Ir kalni, kurus cilvēks vēlas iekarot. Un ir kalni, kuru priekšā cilvēks apstājas.
Kailaša kalns Tibetas rietumos pieder pie otrajiem. Tā virsotne paceļas vairāk nekā 6600 metru augstumā, taču šā kalna nozīmi nenosaka rekordi. Miljoniem cilvēku tas ir viena no svētākajām vietām pasaulē, un gadsimtiem ilgi svētceļnieki šeit ierodas nevis tādēļ, lai sasniegtu virsotni, bet lai apietu kalnam apkārt.
Daži šo ceļu veic ejot. Citi ik pēc dažiem soļiem nolaižas uz zemes un izstiepjas visā augumā, tad pieceļas, sper dažus soļus un atkārto to vēlreiz.
Atkal. Un atkal.
Desmitiem kilometru.
Kas cilvēkam liek to darīt?
Kalns, kas ir svēts vairākām reliģijām
Kailašs ir neparasts ar to, ka tas ir svēts vairākām Āzijas reliģiskajām tradīcijām — hinduismam, budismam, džainismam un senajai Tibetas Bön tradīcijai. Tādēļ viena un tā pati kalna ainava dažādām tradīcijām sevī nes atšķirīgu simbolisko pasauli.
Hinduistu tradīcijā Kailašs visciešāk saistīts ar dievu Šivu un tiek uzskatīts par viņa mājvietu. Tibetas budisma tradīcijās kalns ir nozīmīga svētceļojumu vieta, kas saistīta ar garīgo attīrīšanos un nopelnu uzkrāšanu.
Taču ir kāda interesanta detaļa: svētceļojuma būtība nav uzkāpt kalnā.
Tā ir kora — rituāla svētvietas apiešana.
52 kilometri apkārt Kailašam
Klasiskais ārējais Kailaša kora maršruts ir aptuveni 52 kilometrus garš. Lielākā daļa ceļotāju to veic aptuveni trijās dienās. Maršruta augstākais punkts ir Dolma La pāreja vairāk nekā 5600 metru augstumā.
Tas nozīmē, ka pat vienkārša iešana šeit ir nopietns fizisks pārbaudījums. Gaiss ir retināts, laikapstākļi var strauji mainīties, bet ceļš ved pāri skarbam augstkalnu reljefam.
Svētceļniekam kora tomēr nav pārgājiens sportiskā nozīmē.
Katrs solis var kļūt par praksi.
Budisma tradīcijā svētvietas apiešana tiek saistīta ar garīga nopelna uzkrāšanu un negatīvas karmas attīrīšanu.
Un daži cilvēki izvēlas šo ceļu veikt veidā, kuru vērojot kļūst saprotams, cik burtiski var uztvert vārdus “garīgā prakse”.
Viens ķermeņa garums vienā reizē
Tā ir pilna ķermeņa prostrācija jeb paklanīšanās.
Svētceļnieks saliek rokas, noliecas ceļos un pēc tam izstiepjas uz zemes visā ķermeņa garumā. Tad pieceļas, pārvietojas līdz vietai, kuru sasniedza ar izstieptajām rokām, un visu sāk no jauna.
Šādi iespējams virzīties apkārt Kailašam.
Vienu ķermeņa garumu vienā reizē.
Parasta kora ceļotājam var aizņemt aptuveni trīs dienas, savukārt pilns aplis ar prostrācijām var prasīt vairākas nedēļas.
Iedomājieties šo kustību: piecelties, salikt plaukstas, noliekties, pieskarties zemei, izstiept visu ķermeni, piecelties.
Un atkārtot to tūkstošiem reižu.
Kāpēc cilvēks metas zemē?
No malas prostrācija var izskatīties pēc ārkārtīgi smaga fiziska rituāla. Taču tās nozīme nav tikai ķermeniska.
Tibetas budisma praksē paklanīšanās ir cieņas un godbijības izpausme. Ķermeņa, runas un prāta iesaistīšana prostrācijā tradicionāli tiek saistīta arī ar garīgu attīrīšanos un nopelnu uzkrāšanu.
Tajā ir arī spēcīga simbolika.
Cilvēks, kurš ikdienā cenšas sevi pacelt augstāk, šeit apzināti noliek savu ķermeni pie zemes.
Atkal un atkal.
Garīgajā praksē tas var kļūt par vingrinājumu ego mazināšanai, pazemībai un uzticībai kaut kam lielākam par individuālo “es”.
Tāpēc ārēji vienkārša kustība var kļūt par meditāciju.
Ceļš, kurā svarīgs nav ātrums
Mūsdienu cilvēkam ceļošana bieži nozīmē galamērķus.
Aizbraukt. Ieraudzīt. Nofotografēt. Atzīmēt kartē. Doties tālāk.
Svētceļojuma loģika ir gandrīz pretēja.
Svarīgs kļūst pats ceļš.
Kailaša korā cilvēks atgriežas tajā pašā vietā, no kuras sācis. Ģeogrāfiski viņš ir veicis apli.
Taču svētceļnieka skatījumā jautājums ir cits:
Vai tas pats cilvēks ir atgriezies?
Nogurums, aukstums, retinātais gaiss un monotonā iešana pamazām atņem daudz no tā, ar ko ikdienā nodarbinām prātu. Paliek ķermenis, elpa un nākamais solis.
Prostrācijas gadījumā — nākamais ķermeņa garums.
Kailašu neiekaro
Varbūt skaistākā šīs tradīcijas ideja ir kontrasts starp divām attieksmēm pret kalnu.
Alpīnisma valodā mēs mēdzam runāt par virsotnes “iekarošanu”.
Kailaša svētceļnieks dara pretējo.
Viņš neiet uz augšu, lai nostātos virs kalna.
Viņš iet tam apkārt.
Un reizēm pats noguļas uz zemes tā priekšā.
Šajā kustībā ir sena doma, kas sniedzas daudz tālāk par Tibetu: ne viss pasaulē ir radīts tam, lai mēs to uzvarētu, izmantotu vai iegūtu.
Dažreiz cilvēks sastop kaut ko, kura priekšā vērtīgāk ir kļūt klusam.
Un turpināt ceļu.
Vienu soli.
Vienu elpu.
Vienu paklanīšanos pēc otras.
Attēls: https://mountfacenepal.com/blog/kailash-yatra-the-ultimate-journey-to-home-of-lord-shiva
