<< Visi raksti

Uzturs Viedajiem

0

1738

Sajūtas.lv @ 2014-07-17

Reiz sen senos laikos dzīvoja kāds svētais. Viņš bija apmeties mežā netālu no karaļa pils. Ļoti gudrs un labsirdīgs vīrs, kuru zināja un mīlēja pat Karalis. Kādu dienu karalis uzaicināja svēto ieturēt pusdienas viņa pilī. Svētais pieņēma šo piedāvājumu, un abi sirsnīgā atmosfērā baudīja karalisku maltīti.  Pēc maltītes karalis piedāvāja svētajam vīram pirms došanās uz savu būdu, atpūsties karaliskā pāra privātajos apartamentos. Pēc snaudas, kad svētais vīrs atmodās, viņa uzmanību pievērsa neizsakāmi skaista un dārga karalienes kaklarota. Tās dārgakmeņi uz zelts spīdēja un laistījās, un svētā vīra prāts kļuva pārņemts ar to. “Man to vajag!!”, viņš nodomāja, “Man nav īpašumu, man nekas nepieder un manas vecumdienas nav nodrošinātas! Kaklarota ir perfekts risinājums šai problēmai! Neviens nekad neturēs aizdomās mani!” Viņš paņēma kaklarotu un noslēpa to zem sava mūku tērpa un atvadījās no saimnieka. Pavisam drīz karaliene ievēroja kaklarotas pazušanu. Kalpotāji izmeklējās malu malās, visa pils tik apgriezta kājām gaisā, karaliene dusmojās un lamājās, bet bez panākumiem – kaklarota nebija atrodama. Un neviens no kalpotājiem neatzinās zādzībā, pat pēc pēriena saņemšanas.

Tajā pašā laikā, uztraukums un raizes pārņēma svētā vīra prātu. Viņš bažījās un domās meklēja vietu, kur noslēpt savu jauniegūto dārgumu. “Viņi nekādā gadījumā neturēs mani aizdomās, jo es esmu svēts vīrs. Bet, ja nu? Man būs jāmaksā par šo grēcīgo soli!” Ieradies mājās viņš uztraukti lūkojās apkārt, taču nabadzīgā būda nepiedāvāja nevienu pienācīgu vietu, kur noslēpt kaklarotu. Nemiera pilns viņš beidzot nolēma paslēpt kaklarotu mežā, aprokot to zem zemes un rūpīgi iezīmējot vietu, lai pēcāk to varētu atkal atrast. Raižu pilns un noguris viņš devās pie miera, bet miegs tam bija saraustīts un caurs.

Nākamajā rīta svētais vīrs devās mežā nokārtot savas dabiskās vajadzības un tiklīdz ķermenis bija atbrīvojies no izkārnījumiem un urīna viņa prāts kļuva skaidrs. “Ko es esmu izdarījis?” viņš iesaucās. “kāpēc es nozagu to kaklarotu? Es esmu ubags un diedelētājs! Kāds gan man ir sakars ar ieguvumiem un zaudējumiem? Ko gan es iesāktu ar to kaklarotu vai naudu, ko par tādu dārgumu iegūtu? Kur to liktu? Kā tērētu?”


Nespēdams izprast pats savu rīcību, svētais vīrs devās atpakaļ uz savu būdu un veica ik rīta meditāciju, bet viņa prātu ik pa brīdim iztraucēja domas par kaklarotu. Viņš nespēja saprast, kādēļ viņš nozaga šo kaklarotu un kāpēc visu nakti ir pavadījis raizējoties un baidoties? Pakāpeniski viņš nonāca pie slēdziena, ka atbilde slēpjas viņa un karaļa kopīgajā maltītē. Viņš atskārta, ka tik ilgi, kamēr ēdiens bija viņa ķermenī, viņa domāšana bija dezorientēta un tā nekļuva patiesi skaidra līdz brīdim, kamēr no rīta viņš no šī ēdiena atliekām atbrīvojās un nodevās meditācijai.

