. Mazāk šķīstošās, piemēram, celuloze, noder labvēlīgo mikroorganismu darbības veicināšanai. Labvēlīgās baktērijas palīdz pārstrādāt dzīvo augu daļas un intensīvi barojas pašas. Turpretī pārstrādātos (vārītos un ceptos) dārzeņos labvēlīgās (probiotiskās) baktērijas nevar pilnvērtīgi pārstrādāt augus, un pārsvaru ņem patogēnā mikroflora ar saviem toksiskajiem izdalījumiem. Tikai dzīvus un svaigus dārzeņus mēs varam izmantot pilnībā.

Savvaļas augi. Ārstniecības augi

Savvaļas augi savā būtībā ir arī ārstniecības augi salīdzinājumā ar kultūraugiem, kas labās īpašības zaudējuši pārveidošanas gaitā. Savvaļas augi ir izturīgāki mūsu klimata apstākļos, jo tie mazāk slimo. Mūsu senču ēdienkartē tie ieņēma galveno vietu.
Audzējot šos augus dārzos, cilvēki tos pārveidoja ar mākslīgo barošanu (mēslošanu), un to vērtīgās īpašības samazinājās. Mūsdienās šie vērtīgie savvaļas augi tiek nosaukti par nezālēm un izravēti. Piemēram, balandas ir tik vērtīgas, ka puskilograms svaigu balandu lapu satur cilvēka diennakts patēriņam nepieciešamo olbaltumvielu daudzumu. Dietoloģija šādas ziņas nesniedz, jo nav kompetenta.
Ēdot dzīvas nezāles, mēs pilnībā nodrošinām sevi ar nepieciešamajām ēdamvielām. Šāds ēdiena sastāvs mums it kā nav pieņemams, jo tam traucē ēšanas tradīcijas, garšas īpatnības, arī neziņa, kā savvaļas augus sagatavot ēšanai, jo parasti tie ir sīkstāki un grūtāk sakožami ar zobiem. Varam tos smalcināt un blendēt, gatavot zaļos kokteiļus. Savstarpēji kombinējot sastāvu un pievienojot garšvielas, varam panākt izcilas garšas īpašības dažādiem salātiem.
Ārstniecības augus pieņemts žāvēt un lietot tējās, bet tas nav sevišķi efektīvi. Tējas varam lietot gadījumos, kad vajadzīga ātra augu iedarbība. Pilnīgāku efektu iegūstam, tējaugus aplejot ar karstu ūdeni un izturot dažas stundas. Senatnē cilvēki augu ārstnieciskās īpašības izmantoja, mērcējot augus aukstā avota ūdenī līdz pat četrām dienām.
Tējas varētu būt piemērotākas ziemā, lai sasildītos, bet vasarā tie paši augi būtu jāēd dzīvi, panākot augstu iedarbības pakāpi gan dziedniecībai, gan uzturam.
Efektīvākā augu iedarbība sajūtama, smaržojot to ziedus. Arī augu un to daļu tinktūru iedarbība ir liela. Uzlējumus gatavojam gan ar siltu, gan ar aukstu ūdeni. Šādi gan nevaram izdalīt eļļās šķīstošos komponentus; tos varam uzņemt, ēdot dzīvus augus vai sakaltējot un samaļot tos pulverī. Vārīšana neattaisnojas, jo pārtrauc daudzu komponentu iedarbības spēju. Piemēram, mežrožu augļus un sēklas lietderīgāk samalt pulverī efektīvākai iedarbībai. Līdzīgi var rīkoties ar stublājiem, zariem, mizām un saknēm.

Attīrīšanās ar augiem
Attīroties mums nav obligāti jābadojas, jo tas parasti nav pieņemams ne fiziski, ne morāli. Mēs taču ēdam, lai paēstu, lai gūtu sāta un apmierinājuma sajūtu.

Ēdot dzīvus augus, mēs organizējam sava organisma attīrīšanu daudz vienkāršāk. Ēdot dzīvu, mēs nodrošinām ēdiena kvalitatīvu pārstrādi gremošanas sistēmā saskaņā ar mūsu konstrukciju. Pārstrādes procesā ļoti efektīvi iesaistās mikroflora, kas dažādu sīkbūtņu veidā dzīvo mūsu gremošanas traktā. Pārstrādājot dzīvu ēdienu, mums nav jātērē savas enerģijas rezerves, nav jātērē enzīmi, gremošanas sulas, līdz ar to arī nepieciešamā ūdens patēriņa daudzums samazinās. Tas notiek samērā ātri un kvalitatīvi.

