<< Visi raksti

Svami Vivekananda: Kāpēc ir svarīgi saglabāt prātā absolūta miera stāvoklī...

0

1173

Swami Vivekananda @ 2014-12-30

Ikkatrā Gītas lappusē ieraudzīsim skaidri izteiktu prasību pēc vissaspringtākās darbības, kuras pamatā ir absolūts miers. Šo ideju sauc par darba noslēpumu, un tās īstenošana ir Vēdāntas mērķis. Bezdarbība, ja to saprot kā pasivitāti, nevar būt mērķis. Ja tā būtu mērķis, tad sienas, kas mūs ieskauj, izrādītos saprātīgākas nekā mēs, jo tās ir bezdarbīgas. Zemes kaudze, koka celms būtu vislielākie gudrie, tāpēc ka tie ir inerti. Un bezdarbība nekļūst par darbību, pat ja to pavada kaislība. īsta darbība, kas arī ir Vēdāntas mērķis, saistīta ar pastāvīgu mieru, to mieru, kas nav iztraucējams, to prāta līdzsvarotību, kuru nekas no apkārt notiekošā nespēj izjaukt. Un mēs paši no savas dzīves pieredzes zinām, ka darbam šāds stāvoklis ir vislabākais.

Man bieži ir jautāts, kā iespējams strādāt, neizjūtot kaismi, kas parasti strādājot ir jūtama. Es arī tā domāju pirms daudziem gadiem; bet, kļuvis vecāks un vairāk pieredzējis, konstatēju, ka tas nav pareizi.  Jo mazāk kaismes, jo labāk sokas darbs. Jo mierīgāki mēs esam, jo labāk jūtamies un jo vairāk padarīsim. Palaižot brīvībā savas sajūtas, mēs tērējam daudz enerģijas, sabeidzam savus nervus, satraucam prātu un padarām ļoti maz. Enerģija, kam jāpāriet darbībā, tiek tērēta jūtām, kas neko nedod. Visa enerģija tiek derīgi izlietota tikai tad, ja prāts ir pilnīgi mierīgs un koncentrēts. Un, lasot pasaules visizcilāko darbinieku biogrāfijas, jūs redzat, ka viņi visi ir bijuši apbrīnojami mierīgi cilvēki; nekas nav varējis izsist viņus no līdzsvara. Ja cilvēks dusmojas, viņš daudz neizdarīs; turpretī tas, kam nav noslieces uz dusmošanos, vienmēr strādā sekmīgāk. Ikviens, kas padodas dusmām, naidam vai kādai citai kaislībai, nav spējīgs ražīgi strādāt; viņš tikai nomoka sevi, nesasniedzot nekādus rezultātus. Vislielāko darba daudzumu paveic mierīgs, līdzsvarots prāts.

Vēdānta parāda ideālu, bet ideāls, kā zinām, vienmēr stāv tālu no visa reālā vai, kā mēdz teikt, praktiskā.

Savā apkārtējā vidē mēs ievērojam divas tendences: viena ir - piemērot ideālu dzīvei, bet otra- saskaņot dzīvi ar ideālu. To atcerēties ir ārkārtīgi būtiski, jo šīs tendences mums ir lieli kārdinājumi.

Es domāju, ka esmu varējis rīkoties tikai noteiktā veidā, un liela daļa no šīs rīcības bijusi slikta, jo to vadījušas kaislības, dusmas, naids vai egoisms. Un tā nu, ja kāds nāks pie manis sludināt ideālu, kas pirmkārt pieprasa, lai es atsacītos no sava egoisma, no izdabāšanas savām kaislībām, es uzskatīšu šo ideālu par nepraktisku. Bet, ja cilvēks ieradīsies ar ideālu, kas attaisno manu egoismu, samierina mani ar visām manām nelietībām, es tūdaļ pat nopriecāšos un alkatīgi metīšos uz viņa ideālu: tas man šķitīs vispiemērotākais. Vārdam "praktisks", tāpat kā vārdam "pareizticīgs", tiek piešķirta dažāda nozīme.

"Mana reliģija ir pareizā ticība, bet jūsējā - ķecerība." Tāpat ir arī ar praktiskumu. Tikai tas ir praktisks, ko es par tādu uzskatu. Ja esmu veikalnieks, man vienīgā praktiskā nodarbe ir tirgošanās. Ja esmu zaglis, manā uztverē praktiskas zinības ir tikai prasme zagt; viss pārējais ir nepraktisks. Mēs visi lietojam vārdu "praktisks" attiecībā uz to, ko konkrētajā stāvoklī un apstākļos varam darīt. Tāpēc es palūgšu jūs iegaumēt, ka Vēdānta gan ir ārkārtīgi praktiska, tomēr tikai ideāla nozīmē. Ideāls, ko tā sludina, lai cik augsts, nav nesasniedzams, un tomēr tas ir pietiekami augsts, lai būtu ideāls.

Visas Vēdāntas mācības rezultāts izsakāms vārdos "Tu esi Tas", proti, tu esi Dievs! Visi tās atsevišķie pārspriedumi un prāta slēdzieni aizved mūs pie izpratnes par dvēseli, šķīstu un visu zinošu; tā mums rāda, ka tādi māņticīgi priekšstati kā dzimšana un miršana ir tīrā ģeķība, ja runājam par dvēseli. Dvēsele nekad nepiedzimst un nekad nemirst, un tādas domas kā "man jāmirst" vai "es baidos nomirt" ir vienīgi māņticība. Mānīga ir arī doma, ka "es nespēju to izdarīt vai neizdarīt". Es spēju izdarīt visu. Vēdānta pirmām kārtām saka cilvēkam,lai viņš sev tic. Dažas reliģijas cilvēku, kas netic personiskajam Dievam, sauc par ateistu; turpretī  Vēdāntā teikts, ka ateists ir tas, kas netic sev. Par ateismu Vēdānta sauc neticību savas paša dvēseles diženumam. Daudziem tā, bez šaubām, ir briesmīga doma, un vairākums no mums atzīst, ka šāds ideāls nekad nav sasniedzams; taču Vēdānta apgalvo, ka to varam sasniegt mēs ikviens. Ne rasu, dzimuma vai vecuma atšķirības, ne ari kaut kas cits nebūs šķērslis, lai šo ideālu īstenotu, jo šī filozofija rāda, ka tas jau ir īstenots.

Fragments no Svami Vivekananda grāmatas  - Praktiskā Vēdanta, 1.daļa.

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!