Nepacietīgi vēlēdamies atrast pierādījumus šai teorijai, viņš izraka kaklarotu un steidzīgi devās atpakaļ uz pili, kur visi bija pārņemti ar kaklarotas pazušanu. Svētais vīrs mierināja karali, ka tad, ja viņš atbildēs uz pāris jautājumiem, svētais vīrs varēs palīdzēt atrast kaklarotu. Karalis saprotams piekrita. Lai gan viņš bija ļoti apmulsis un pilnīgā neizpratnē par svētā vīra jautājumiem, viņš cieņpilni izstāstīja par vakardienas maltītes izcelšanos. 

Pēc pavāra un noliktavas pārziņa iztaujāšanas viņi atklāja, ka graudi – kas bija maltītes lielākā daļa, nāca no ciemata, kuru pārvaldīja bagāts un mantkārīgs muižkungs. (tajos laikos bija pieņemts, ka zemnieki daļu no savas ražas atdot karalim kā nodevu) Šis muižkungs parasti ievāca no zemniekiem vairāk kā bija jādod karalim,  pārējo pārdeva un naudu ielika savā kabatā. Tādēļ, graudus bija audzējuši baiļu pārņemti un nemiera pilni cilvēki, kuri zināja, ka ražas laikā tiks apzagti. Papildus graudi bija arī muižkunga mantkārības apgānīti. Tāpēc, ka svētais bija tik tīrs savos nodomos un rīcībā un skaidru prātu, viņa prāts uzreiz un nekavējoties atspoguļoja apēstā ēdiena apziņu.

Apmierināts un pārliecinājies par savas ačgārnās uzvedības iemesliem, svētais paskaidroja visu karalim un atdeva tam nozagto kaklarotu.

 

Vai mēs esam tas, ko mēs ēdam?

Mēs tik ļoti esam pieradināti pie domas, ka ķimikālijas ar kur tiek apstrādāti produkti mūs ietekmē visvairāk, ka proteīni, tauki, ogļhidrāti,  šķiedrvielas un vitamīni visi uzsūcas un ka mūsu organisms to izmanto audu uzturēšanai, palielināšanai un atjaunošanai. Taču, kā parāda šis stāsts, ēdienam ir arī citas īpašības, īpašības, kas ietekmē mūs daudz dziļākā līmenī.

Vai produkta izcelsme, veids kādā tas ticis audzēts, novākts, sagatavots un pēcāk apēst ietekmē ne tikai mūsu prātu, apziņu, bet arī fizisko ķermeni? Svētie vīri atbildētu –jā, protams! Atsaucoties uz senajiem svētajiem tekstiem, šie svētie zinātnieki paši veica dažādus eksperimentus ar dažādiem pārtikas produktiem, rūpīgi dokumentējot visus rezultātus. Ko viņi atklāja? To, ka ēdiens ir mūsu dzīvības spēka iemiesojums, un ka tas ietekmē mūs visos līmeņos- fiziskā, emocionālā, garīgā.

Rietumos mēs ēdienu uztveram kā degvielu, ignorējot to smalkākās ietekmes. Mēs zinām pietiekami, lai apgalvotu: “tu esi tas, ko tu ēd”, apzinoties, ka mūsu ķermeņus ļoti ietekmē tas, ko mēs ēdam, taču mums pat sapņos nav rādījies, ka šim teicienam ir daudz dziļāks tulkojums. Ka mēs asimilējam ļoti dziļā līmenī visu to īpašību kopumu, kas piemīt ēdienam, ko mēs lietojam uzturā. Papildus tam, lai uzņemtu visus fiziskos komponentus, tādus kā kalorijas, olbaltumvielas un ogļhidrātus mēs asimilējam arī attieksmi, ar kuru šis pārtikas produkts ir audzēts, mēslots, sagatavots un pārdots. Tādējādi ēdienam ir potenciāls pabarot mūsu izsalkušās dvēseles. Vai gluži pretēji, palielināt to izsalkumu.