Šūnu vielu maiņa dzīvs ēdiens nodrošina kvalitatīvu nolietoto vielu nomaiņu; audi paši pakāpeniski attīrās, un šāds stāvoklis neizraisa novirzes mūsu fizioloģiskajā līdzsvarā.
Gremošanas traktu attīrām pakāpeniski, sākot no kuņģa un liesas. Lietojam labas kvalitātes (strukturētu) ūdeni, sevišķi no rītiem pēc pamošanās. Ēdam augus - svaigus un tvaicētus dārzeņus un zupas. Tos gatavojam bez taukvielām, jo karsējot mainās to ķīmiskais sastāvs. Sākuma posmā svaigus dārzeņus ēdam mazāk nekā karsētos, jo neesam pieraduši pie tik intensīvas svaigo augu attīrošās iedarbības. Ēdam tikai vienkāršus, dabiskus produktus, piemēram, ingveru arī tējas veidā. Ieteicamas nātres, piparmētras, lucerna, tomāti, gurķi, ogas, bumbieri, prosa. Jāizslēdz alkohols, kofeīnu saturošie produkti - tēja, kafija, šokolāde, trekna, cepta un kūpināta gaļa, cukurs, ģenētiski izmainītie un apstarotie produkti (kukurūza, soja u. c), kvieši, citrusaugi, piena produkti (varam izmantot raudzētos, fermentētos).

Turpinājumā samazinām kaitīgo vielu uzņemšanu, veicinām to izdalīšanos no gremošanas trakta un iedarbojamies uz zarnām, limfātisko sistēmu, ādu un plaušām.

Ēdam daudz dzīvu un svaigu dārzeņu, jo tie satur daudz strukturēta ūdens un rada sārmainu vidi. Labākie ir kāpostaugi. Ļoti ieteicamas ēšanai ir linsēklas, arī ķirbju, kaņepju, sezama un saulespuķu sēklas, kas ir lieliski olbaltumvielu avoti. Ērtākai lietošanai sēklas var arī smalcināt, piemēram, kafijas dzirnaviņās. Nelielos daudzumos ēdam arī zivis. Olbaltumvielas vajadzētu ēst trīs reizes nedēļā. Turpinām dzert rūgušpienu un vienkāršus jogurtus. Veicinām gremošanu ar ingveru, pievienojot to karstam ūdenim.

Ēdam dažādus salātus, arī kressalātus, ķiplokus, raudenes, timiānu, ehinācijas. Ļoti vērtīgi ir tragantzirņi - tie paaugstina mūsu organisma šūnu enerģiju un imunitāti, noņem nogurumu, uzlabo plaušu darbību, palielinot to ventilācijas spēju.
Nelietojam sēnes. Sevišķi kaitīga sēne ir Candida, tās uzņemšanu ierobežojam, nelietojot cukuru. Attīrīšanu beidzam ar svarīgāko orgānu - aknu un nieru - atjaunošanu. Ēdam rūgtus zaļumus - pienenes, lapu cigoriņus un kressalātus, dzeram svaigas sulas. Noderīgi ir sēru saturoši dārzeņi - ķiploki, sīpoli un brokoļi. No olbaltumvielām izcili ir svaigi olu dzeltenumi bez baltumiem (protams, ne no kombinātos audzētām vistām).

Antioksidantus uzņemam ar sarkanajam bietēm, tomātiem (satur likopēnu) un burkāniem, antociānus saņemam no svaigām ogām. Aromterapijai lietojam lavandas un rozmarīna eļļu.
ikdienā ēdam ābolus, dzērvenes un citronus. Lietojam linsēklu eļļu, pētersīļus, kurkumu, citronliānas un lakricu. Ļoti intensīvi aknas atjauno aktīva viela - silimarīns, ko satur mārdadži; visvairāk tā ir mārdadžu sēklās - tās samaļ kafijas dzirnaviņās un lieto pulvera veidā, uzdzerot ūdeni vai tēju. Paralēli jākontrolē pH līmenis: siekalās ar lakmusa papīrīšiem vai urīnā ar pH metru.

