<< Visi raksti

Jogas izcelsme

0

1301

Viktorija Vudhola, Džonatans Setins @ 2015-03-15

Joga ir tik sena, ka neviens nezina, kas to „izgudroja”. Pirms četriem tūkstošiem gadu, iespējams, senāk, pirmie garīgie Ziemeļindijas meklētāji sāka pievērsties meditācijai un askētismam, lai sasniegtu un saglabātu savu esamības līdzsvaru. Gadsimtiem ilgi guru jeb skolotāji nodeva zinības mācekļiem, bet tas pārsvarā notika mutiski, tāpēc līdz mūsdienām ir saglabājies maz informācijas par to, kādas bija šīs mācības un kā tās attīstījās.  Par spīti tam, 20.gadismtā tika veikts atklājums, kas saviļņoja pasauli. Arheologi apmetnes drupās, kur ap 2000.gadu p.m.ē. Indas upes ielejā dzīvoja sena Indijas civilizācija, atklāja nelielas māla plāksnītes, uz kurām bija attēlots, šķiet karalisks tēls, kas sēdēja sakrustotām kājām ar kopā saspiestām pēdām. Vai tā varētu būt meditācijas poza? Mēs nezinām, bet ļoti vēlamies tam ticēt.

Pirmā tūkstošgade pirms Kristus Indijā bija augsts attīstības posms – tika celtas varenas pilsētas un pa rosīgajiem tirdzniecības ceļiem izplatījās ne vien preces, bet arī idejas un uzskati.  Cilvēki bija pacēlušies augstāk par vienkāršu eksistenci un uzdeva jautājumus: „Vai dzīve ir vairāk nekā tikai nebeidzams piedzimšanas un nāves loks? Vai pastāv augstāks spēks? Kā uzzināt vairāk?”

Tie, kuri vēlējās veltīt enerģiju tam, lai noskaidrotu, „kas es esmu un kāpēc esmu šeit?”, uzgrieza muguru ierastajai dzīvei un nodevās dziļām pārdomām mežos un alās.  Šāds dzīvesveids nebija paredzēts mazdūšīgajiem, jo ietvēra badošanos, dienām ilgu stāvēšanu uz vienas kājas vai klusēšanu mūža garumā, tomēr atlīdzība, kā tika uzskatīts, bija iekšējā uguns (tapas), kas iznīcina neziņu un atklāj atbildes uz visiem svarīgākajiem jautājumiem. Ir pieejami tālaika raksti, kuros atklāts, ka askēti un pārējie ļaudis nebeidza diskutēt, kāds dzīvesveids ir labāks. „Tas joprojām ir aktuāls jautājums,” saka jogas vēsturnieks un mūks Karloss Pomeda. „Kā lai iekļauj jogu savā ikdienas dzīvē, ja starp abām pastāv konflikts? Dažādas tradīcijas sniedz atšķirīgas atbildes, tomēr tām visām ir kas kopīgs. Joga ir sistēma, kam pievēršamies, lai atrisinātu mūsu esamības dilemmu.”

Tātad jogas tradīcija, ko veido nevis viens, bet gan vairāki, savstarpēji saistīti uzskatu virzieni, attīstījās šādā kontekstā. Ap 8.gs.p.m.ē. jogu rakstītajās vēstures liecībās dēvēja par upanišadām. Tajās vērojama attālināšanās no rituāliem un upurēšanās pretī pamatīgākiem sava iekšējā „Es” meklējumiem. Vārds „joga” nozīmē apziņas kontroli, ieskatīšanos sevī, lūkojoties pēc atbildēm.

Upanišadās ir izvirzīts uzskats, ka mēs dzīves laikā varam pieredzēt garīgu atbrīvošanos. Katrā no mums ir dievišķais (Brahma), tikai esam to pazaudējuši, tāpēc tagad tas atkal jāatrod.  Budismā un džainismā, kas arī attīstījās tajā pašā laika posmā, bija savi jogas elementi, piemēram, uzskati par karmu (rīcības sekām), meditāciju un ētisku rīcību. Gadsimtu laikā šīs kustības viena otru ir daudz ietekmējušas.