Mazliet papētīsim šo uzskatu, sākot ar dzīvnieku miesas produktiem. Pētījumi parāda, ka produkti, kas ir gatavoti no dzīvnieku miesas ir cilvēkiem kaitīgi. Ne tikai tāpēc, ka gaļa bieži vien satur ļoti augstu holesterīna līmeni, bet vairāk tāpēc, ka šie lopiņi bieži vien tiek baroti ar lielu antibiotiku un hormonu devu, kas paliek gaļā un tiek nodoti tālāk tām personām, kas to apēd. Taču patiesā problēma ir tā, ka šī gaļa jeb šīs apzinātās būtnes miesa sev līdzi nes atmiņu un emocijas par to dzīvi, ko šis lopiņš ir dzīvojis. Un apēdot šo produktu, mēs to visu uzņemam sevī. Šī hipotēze pieprasa rūpīgāku iedziļināšanos.  Tiešais pārtikas produktu radītais efekts uz mūsu apziņu nav viegli izmērāms, īpaši tad, ja pretējie svētajam vīram, uz kura pieredzes ir balstīts šis stāsts, mēs dzīvojam drudžainu, sensoro stimulāciju piepildītu dzīvi. 

Taču jogi apgalvo, ka vienalga, vai mēs varam šo efektu novērot vai nē, tas pastāv. Efekts ir daudz lielāks un spēcīgāks, ja šis ēdiens nes sev līdzi spēcīgu apziņu, kā to dara dzīvnieku produkti. Ņemsim par piemēru liellopus, kas ir audzēti un pēcāk nokauti peļņas dēļ. Šie liellopi ir baroti, apkopti, laisti ganībās utt., tie ir pilnībā padarīti atkarīgi no cilvēka. Viņu pašaizsardzības instinkts ir ļoti novājināts, jo tie uzticas saviem kopējiem. Kad tie attopas pie lopkautuves durvīm, viņu pašaizsardzības instinkts atmostas un paziņo tiem, ka tie tūlīt tiks nogalināti un ka to paveiks tie paši cilvēki, kas līdz šim par tiem ir rūpējušies, kuriem tie ir uzticējušies. Uz savu nāvi tie dodas apmulsuši, dusmīgi, izmisuši un vīlušies. Šīs spēcīgās negatīvās emocijas izdala spēcīgu ķīmisku vielu asinsritē, kas uztur to miesu. Tādējādi, tie kas vēlāk ēd šo miesu uzņem sevī neuzticības, dusmu, baiļu un izmisuma stāvokli, kuru ir izjutuši šie dzīvnieki.

Ietekme, kuru atstāj produkti, kas nav dzīvu būtņu miesa ir daudz vājāka. Apziņa augļos, dārzeņos, graudos nav tik ļoti attīstīta kā dzīvniekiem. Jogi apgalvo, ka vienīgais veids, kā piesārņot augu pārtiku, ir audzēt to ļoti mantkārīgiem un viscaur ļoti negatīviem cilvēkiem. Arī tad, efekts būs ļoti vājš, jo, piemēram, burkāna apziņa ir ļoti, ļoti vāja. No otras puses, graudiem ir ļoti spēcīga apziņa un absorbēšanas spējas. Graudi arī satur olbaltumvielas, ogļhidrātus un eļļu, tiem piemīt spējas dīkt un augt. Graudi daudz efektīvāk uzkrāj emocionālo pieredzi, kā augļi un sakņu dārzeņi, un tieši šī iemesla dēļ jogas teksti iesaka tiem, kuri veic augstākās garīgās prakses, savā uzturā palielināt savvaļas graudu, augļu un dārzeņu daudzumu un samazināt apstrādāto graudu un to produktu daudzumu. Faktiski, savvaļas graudi un augļi ir atļauti veicot tās prakses, kuru laikā jāievēro mērenība ēšanā jeb atsacīšanās. Graudi, kuri nav apstrādāti, tāpat kā augļi un saknes atstāj neitrālu efektu. Tie neietekmēs praktizētāja prātu aktīvā veidā. Papētīsim mazliet dziļāk. Savvaļā, dzīvnieki nogalina viens otru pārtikas dēļ, lai apēstu. Mēs cilvēki reizēm nogalinām dzīvniekus peļņas dēļ. Un aizvien vairāk mazās ģimenes fermas un saimniecības, kuras agrāk nodrošināja mūs ar visu nepieciešamo, aizstāj lielie uzņēmumi un fermas, kuru vienīgās rūpes ir intensīva peļņa. Tādējādi, kad mēs lietojam uzturā masveidā ražotu produkciju, mēs sevī uzņemam peļņas orientētu un uz biznesu orientētu enerģiju. Ja mēs spēcīgi ietekmējamies no produktiem, kurus ēdam, tad šāda masveida pārtikas produktu lietošana uzturā novedīs pie tā, ka mēs pakāpeniski attīstīsim spirālveida attieksmi pret citiem un uzturēsim pircēja/pārdevēja attiecības, kuras būs balstītas uz savtīgumu, alkatību un vēlmi gūt peļņu.