 

 

 

Dzīvi (nenogalināti) dzīvnieku valsts ēdieni
Dzīvniekus parasti dzīvus neēdam - tātad neradām sev nopietnas veselības problēmas; bet nogalinot tās radām.
Populārākais no dzīvajiem produktiem ir piens. To cilvēki sāka lietot, attīstoties lopkopībai. Govs piens nav domāts cilvēkam, bet govs bērnam - teļam, intensīvi augošam mazulim, nevis jau izveidotam organismam, tādēļ tas ir komplicēts un koncentrēts. Svaigs piens satur visas trīs galvenās uzturvielas: olbaltumvielas, taukus un ogļhidrātus, un tā sagremošanai pieauguša cilvēka organisms nav sagatavots. Ja nu tomēr pienu lietojat uzturā, tad atsevišķi no citiem ēdieniem. Govs piena tauku lodītes ir daudz lielākas par cilvēka mātes piena tauku lodītēm, tādēļ tās bojā žultsvadus un nieres. Piena cukuri pēc trīs gadu vecuma cilvēka organismā nepārstrādājas un rūgst. Tirdzniecībā piedāvātie piena produkti ir karsēti, tātad olbaltumvielas denaturētas un neizmantojamas; tās zarnu traktā pūst, radot indīgas atkritumvielas un attīstot patogēno mikrofloru. Labākais veids, kā sagatavot pienu ēšanai, ir to raudzēt vai fermentēt. Ja tas darīts rūpnieciski, tiek izmantots karsētais piens vai piena pulveris, tātad galaprodukts ir denaturēts un kaitīgs ēšanai.

Raudzējot dzīvu pienu, iegūstam ēšanai derīgu produktu -rūgušpienu; palielinot tauku daudzumu, iegūstam skābu krējumu. Šos dzīvos ēdienus varam gatavot mājas apstākļos un lietot. Ja cilvēkiem būtu augsts imunitātes līmenis, raudzēt dzīvu pienu varētu arī rūpnieciski, bet infekciju iespējamība to neatļauj.

Rūpnieciski ražots piens neder mūsu uzturam, jo:
• govis kombinātos dzīvo nedabiskos apstākļos - tās neredz saules gaismu un apkārtējo dabu, dienu un nakti atrodas uz cietas betona grīdas ierobežotā platībā, tās neredz kopējus, bet tikai mehānismus (arī slaukšanai);
• dzīvniekus baro ar nepiemērotu, ļoti koncentrētu barību, kurā ir palielināts dzīvnieku olbaltumvielu daudzums un pievienoti augšanas hormoni (seši veidi) un medikamenti;
• šo apstākļu radītais stress bojā govju veselību, izdalās stresa hormoni, kas saglabājas pienā un arī gaļā pēc govju varmācīgās nogalināšanas.
Neraugoties uz dzīvnieku aizstāvju iebildumiem, tika izmainīta likumdošana, lai atļautu šo dzīvnieku spīdzināšanu un nežēlīgu nogalināšanu.

No veikalos pieejamiem produktiem varētu lietot rūgušpienu, saldu un skābu krējumu, vienkāršu jogurtu, sviestu ar tauku daudzumu virs 82%, bet jārēķinās ar iepriekšminēto govju dzīves apstākļu radītajām sekām.

Medus- bišu barība ziemas periodā. Cilvēks atņem to bitēm savām vajadzībām - ēšanai un ārstniecībai. Medus kopumā ir labs ēšanai, tikai satur pārāk daudz cukuru ar ātru iedarbību. Lietots lielos daudzumos,tas noslogo aizkuņģa dziedzera darbību, bet nelielos daudzumos ir labs ārstniecībai. Uzklājot medu uz ādas virs nepareizi funkcionējoša orgāna vai sistēmas, tas enerģētiski iedarbojas, to atveseļojot.

Medu ieteicams izmantot kā saldumvielu periodā, kad gribam atbrīvoties no cukura graujošās ietekmes uz mūsu organismu, jo cukurs ir visizplatītākā narkotiskā viela. Medum jābūt pieejamam jebkurā brīdī jau atvērtā traukā ar karoti tajā, lai mēs un it sevišķi bērni varētu to neierobežoti lietot. Lielākā vecāku dāvana bērniem ir neiemācīt ēst cukuru, bet vēl lielāka dāvana ir vecvecāku spēja iemācīt mazbērniem dzert vērmeļu tēju.

