Cilvēks savā dzīvē piedzīvo daudz dažādu ciešanu — slimības, zaudējumus, vilšanos, vientulību, nedrošību, bailes un netaisnību. Tomēr, raugoties dziļāk, redzams, ka šīs ārējās ciešanas nav pašas būtiskākās. Lielākās ciešanas nav tas, kas ar cilvēku notiek, bet tas, kā viņš pret to izturas savā prātā un sirdī.
Lielākās ciešanas sakņojas cilvēka pieķeršanās. Cilvēks pieķeras savam ķermenim, saviem īpašumiem, savam tēlam citu acīs, savām domām par to, kā pasaulei “vajadzētu” būt. Viņš vēlas, lai viss būtu pastāvīgs, drošs un kontrolējams, taču dzīve pēc savas dabas ir mainīga. Kad cilvēks cenšas noturēt to, kas pēc būtības ir pārejošs, viņš neizbēgami cieš.
Cilvēks cieš arī tāpēc, ka viņš pārāk cieši saista savu vērtību ar panākumiem, atzinību, naudu vai citu cilvēku viedokli. Kad viņu slavē, viņš jūtas pacilāts, bet, tiklīdz viņu kritizē vai viņam neizdodas, viņš jūtas salauzts. Šāda svārstīšanās starp lepnumu un izmisumu padara cilvēku trauslu un nemierīgu. Viņš kļūst par sava paša prāta gūstekni.
Vēl viens ciešanu avots ir nevaldītas vēlmes. Cilvēks pastāvīgi vēlas vairāk — vairāk mantas, vairāk baudījuma, vairāk varas, vairāk drošības. Taču, jo vairāk viņš iegūst, jo vairāk viņš baidās zaudēt. Šīs bailes dzemdē trauksmi, skaudību un dusmas. Tādējādi vēlmes, kurām vajadzētu nest prieku, kļūst par smagu nastu.
Cilvēks cieš arī tāpēc, ka viņš dzīvo pagātnē vai nākotnē, nevis tagadnē. Viņš nožēlo to, kas bijis, vai uztraucas par to, kas vēl tikai varētu notikt. Šādā veidā viņš palaiž garām pašu dzīvi un pats sevi nogurdina ar nepārtrauktu iekšēju spriedzi.
Tomēr ciešanas nav neizbēgams liktenis. No tām ir iespējams atbrīvoties, mainot nevis pasauli, bet savu attieksmi pret to.
Pirmais solis ir pieņemt dzīves mainīgumu. Kad cilvēks saprot, ka viss nāk un iet — prieks un bēdas, veiksme un neveiksme, veselība un slimība — viņš pārstāj cīnīties ar realitāti. Pieņemšana nenozīmē vienaldzību, bet mierīgu skaidrību.
Otrs solis ir iemācīties rīkoties, nepieķeroties rezultātam. Cilvēks var darīt visu iespējamo — strādāt godīgi, rūpēties par citiem, tiekties pēc mērķiem — bet vienlaikus apzināties, ka ne visu viņš var kontrolēt. Šāda attieksme atbrīvo no lieka stresa un iekšējas spriedzes.
Trešais solis ir savaldīt savas vēlmes, nevis ļaut tām valdīt pār sevi. Tas nenozīmē atteikties no visa, bet iemācīties atšķirt vajadzīgo no liekā. Kad cilvēks kļūst pieticīgāks savās prasībās pret dzīvi, viņš kļūst bagātāks iekšēji.
Ceturtkārt, cilvēkam jāmācās dzīvot apzināti tagadnē. Tā vietā, lai bezgalīgi kavētos atmiņās vai raizētos par nākotni, viņš var pievērst uzmanību tam, ko dara šeit un tagad — darbam, sarunai, elpai, klusumam. Šāda klātbūtne padara prātu skaidrāku un sirdi mierīgāku.
Visbeidzot, cilvēks atbrīvojas no ciešanām, kad viņš pārstāj uzskatīt sevi par visa centru. Kad viņš sāk redzēt sevi kā daļu no plašākas pasaules un rīkojas ne tikai savā labā, bet arī citu labā, viņa ego zaudē savu asumu. Līdzjūtība un kalpošana citiem dabiski mīkstina ciešanas.
Tādējādi lielākās ciešanas cilvēka dzīvē rodas nevis no ārējiem apstākļiem, bet no pieķeršanās, alkatības, bailēm un šauras pašizpratnes. Ceļš uz brīvību nav bēgšana no pasaules, bet iekšēja nobriešana — mierīga, apzināta un atbildīga dzīvošana, kurā cilvēks darbojas drosmīgi, bet nekrīt izmisumā, mīl dziļi, bet nekļūst īpašniecisks, un dzīvo pilnvērtīgi, bet bez iekšējas spriedzes.
Attēls: https://www.deviantart.com/markvanjaarsveld/art/MVJ-On-the-Turning-Away-006-1273430934