 

Kā mēs kļūstam par to, ko mēs ēdam?

Uz mirkli pieņemsim, ka jogiem ir taisnība sakot, ka ēdiens ietekmē apziņu, ir saprotami jautāt – kā gan tas notiek? Atbilde, ko piedāvā Ajūrvēdas zinātne ir sekojoša – ēdiens ietekmē apziņu vispirms jau ietekmējot trīs ķermeņa enerģijas jeb došas – Vata, Pitta, Kapha. Daži ēdieni ir konkrētas enerģijas dominējoši. Šīs enerģijas attiecīgi ietekmē mūsu prātu, kas pēcāk ietekmē mūsu apziņu. Paskatīsimies kā tas strādā ikdienas dzīvē.

Ēdiens uztur mūs pie dzīvības, tāpēc ir svarīgi, lai tas ēdiens, ko mēs ēdam pats būtu dzīvības pilns. Konservi vai jebkas ar svītru kodu ir zaudējis savu dzīvību. Tas neatdzīvosies. Tas joprojām satur kalorijas, taču tās ir savā ziņā “tukšas” jeb nedzīvas. Senie gudrie šo īpašību dēvēja par Tamaisku, tādu, kas ved uz apmulsuma, letarģijas, garlaicības stāvokli. Ēdiens, kas ir tamaisks – nedzīvs, pārvārīts, vecs, nostāvējies, raudzēts vai ļoti apstrādāts - atstāj apdullinošu efektu uz prātu un ķermeni. Šāds ēdiens var novest pie aptaukošanās, neskatoties uz to, ka tajā esošās kalorijas ir “tukšas’. Tie, kuri savā ēdienkartē iekļauj lielākoties šādus produktus, bieži ir ar lieko svaru, bet, tajā pašā laikā, ķermenis nesaņem visas tam nepieciešamās barības vielas.

Ēdiens, kurā dominē Vata enerģija, tiek saukts par radža ēdienu. Šādi ēdienu pārlieku stimulē un satrauc ķermeni un prātu. Cukurs, kofeīns un pārlieku garšvielām bagāti ēdienu pieder pie šīs ēdienu grupas. Pēc to lietošanas uzturā, mūsu ķermeņi ir noguruši, dusmīgi, kritiski un nepacietīgi. Mēs bieži vien ēdam šos ēdienus, lai apslāpētu Tamaiska ēdiena radīto apdullumu. Cik bieži mēs sniedzamies pēc tases kafijas vai gāzēta dzēriena pēc kāda neveselīga ēdiena vai našķa apēšanas? Tā teikt, lai labāk pārstrādājas.

Tie no mums, kas cenšas vest jogisku dzīvesveidu cenšas ēst produktus, kuri nodrošina mierīgu un stabilu prāta stāvokli. Ēdiens, kurā dominē pittas enerģija baro mūsu apzināšanos un tiek dēvēti par Satviskiem. Vairums svaigu augļu, dārzeņu, graudu un pākšaugi ir satviski, tāpat arī daļa no piena produktiem –piens, Ghī sviests un siers, tāds kā panīrs, kurš nav ilgi stāvējis. Ideālā variantā šie satviskie produkti ir audzēti un novākti neizmantojot pesticīdus, herbicīdus un citus ķīmiskus mēslojumus, kas saindē zemi. Šādi produkti nebūs ne stimulējoši, ne apdullinoši. Kad mēs ēdam satviskus produktus, mūsu pašu iekšējai dabai, kura ir mierīga, skaidra un apzināta ir iespēja mirdzēt. 