Olas - dzīvs cālis, kuram mēs neļaujam piedzimt, apēdot vistas bērnu.
Dzeltenums - vērtīgs olbaltumvielu un taukvielu avots. Arī holesterīns kā ļoti nepieciešama viela atrodas olas dzeltenumā. Tā kā mūsu aknas pašas ražo 90% nepieciešamā holesterīna, dzeltenumā esošais holesterīns neietekmē mūsu veselību negatīvi. Dzīvā veidā divus olu dzeltenumus var ēst katru dienu. Tos var izmantot majonēzes gatavošanai.
Olu baltumu mēs nevaram sagremot, tādēļ to kopā ar čaumalu varam izmest.

Lielveikalos pieejamās olas no kombinātiem ēšanai nav derīgas, jo satur dažādus augšanas hormonus. Kombinātos audzētās vistas tiek barotas ar nepiemērotu barību gan pašām vistām, gan pēc tam vistu ēdējiem. Daudz veselīgākas ir paipalu olas, kas nav inficētas ar kaitīgām baktērijām. Vārītas un ceptas olas mēs nevaram sagremot, tās enerģētiski rada 1,3 reizes lielākus zaudējumus nekā ieguvumus.

Pārveidoti produkti - mūsu rezerves ēdiens
Karsēšana virs 42 grādiem - sliktākais ēdiena gatavošanas veids. Līdzīgi, kā cilvēks nedrīkst sakarst vairāk par 42 grādiem, arī pārtikā lietojamos produktus nedrīkst karsēt augstāk par šo temperatūru. Virs šīs temperatūras olbaltumvielas denaturējas - to telpiskās molekulu struktūras zaudē savas raksturīgās funkcionālās īpašības; tostarp fermenti vairs nav spējīgi darboties. Tas nozīmē, ka ēdiena audu šūnās esošie fermenti neveic savas funkcijas, tie nesadala šūnu sastāvu, un mūsu gremošanas orgāniem jāsāk darboties rezerves režīmā ar lielu pārslodzi.

Olbaltumvielas ir visjutīgākās pret karsēšanu, jo to sastāvā atšķirībā no taukvielām un ogļhidrātiem atrodas slāpeklis (N). Ogļhidrātu (cieti un cukurus saturošie produkti) un tauku sastāvā ir ogleklis (C), skābeklis (O) un ūdeņradis (H); šie produkti ir nedaudz izturīgāki pret termisko apstrādi. Tomēr arī taukus nevajag karsēt, gatavojot ēdienu. Izturīgāki ir ogļhidrāti, tomēr arī tie karsējot zaudē savu uzturvērtību.
Precīzi karsētus ēdienus ir raksturojusi Aelita Folkmane - tā ir katliņa substance.
Mūsu organisma konstrukcija paredz ēdiena sadalīšanos gremošanas traktā ar to fermentu palīdzību, kas atrodas pašā ēdienā, ja tas ir normālā stāvoklī - nav karsēts. Tas notiek arī ar mikrofloras - baktēriju un sīkbūtņu - palīdzību. Turpretī karsētiem produktiem fermenti vairs nedarbojas, un arī sīkbūtnes, kas pārstrādā dzīvu ēdienu, to vairs nedara. Organismam atliek ar saviem spēkiem - ar savu gremošanas fermentu un citu vielu palīdzību - pārstrādāt ēdienu. Šajā procesā tiek iesaistītas vielas, kas mūsu organismam vajadzīgas pašam savu fizioloģisko procesu nodrošināšanai, līdz ar to aizkuņģa dziedzerim, aknām un nierēm gremošanas laikā jāstrādā ar pārslodzi.
Izmainās arī mikroflora, kas piedalās gremošanas procesā, un pārsvaru gūst nelabvēlīgo (patogēno) baktēriju īpatsvars. To izdalījumi ir toksiski, tas nevajadzīgi noslogo aknu un nieru darbību.
Karsējot ēdienu, tā īpašības stipri izmainās un dažkārt mūsu aizsardzības sistēma to vairs neatpazīst kā ēdienu. Leikocīti, kas atbild par organisma aizsardzību, tiek iesaistīti šā nedabiskā ēdiena neitralizēšanā. Šveices zinātnieki mērīja pacientu asins sastāvā esošo leikocītu daudzumu pirms karsēta ēdiena lietošanas un pēc tam. Balto asins ķermenīšu daudzums stipri palielinājās pēc ēšanas. Tātad imūnsistēma pēc karsēta ēdiena lietošanas aizņemta, to neitralizējot, un tiek novājināta mūsu organisma aizsardzība.
Esmu redzējis tumšā lauka mikroskopā, kā leikocīti iznīcina karsēta ēdiena daļas, kuru sastāvā ir rauga sēnītes.

