<< Visi raksti

Nemirstīgais koks

0

940

Yogi.lv @ 2015-08-22

Reiz — sen, sen — kādā mežā auga mazs kociņš. Pieņemo-ties spēkā un stiepjoties augumā» tas pievērsa vērīgāku ska-tienu debesīm virs sevis. Vēroja vēja dzītos mākoņus, kas, likās, devās tālā ceļojumā, un putnus, kas lidoja tur, augstu gaisā.
Debesis, mākoņi, putni — viss Šķita liecinām par lietu nemainīgumu pasaulē. Jo lielāks koks auga» jo vairāk viņā nostiprinājās pārliecība, ka tā būs vienmēr, ka viņš dzīvos mūžīgi.

Kādu dienu mežkopis devās apgaitā un gāja garām koci-ņam. Mežkopis bija laipns vīrs un juta, ka koks nejūtas gluži laimīgs.
“Kas noticis, mazais?" viņš apvaicājās. “Kas satraucis tavu dvēseli?"
Koks brīdi vilcinājās, bet tad uzticēja vīram savu karstāko vēlēšanos: “Es gribu dzīvot mūžīgi!”

“Iespējams, tā notiks,” noteica mežkopis. “Ļoti iespē¬jams.”
Gāja laiks, un reiz mežkopis atkal gāja garām savulaik mazajam, bet tagad jau augstajam un spēcīgajam kokam.

“Vai joprojām vēlies dzīvot mūžīgi?” viņš jautāja.
“O, jā! O, jā!” koks dedzīgi atsaucās.

“Domāju, ka varu tev palīdzēt, bet tad tev jāļauj, lai es tevi nocērtu.”
Koks šausmās sastinga. “Es vēlos dzīvot mūžīgi, bet jūs sakāt, ka mani nogalināsit?!”
“Es saprotu, ka izklausās briesmīgi, taču, ja man uzticēsies, apsolu, ka tava kvēlākā vēlēšanās piepildīsies.”

Pēc ilgām un dziļām pārdomām koks bija ar mieru. Mežkopis atnāca ar asi uztrītu cirvi. Koks nogāzās. Dzīvības sula aiztecēja zemē. Stumbrs tika sadalīts atsevišķos gabalos. Daļu noēvelēja un noklāja ar smacējošu laku. Koks mokās klusi vaidēja, taču atpakaļceļa vairs nebija. Sagatavoto kokmateriālu atdeva vijoļmeistaram. Koka sapni par mūžību aizmigloja sāpes.

Daudzus gadus vijole dīki gulēja noglabāta. Reizēm tā atcerējās senās labās dienas, kad kā brašs koks zaļoja mežā. Cik aplami bija padoties mežkopim un viņa cirvim! Kā koks varēja būt tik naivs un noticēt, ka iegūs mūžīgu dzīvošanu?

Bet tad pienāca diena, kad maigas rokas saudzīgi izcēla instrumentu no futlāra un maigi noglāstīja. Vijole neticīgi aizturēja elpu. Ietrīsuļojās, kad lociņš liegi pieskārās tās krū¬tīm. Tad trīsas pārtapa dzidrā melodijā, kas vijolei atgādināja par vēja šalkoņu koka lapotnē, par mākoņiem, kas traucās debesīs ceļā uz mūžību, par putniem, kas, zīmējot mūžības apļus debesu zilgmē, lidinājās augstu virs koku galotnēm.

Dzidra skaņa. īstās notis. Mūžības mūzika...
“Esmu pārvērties mūzikā!” koks līksmoja, “Mežkopim bija taisnība!”
Gadu simtiem ilgi vijoles skanējums priecēja klausītāju sirdis, bet, kad pēc koncerta publika izklīda, mūzika aizskanēja pa mūžības ceļu. Reiz mazais koks bija kļuvis nemirstīgs.

Mārgareta Silfa

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!