Tas, protams, nenozīmē, ka mums būtu jāierobežo sevi un jālieto uzturā tikai satviski produkti. Veselīgam ķermenim ir nepieciešama noturība (kapha jeb tamas ēdiens), enerģija ( vata jeb radžas ēdiens) un vieglums (Pitta jeb sattvas ēdiens).  Optimāla diēta ietver visas trīs šīs enerģijas ar nosacījumu, ka sattva dominē.  Ķermenim, kura diēta ir balansēta, piemīt noturība un spēks, kamēr tiek saglabāta arī enerģija un vieglums. Tādējādi, tas, ko mēs ēdam ietekmē to kā mēs uzvedamies un arī mūsu enerģijas ķermeni. Mūsu fiziskā un enerģijas ķermeņa īpašības attiecīgi atspoguļojas mūsu prātos un apziņā.

Tas ir iemesls, kādēļ jogi mums saka, ka ēdiena izcelšanās un kvalitāte ir tik ļoti svarīga. Jā, vairums no mums ir atkarīgi no tā ēdiena, kas tiek ražots komerciāli. Mūsu izvēle ir aprobežota ar to, kas mums ir pieejams. Lielākoties, mēs nezinām, kas to ir audzējis, novācis vai no kurienes tas nāk. Un tomēr, kaut kāda izvēle mums tomēr ir. Mēs varam nepirkt konservētus produktus un izvēlēties tikai pašus svaigākos pieejamos produktus, mēs varam pirkt tikai ekoloģiski tīrus produktus. Tie, kas uzturā lieto dzīvnieku produktus, var pirkt olas no zemniekiem, kuri vistas netur būros un pienu no cilvēkiem, kuri labi rūpējas par govīm. Un mēs varam pievērst uzmanību tam kā mūsu ēdiens ir pagatavots un kā mēs to ēdam.

Pavārs kā garīgais aizbildnis

 

 

Indijā, kur meditācija ir dzīvesveids jau vairākus tūkstošus gadus, tie, kas gatavo maltīti ģimenei, dara to ar lielu atdevi un par savām prasmēm tie tiek ļoti augsti vērtēti. Šeit ēdiens un Dievs tiek uztverts kā viens vesels. Maltītes gatavošana neapdomīgi vai nemākulīgi tiek uzskatīta par zaimošanu. Tie, kas gatavo maltīti, savās rokās tur visas mājas un to iedzīvotāju labklājību. Svētie apgalvo, ka tad, ja mēs ēdienu gatavojam dusmīgi vai destruktīvu domu iespaida, ēdiens pārvēršas indē.

 

Ēdiens dod mums dzīvību un saista mūs ar dzīvības avotiem. Kad mēs ēdam ēdienu, kuru ir gatavojis kāds, kuram mēs nerūpam, kāds, kurš gatavo savas peļņas labā vai kāds, kurš tajā brīdī labprātāk dara ko citu, mēs saskaramies ar mentālām un fiziskām gremošanas problēmām. Mēs absorbējam pavāra enerģiju kopā ar maltīti. Puranas (seni Indijas svētie raksti) vēstī, ka ēdiena pārdošana komerciālos nolūkos ir viens no lielākajiem grēkiem. Ēdiens ir jāziedo uguns dievam nevis jāuztver kā peļņas avots. Puranas arī vēstī, ka tad, kad šī ēdiena pārdošanas prakse kļūst izplatīta visā pasaulē, tā nekļūdīgi ir zīme, ka ir iestājies Kali Juga jeb netikumu laiks.

 

Tā vietā lai paļautos uz citu pagatavotu pārtiku, mums pašiem būtu jāgatavo saviem mīļajiem vai jāļauj tiem gatavot mums. Jo vairāk laika mēs veltīsim maltītes pagatavošanai, jo ciešākas būs mūsu savstarpējās attiecības. Kad mēs gatavojam ēdienu, tajā automātiski ieiet iekšā mūsu tā brīža sajūtas, ietekmējot to ļoti smalkā, bet nozīmīgā veidā. Kad mēs pērkam komerciālos nolūkos pagatavotu produktu un vienkārši to uzsildām, mūsu ķermenis saņem šo pārtiku, bet tas notiek nepastarpināti ar mūsu apziņu.