 

 

Sālīšana un cukurošana - vēsturiski izveidojusies tradīcija Sāls Šodienas apstākļos parasto vārāmo sāli nevajadzētu pievienot ēdienam Salīdzinājumā ar jūras sāli tas tiešām ir nevērtīgs, pat kaitīgs. Vēl labāks ēšanai ir Himalaju sāls. Vidējais sāls patēriņš varētu būt trīs grami dienā. Labāk pēc ēšanas nosūkāt sāls graudiņus, nekā pievienot sāli ēdienam, kura sastāvā mēs to mazāk sagaršojam. Katrs varam izvēlēties sev piemērotāko veidu, lai pārāk neaizrautos ar sāls ēšanu.
Senos laikos sāli izmantoja ēdiena ilgākai saglabāšanai. Tas bija ērts konservēšanas veids, jo parastā temperatūrā darbojās samērā efektīvi. Lielākā koncentrācijā sāls saglabā produktu ilgāk, bet sliktāk darbojas -saplēš dzīvos produkta audus, tādā veidā atdalās šūnu sula un produkts kļūst sausāks. Parasti sālīja dzīvniekus un zivis. Augu sālīšanā piedaloties mikroflorai - dažādām baktērijām -, veidojās skābēti produkti. Dzīvnieku produktos baktēriju darbību nedrīkst pieļaut, lai nesāktos pūšanas procesi.

Sāls pastiprina ēdiena garšu, tādēļ to lietojam arī kā garšvielu. Garšas pastiprināšanai galvenokārt lieto mononātrija glutamātu E 621.Tas ir ļoti toksisks un visvairāk ietekmē redzi. To nedrīkstam lietot nekādos apstākļos. Pārtikas ražošanā to pievieno praktiski visiem apstrādātiem produktiem. Atliek ēdienu gatavot pašiem, ja negribam apdraudēt savu veselību.
Parastais vārāmais sāls (NaCI) satur tikai divus šos elementus, ja izmanto attīrītu dabisko sāli. Rūpnieciski iegūtā atklātā veidā sāls ieguves vietās rakšanas karjeros satur arī dažus citus komponentus. Jūras sāls satur jau daudz vairāk minerālvielu un ēšanai ir daudz noderīgāks. Daudz vērtīgu elementu satur Himalaju sāls, tā pH ir sārmains.
Iesaku attīrītu vārāmo sāli uzturā nelietot, arī pārtikas produktu uzglabāšanai mūsdienās var izmantot efektīvākus un drošākus paņēmienus.
Cukurs. Arī cukuru izmantojam, lai pagarinātu uzglabāšanas laiku dažādiem produktiem un uzlabotu to garšu. Šī izvēle novedusi cilvēkus pie cukura atkarības, ko veicina cukura spēja ietekmēt labsajūtas veidojošu hormonu rašanos smadzenēs un gremošanas sistēmā. Bērnībā izveidojusies paraža visu saldināt dažkārt pavada cilvēku visu mūžu. Tas ļoti ietekmē mūsu veselības stāvokli, parasti - sliktā veidā. Tas atkarīgs no mušu individuālajām fizioloģiskajām īpatnībām, no galveno dziedzeru savstarpējās ietekmes un dominējošā stāvokļa
Varam iezīmēt kopīgās tendences. Cukuri, gremošanas traktā sadalošs līdz glikozei un tai uzsūcoties asinīs, novirza asiņu pH uz skābo pusi. ve.c.na sarkano asins ķermenīšu salipšanu. Šādā stāvoklī eritrocīti nevar veikt savu galveno funkciju - pārnest skābekli no plaušām uz smadzenēm. Atkarībā no salipšanas intensitātes notiek smadzeņu šūnu darbības ierobežošana vai pat atsevišķu šūnu bojāeja.

Palielinoties cukura līmenim asinīs, aizkuņģa dziedzeris cenšas to samazināt, izdalot speciālu hormonu - insulīnu. Dabiskos, ar cukuru nesaldinātos produktos glikozes daudzums asinīs pieaug pakāpeniski, un insulīna izdale kompensē cukura līmeņa celšanos. Cukurs tiek uzņemts no asinīm starpšūnu šķidrumā un tālāk audos.

