<< Visi raksti

Labais karalis

0

957

Eimija le Fovre @ 2016-02-16

Kādā brīnišķīgā zemē, kurā vienmēr spīdēja saule un ļaudis dzīvoja laimīgi, valdīja ļoti labs karalis. Karaļvalsti ieskāva upe, kuras otrā krastā atradās pilnīgi cita valsts. Reti kad to apspīdēja saulesgaisma, lielākoties lija lietus un pūta auksti vēji, bet valdnieks bija ļauns cietsirdis un iedzīvotāji nelaimīgi. Labais karalis uzcēla garu tiltu pār upi un aicināja nelaimīgos šķērsot upi un dzīvot viņa valstī, bet dīvaini - tie neizrādīja vēlēšanos atsaukties aicinājumam. Viņi aizbildinājās, ka nevarot atrast ceļu uz tiltu, ka upes šķērsošana sagādājot lielas grūtības, ka daudzi dzīvojot ļoti tālu un netiekot līdz tiltam.

Tad labais karalis sūtīja trīs kalpones uz kaimiņvalsti, lai rāda tās iedzīvotājiem ceļu, lai pastāsta, kā nokļūt līdz upei un pāri tai. Divas kalpones bija gudras un talantīgas, trešā uzskatīja sevi par muļķi, tomēr tik ļoti mīlēja valdnieku, ka pie sevis apņēmās darīt visu, kas vien būs iespējams.

Pirmā kalpone, ieradusies kaimiņzemē, uzsāka dziesmu. Viņai bija skaista un skanīga balss, un, kur vien viņa gāja, sapulcējās ļaužu pūlis, lai klausītos. Viņa dziedāja par labo karali, par laimīgo zemi upes otrā krastā un, kamēr viņa dziedāja, daudzi apņēmās doties uz šo labklājības zemi. Diemžēl, kad dziedone apklusa, viņiem zuda vēlēšanās, savukārt citi klausījās skaistajā balsī, bet nepievērsa uzmanību dziesmu saturam.

Otra kalpone pulcināja vēl vairāk ļaužu, jo rakstīja to, ko vēlējās pateikt, un guva lieliskus panākumus. Gan tuvumā, gan tālumā cilvēki lasīja viņas vēstījumus un vēstules, un viņiem patika to daiļrunīgais saturs, jo ik vārds spēja aizkustināt. Taču pamazām, lai izdabātu, viņa mainīja rakstu saturu, vairs tik bieži nepieminēja tiltu uz brīnišķo kaimiņvalsti — beigu beigās nerakstīja ne par tiltu, ne par kaimiņvalsti, un ļaudis sāka prātoja, vai paši nevarētu pārvērst savu zemi tikpat skaistu kā kaimiņiem, tad nebūtu jāiet pāri tiltam.

Tomēr rakstītāja turpināja rakstīt, dziedātāja — dziedāt, un abas centās pakalpot savam karalim, kā nu katra prata.

Bet muļķīte? Ak jā, trešā kalpone! Viņa neprata dziedāt, neprata rakstīt un nepulcināja ļaužu barus ap sevi, taču viņas mazā sirsniņa bija pārņemta ar mīlestību pret karali, un viņa stāstīja katram, kurš vien klausījās, par labo valdnieku. Viņa nerunāja pārgudri, bet bilda pa vārdam šeit un tur un allaž norādīja uz tiltu. Bērni viegli atrada ceļu, kad viņa tos paņēma aiz rokas un aizveda līdz tiltam, veci vīri un sievas atbalstījās uz kalponītes pleca un lēnā solī virzījās uz tilta pusi. Viņa iejūtīgi mierināja raudošos un tiem, kuri nebija tik apķērīgi, pacietīgi skaidroja, un visi viņā ieklausījās, jo nemulsa, bet pieņēma viņu par tikpat vienkāršu un nesamākslotu, kādi bija paši. Viņa vienmēr paturēja prātā tiltu un vienmēr uz to norādīja, stāstot par labo karali.

Citu pēc citas valdnieks atsauca kalpones mājās. Kad viņas atgriezās, karalis sapulcināja visus tos kaimiņvalsts iedzīvotājus, kuri bija apmetušies viņa zemē. Ap dziedātāju sanāca neliels skaits to, kuri teica, ka ceļu uz tiltu atraduši, ieklausoties viņas dziesmās. Arī rakstnieci apstāja grupiņa ļaužu, kuri pat tālos valsts nostūros bija lasījuši viņas vēstījumu un tā atraduši ceļu uz tiltu. Bet ap mazo kalponīti sapulcējās liels pūlis. Viņas vienkāršā valoda bija iedvesmojusi daudzus jo daudzus nākt dzīvot skaistajā karaļvalstī, viņas teikto tauta bija sapratusi labāk par abu pārējo kalpoņu gudrajiem vārdiem.

Karalis viņai uzsmaidīja un sacīja: "Dziedone labi paveica uzdevumu, tāpat arī rakstniece, taču mazā runātāja savu uzdevumu izpildīja vislabāk!”

 

Foto: www.desktopwallpapers4.me

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!