 

Jogiskā metode, kā to pārbaudīt, būtu, sākt eksperimentēt un novērot izmaiņas. Kā mēs jūtamies, kad apēdam kaut ko paša gatavotu un kā tad, ja esam paēduši ārpus mājas vai ēduši pusfabrikātus? Vai jūtam kādas izmaiņas? Lielākoties atbildot uz šo, cilvēki saka – man nav laika gatavot. Es knapi paspēju apēst to pašu pusfabrikātu. Bet apstājies un padomā. Vai tiešām mums ir jāpaēd skrienot, iemetot mutē kaut ko kas pagadās pa rokai? Vai tiešām mums nav laika pagatavot ko vienkāršu un garšīgu? Sakot, ka mums nav laika maltītes pagatavošanai –tādai, kura uztur mūsu dzīvību, vai mēs nesakām, ka mums nav laika pabarot sevi un savus mīļos? Vai mēs neesam pārāk aizņemti pelnot iztiku? Varbūt. Bet kāds labums no tādas dzīves, ja mēs normāli nepaēdam? Ja mums nav laika pienācīgi attiekties pret ēdienu, mums nav laika dzīvot.

 

 

Kā mēs ēdam?

Pat ja mūsu ēdiens ir svaigs, barojošs un pagatavots ar mīlestību, ir svarīgi kā mēs to ēdam. Ja mēs ēdīsim steigā, neapzinoties un nelāgā omā pat vislabākais ēdiens nesniegs mums ne baudu ne labumu ķermenim. Tāpat kā maltītes pagatavošana esot dusmīgam samazina ēdiena kvalitāti, tāpat to dara arī maltītes ēšana dusmu vai skumju stāvoklī. Vēl vairāk, ēdiens, kurš tiek ēst pa ceļam vai kad prātā ir nemiers, nevar tikt pienācīgi sagremots. Ja kādreiz tev tā ir gadījies, tad tu zini, ka tas paliek vēderā kā smaga bumba. 

Tāpēc vislabāk ir ēst tad, kad mēs esam mierīgi un pilnīgi klātesoši. Koncentrējoties uz katru maltītes kumosu, apzinoties, ka tā ir pati dzīve, kas mūs baro. Tas var būt liels izaicinājums. Vairums no mums ir pieraduši ēst kustībā, vai arī darīt to automātiski, neapzinoties ko tajā brīdī darām. Vai arī ēdot lasīt avīzi vai skatīties TV. Dažreiz mēs pat nesajūtam garšu. Tādējādi mēs vienmēr būsim izsalkuši un bieži meklēsim kādu našķi pat tad, ja tikko būsim ieturējuši kārtīgu maltīti.

Ja mēs esam stresa un nemiera pilni brīdī, kad pienācis pusdienlaiks, pāris minūtes dziļas elpošanas jeb maza pastaiga palīdzēs nomierināt prātu tā, lai tas būtu spējīgs koncentrēties uz ēšanu. Palīdz arī tas, ja pirms maltītes mēs izpētām ēdienu, un apzināmies no kurienes nāk produkti. Tas ir iemesls kādēļ daudzas kultūras ievēro īpašus rituālus pirms maltītes, piemēram, noskaita lūgšanu utt. Reizēm maza daļa ēdiena tiek paņemta un nolikta kaut kur savvaļas dzīvniekiem vai atlikta malā trūcīgajiem. Citās kultūrās, daļa maltīte tiek piedāvāta ugunij kā atzīšana tam, kādi spēki mūs baro. Tādi rituāli kalpo kā atgādinājums tam, ka ēdot mēs savienojamies ar dabas spēkiem, zināmiem un nezināmiem. Ēst apzināti ir atzīt mūsu saikni ar mūsu eksistences avotu, kas bez šaubām ir mūsu gars. Ziedot daļu no ēdiena, kaut tikai domās, ir veids kā savienoties ar mūsu apziņu, kas ir mūsu patiesā daba.