Lietojot ar cukuru saldinātus produktus, insulīna izdali cenšas nodrošināt aizkuņģa dziedzeris. Bet tam ir jāstrādā pārslodzes režīmā, jo dabiskos produktos cukuru līmenis nav tik augsts kā mākslīgi saldinātos. Ilgi dziedzeris to nespēj - insulīnu ražojošā aizkuņģa dziedzera daļa nogurst un atmirst. Šo stāvokli sauc par diabētu.
Dabā tīra cukura nav. To ražo no cukurbietēm pie mums un cukurniedrēm citās zemēs. Ražošanas tehnoloģijā tiek lietotas ļoti toksiskas vielas.

Ēdot cukurbieti, mēs uzņemam vielas, kas kompensē pH līmeņa samazināšanos organismā - skābuma rašanos. Ēdot cukuru vai ar to saldinātus ēdienus, skābju līmenis pieaug; aizkuņģa dziedzeris ar insulīnu nespēj to kompensēt, tādēļ skābju neitralizācijā iesaistās sārmaini minerāli, galvenokārt kalcijs. Tas tiek ņemts no kauliem un zobiem, slikti ietekmējot to stāvokli. Cukura sliktā iedarbība atklājas laika gaitā atkarībā no organisma spējas neitralizēt šo toksisko, dabā tīrā veidā neeksistējošo vielu. Vissmagākā ietekme skar nervu sistēmu un citas ar asinsriti cieši saistītās sistēmas, kas tiek pakāpeniski sagrautas.

Cukurs veicina pārmērīgu toksiskas sēnes - Candida - populācijas strauju attīstību. Tas laika gaitā veicina arī onkoloģisku procesu veidošanos.

Kāre pēc salduma norāda uz Candida pārmērīgu savairošanos, kā arī uz hroma trūkumu. Ar cukuru mēs neapzināti barojam Candida, nevis paši sevi. Lai tieksmi pēc salduma apmierinātu, varam ēst medu. Neierobežotā daudzumā. Medus ir bišu radīts dabisks produkts, bet cukuru cilvēks rada mākslīgi, ar to sevi barojot un bojājot veselību. Lai gan medu mēs atņemam bitēm, tomēr savu veselību ar to nevaram sabojāt.
Cukurs zarnu traktā izraisa rūgšanu: skābekļa klātbūtnē nelielā daudzumā rodas alkohols un bez skābekļa - etiķis. Abas šīs vielas organismam ir kaitīgas.
Bērnam ēdot daudz cukura un radot vēderā alkoholu, kaut nedaudz, bet rodas īpašas patīkamas sajūtas, kuras viņš atceras un pieprasa atkārtoti. Tā izveidojas atkarība. Rodas tieksme pēc salduma un patīkamajām sajūtām. Atkarībā no dažādiem apstākļiem vēlāk dzīvē - arī pēc alkohola. Vecākiem nevajadzētu piedāvāt atvasēm cukuru saturošus ēdienus, lai bērna organisms vismaz sākotnēji attīstās bez šīs veselību sagraujošās vielas. Pieaugušajiem vajadzētu rādīt piemēru, ikdienā šo produktu nelietojot. Es pats atteicos no cukura ēšanas 30 gadu vecumā un aicinu man pievienoties.

 

Atvēsināšana, kaltēšana un saldēšana - saudzīgāki uzglabāšanas veidi
Samērā saudzīga ir produktu atvēsināšana. Jau senatnē cilvēki centās uzglabāt ēdamvielas vēsumā - pagrabos un vēsās telpās. Esmu redzējis senu būvju pagrabos noliktavas ar cauri tekošiem strautiem. Caurtekošā ūdens vidējā temperatūra ir daži grādi virs nulles neatkarīgi no gadalaika. Šādā nemainīgā temperatūrā pazemē ķīmiskie procesi ir nostabilizējušies, sadalīšanās fermentu darbība nav ierosināta un produkts latentā stāvoklī labi uzglabājas dzīvs. Šo situāciju droši var attiecināt uz augu valsts produktiem.
Dzīvnieku un zivju produktu uzglabāšanu šādi var organizēt tikai ierobežotos laika periodos, dažas stundas vai dienas atkarībā no produkta veida un sadzīves situācijas. Svarīgi kontrolēt mikrofloras stāvokli atvēsināšanas laikā, lai nepieļautu patogēno sīkbūtņu attīstību. To mums atļauj gan izveidojusies pieredze, gan tehniskas kontroles iespējas.

Atvēsināšana ar ledu pazīstama mūsu senčiem jau tūkstošiem gadu; ari kaimiņu tautas to no viņiem mācījušās. Pats bērnībā redzēju, kā ezerā zāģēja ledu un ar zirga ragavām veda uz pagrabiem, kur to glabāja zāģskaidās visu nākamo vasaru. Ledus pagrabā nekusa skaidu izolācijā un uzturēja zemu temperatūru.

Arī kūstoša ledus ūdenī saglabājas zema temperatūra, līdz pēdējais ledus gabaliņš ir izkusis. Esmu to novērojis, atlaidinot no saldētavas izņemtu saldēto ūdeni.

Šādi rīkojos, lai iegūtu strukturētu ūdeni mājas apstākļos. Vispirms sasaldēju un tad istabas temperatūrā atlaidinu.

Kaltēšana jeb vītināšana. Atvēsinot produkta šūnu stāvoklis būtiski nemainās, bet kaltējot jārēķinās ar ūdens zudumu. Salīdzinājumam: atvēsināts augs siltumā turpina dzīvot, bet nokaltis to vairs nevar. Arī nokaltis augs kopumā saglabā savu uzturvērtību, toties ievērojami palielinās produkta iespējamais uzglabāšanas laiks. Dzīvnieku produktus un zivis var vītināt stipri ierobežotā sortimentā, stigri kontrolējot mikrofloras darbību produktā. Kaltēšanas intensitāti regulē atkarībā no produkta veida.

Saldēšana. Saldēšanu ziemā varēja izmantot arī mūsu senči, bet citos gadalaikos tas iespējams, tikai pateicoties saldēšanas iekārtu attīstībai mūsdienās. Saldēšanas procesā produktu audos izveidojas tur esošā ūdens kristāliņi. Jo straujāka un dziļāka saldēšana, jo mazāki kristāliņi veidojas un mazāk bojā produkta šūnu struktūru. Lēnāk saldējot, kristāliņi veidojas lielāki un saplēš šūnas, vēlāk atlaidinot bojātās šūnas nevar saturēt kristāliņos ietilpstošo ūdeni, un tas iztek starpšūnu telpā, arī ārpus produkta. Atlaidinātais produkts maina formu, struktūru un izskatu - zaudē kvalitāti, turpretī strauji saldētie atlaidinot dažkārt pat līdzinās oriģinālam. Zināmi daudzi gadījumi, kad atlaidināti augi un dzīvnieki turpina dzīvot. Saldēšana saglabā daudzas produktu īpaš,bas un uzturvērtību.

Apstrāde ar radiāciju, mikroviļņiem un ķīmiskām vielām
Ar radiāciju darbojas dažādas pārtikas produktu apstrādes iekārtas, kas iznīcina sīkbūtnes, nodrošinot produktu sterilitāti un drošību pret iespējamu infekciju draudiem. Tādējādi nav nepieciešama termiska iedarbība un produktos pietiekamā daudzumā saglabājas daudzas uzturvielas. Visplašāk šo paņēmienu lieto sulu apstrādei. Nav pārliecības, ka ar radiāciju apstrādāti produkti būtu pilnīgi droši lietošanai uzturā. Dabā nav piemēru šādai situācijai. Ikdienas apstākļos varam paši spiest sulu no svaigiem augļiem un dārzeņiem, būdami pārliecināti par sulu kvalitāti un drošību veselībai.

Mikroviļņu iekārtas radītas Otrā pasaules kara laikā karavīru ēdināšanai tradicionālo lauka virtuvju vietā. Vispirms Vācija, lietojot šīs mikroviļņu virtuves, pārliecinājās par to kaitīgo ietekmi uz karavīru veselību un aizliedza to lietošanu. Sekoja Padomju savienības izmēģinājumi šādam ēdināšanas veidam un līdzīga pieredze - virtuvju darbības aizliegums, kas turpinājās līdz šīs valsts likvidācijai.
Tā kā dabā nav šādas situācijas, nav nepieciešamība tādas izmantot ēdienu apstrādei. Arī Vācijas un Krievijas pieredze to apstiprina.
Šodienas gāzes un elektriskās plītis ir kaitīgas ēdiena gatavošanai, tomēr visai ērtā lietošana nodrošina to plašo izmantošanu. Vistuvāk dabas apstākļiem darbojas ar malku kurināmas plītis ēdiena gatavošanai. Latvijā vēsturiski nav novērota kāda kaitīga iedarbība, šādi gatavojot ēdienu.