Tāpēc jogi iesaka būt apziņas pilniem brīdī, kad mēs ēdam. Atceries, ka ēdiens ir vistiešākā saikne ar mūsu dzīvības avotu. Esi pateicīgs par to, lūdz pār to, cieni to. Mēs ne tikai piepildām savu vēderu, mēs barojam arī savu prātu un garu. Ēdot ar pilnu apzināšanos mēs nonākam harmonijā ar dabu, ne tikai ar apkārtējo pasauli, bet arī ar mūsu iekšējo pasauli. Tas uzlabo mūsu veselību un nostiprina saikni ar mūsu iekšējo ES. Mēs domājam skaidrāk, mēs pieņemam lēmumus, kas ir labāki mums un mēs daudz vairāk koncentrējamies uz to, kas ir dzīvē svarīgākais. Cienot ēdienu, ko mēs lietojam uzturā, mēs attīrām sevi. Austrumos veicot ēdiena piedāvāšanu, iemetot to ugunī, uzskata, ka tam piemīt spēks attīrīt. Ja ziedojums ir sabojājies, tad arī dūmi nebūs skaidri un aptraipīs visu, kam pieskarsies. Tas pats attiecas arī uz mūsu gremošanas uguni. Ja mēs tam piedāvājam atliekas, tad tas ietekmē visu mūsu ķermeni. Tāpēc ziedosim paši savai iekšējai ugunij tikai visu to labāko, lai tas mums dotu tīru prātu un ķermeni. Dzīvojot pēc dabas likumiem, mēs sevi bagātinām visos veidos. 

 

Kā ēdiens ietekmē mūs?

Ēdiens, kas var pagarināt mūsu mūžu, pavairot garīgo būtību, izturību, veselību, komfortu, tāds, kas ir garšīgs un baro gan sirdi, gan dvēseli tiek dēvēts par satvisku ēdienu. Rūgts, skābs, sāļš, pārlieku ass, sīvs, sauss vai piededzis ir radās ēdiens, kas izraisa diskomfortu, depresiju un slimības, kā arī jēls, bezgaršīgs, smakojošs jeb ēdienu pārpalikumi, kas nav piemēroti, kā ziedojums ir tamaisks ēdiens. Mēs visi zinām, ka ēdiens spēlē lielu lomu cilvēka dzīvē. Visvairāk pārdotākās grāmatas ir nevis Bībele vai garīga rakstura grāmatas, bet gan pavārgrāmatas. Mūsu ēšanas paradumi mūsdienu modernajā pasaulē gan austrumos, gan rietumos rada dažādas katastrofas un nelaimes cilvēku dzīvē. Cilvēki ir tik ļoti pārņemti ar ēdienu, ka reizēm šķiet esam nākuši pasaulē tikai lai ēstu. Mūsdienu cilvēks ēd vairākas reizes dienā neapzinoties, kas ir barojošs ēdiens. Garša dominē pār ēdiena vērtību. Mākslīgo produktu patēriņš ik dienu palielinās, mēs vairs neapzināmies ēdiena patieso vērtību un mēs uzturā lietojam produktus, kuri ne tikai nav veselīgi, bet pat kaitīgi mūsu organismam. Nepareizs uzturs – vecs ēdiens, tāds, kurš sildītas vairākas reizes, taukains vai pārbagāts ar garšvielām ir daudzu slimību iemesls. Mūsu ķermenis un prāts ir neatdalāmi. Ja ķermenis nesaņem labu pārtiku, ietekmējas arī prāts. Radža ēdiens pārlieku stimulē ķermeni un rada uzbudināmību, tāpat tas atstāj negatīvu ietekmi uz aknām un nierēm. Radža ēdiens apmierina maņas, bet nav veselīgs fiziski vai garīgi. Tāpat tas nav piemērots tiem, kas veic intensīvi garīgās prakses. Veģetārs uzturs ir daudz veselīgāks par dzīvnieku miesas produktiem. 

Ēdiens, kas neizraisa smagumu, kūtrumu un nepadara mūs nogurušus, miegainus vai slinkus ir satvisks ēdiens. Tie, kuri uzturā lieto šādus produktus, ir mierīgi, klusi un rāmi, tie kuri ēd radžas ēdienu ir nemierīgi, satraukti, dusmīgi un nervozi.

Ēdiens spēlē nozīmīgu lomu mūsu runā, domās un darbībās, kuras veicam. Tas ietekmē visas cilvēka uzvedības sfēras. 

No angļu valodas tulkojusi: Kristīne Somere, 2014

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!