Ēdamvielas apstrādā ar daudzām ķīmiskām vielām dažādos nolūkos. Sāls un cukura iedarbību jau apskatījām.

Gaļu apstrādā ar nitrītiem, lai saglabātu sarkano krāsu. Nitrīti ir ļoti indīgi savienojumi, tomēr tos lieto augu mākslīgai barošanai (mēslošanai) un gaļas krāsošanai. Gaļu parasti mērcē vārāmā sāls un nitrītu šķīdumā, lai novērstu patogēnās mikrofloras attīstību un saglabātu sarkano krāsu. Dabiski gaļa pēc dzīvnieka nogalināšanas pieņem brūnganu nokrāsu, kas saglabājas vārot, cepot un kūpinot. Bez apstrādes gaļa pēc brūnas kļūst pelēka, vēlāk zaļa un pūst, turpretī ar nitrītiem saindētā visu laiku ir koši sarkana, lai varētu vieglāk realizēt tirdzniecībā.
Augos dabiskos apstākļos rodas nitrāti - slāpekļa savienojumi. Tie ir samērā nekaitīgi, kaut gan vēsturiski mums tika apgalvots pretējais. Augus termiski apstrādājot, nitrāti pārvēršas nitrītos. Šo slikto ieradumu mēs turpinām un ēdam nitrītus. Mēs arī mēslojam (mākslīgi) ar slāpekļa sāļiem (salpetri) un jau nevārītā augā nodrošinām nitrītu klātbūtni jau divkāršā daudzumā pēc vārīšanas.

Dabiskos produktos atrodas tikai maza daļa no 1500 nosaukumu garā saraksta, ko saucam par E vielām. Liela daļa šo vielu dabā nav. Ir arī aizliegtas vielas šajā sarakstā; dažādās valstīs dažādas. Dažkārt aizliegto vielu nepievieno produktam saskaņā ar noteikumiem; bet pievieno divas vai vairākas citas, kas vēderā izveido aizliegto vielu. Produktu kontrole ir nepilnīga. Baltic Food izstādē jautāju, kas kontrolē hormonu klātesamību kombinātos audzējamo dzīvnieku barībai - protams, kontrole nenotiek līdzekļu trūkuma dēļ. Bet mums taču obligāti nav jāēd šādi produkti. Zemnieki vēl audzē augus un dzīvniekus normālā, dabiskā veidā, vēl tas nav aizliegts. Vācijā jau aizliegts audzēt ārstniecības augus realizācijai un pat dāvināšanai. Atļauts tikai personīgam patēriņam.

Mākslīgi radīti produkti
Veselībai kaitīgāko produktu cukuru jau aplūkojām, bet ir vēl daudzi - ģenētiski izmainīti organismi.
Tos vairākumā gadījumu organisms atpazīst kā ēdienu, jo cilvēka konstruēšanas laikmetā organismu krustošana sugu starpā nenotika un mums nav aizsargmehānisma pret šiem mākslīgajiem organismiem. Tie ir cilvēka, nevis Dabas radījumi un nav derīgi mūsu uzturam, jo paši esam Dabas radīti. Ja cilvēks ievērotu Dabas noteikto kārtību un, kā jau vēsturiski pierasts, nodarbotos ar selekciju sugu ietvaros, Dabas likumi netiktu pārkāpti. Šo likumu pārkāpšana draud ar cilvēku populācijas samazināšanos, kā tas jau dažās valstīs ir konstatēts.
Mākslīgi radīta pārtika rada neadekvātas fizioloģiskās norises organismā, jo mums nav ģenētiskās atmiņas šādu mākslīgu (ne Dabas radītu) organismu izmantošanai uzturā. Vienīgā iespēja - neēst mākslīgu ēdienu.
Bet sarežģītākais ir - nespēja atšķirt dabisko no mākslīgā. Šajā gadījumā svarīgākais kritērijs - dzīvs ēdiens - vairs nedarbojas, jo mākslīgais arī ir dzīvs. Jāprasa padoms Dabai, bet vai pratīsim pajautāt? Vai pratīsim saņemt atbildi no Dabas? Pratīsim, ja pazīsim Dabu kā mūsu veidotāju. Var būt droši tie, kas to zina. Pārējiem jāmācās.
Vēlu veiksmi!

Dainis Blumbergs (Avots: Raksts Ezoteriskā gada grāmata 2013.)

 Foto:www.kozzi.com

 

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!