Tātad, ko nozīmē joga? To bieži tulko kā „savienība” (kam par pamatojumu izmanto vārda sakni sanskritā yuj – ‘iejūgs’), tomēr Pomeda iebilst, ka precīzāks skaidrojums būtu „līdzekļu vai metodes lietojums, sevis iejūgšana nodarbē, kas veicina augstāko apziņu”.

Atgriežoties pie vēstures grāmatām, jāsecina, ka līdz upanišadu ēras beigām joga bija galvenokārt vīriešu nodarbe, kam pievērsās priesteri un askēti, nevis  ļaudis ar ģimeni, bet tad notika revolūcija. Ap 3.-2.gs.p.m.ē. radās kāds teksts – Bhagavangīta („kunga dziesma”), kas pauž pārmaiņas jogas mērķauditorijā. Gīta bija filozofisks dzejolis, ko pēcāk iecienīja arī tādi ļaudis kā Indijas politiskais līderis Mahatma Gandijs un domātāji Alberts Einšeteins, Aldus Hakslijs un Dr. Alberts Šveicers.

Indijas skolēni to aizvien apgūst, lai iedziļinātos morālē par labu un ļaunu. Gīta sniedz iespēju atrast jogas ceļu, kas atbilst jebkuram dzīvesveidam un vajadzībām, tamdēļ nav jādzīvo alā. Cilvēki var izvēlēties no trim jogas veidiem –bhakti joga (mīlestības un pielūgsmes ceļš), džnāna joga (zināšanu ceļš, apgūstot filozofiskos tekstus) vai karma joga (prasmīgas rīcības ceļš). Nu ikvienam bija iespēja sasniegt iekšējo gudrību, pēc kuras tiecās pirmie askēti, bet tie vēl nebūt nebija jogas veidi, kā ajengāra vai aštanga, ko praktizējam mūsdienās. Suņa stiepšanās ar galvu uz leju un trijstūra poza vēl bija gadsimtiem tālu. Joga, lai kuru ceļu tu izvēlētos, aizvien bija prāta un gara treniņš.

Turpmākajos gadsimtos jogas skolotāji sāka apvienot savus uzskatus sistēmās. Jogs un skolotājs Patandžali, kurš dzīvoja ap 200. g.p.ē. apkopoja šīs tradīcijas „Jogas sūtrās” (tulkojumā pavediens). Tā aizvien ir viena no svarīgākajām lasāmvielām ikvienam, kas vēlas padziļināti apgūt jogu. Šajos 196 aforismos joga definēta kā stāvoklis ārpus meditācijas, ko sauc par samādhi – augstākās apziņas stāvokli, kur neziņa un ciešanas izzūd un mēs vienkārši esam. Patandžali apgalvo, ka joga ir brīdis, kad apklust prāta čalas, prāts pilnībā norimst un atklājas mūsu patiesā daba.

Gribētos ticēt, ka katram jogas pasniedzējam aizvien ir pa krietno nodriskātam sūtru eksemplāram, lai smeltos to gudrības, īpaši iedziļinoties astoņās pakāpēs, ko apraksta Patandžali. Septiņus no šiem 8 elementiem, kas ietver gan uzvedības ierobežojumus, gan jogas pozas, elpošanu un meditāciju, ir paredzēts veikt līdztekus, lai radītu piemērotus apstākļus astotā, samadhi sasniegšanai. Āsanas (pozas) ir viena no šīm pakāpēm, un Patandžali laikā tās bija vienīgi meditācijas pozas. Interesanti, ka āsanas mūsdienās ir visbiežāk praktizētā jogas forma, bet Patandžali par to stāsta ļoti maz. Viņš raksta, ka āsanai (kas nozīmē ‘sēdet’) ir jābūt stabilai (sthira) un priekpilnai (sukham), lai var sēdēt meditējot bez knosīšanās un nekas nenovērstu meditāciju. Patandžali joga, ko viņš sauc par rādža jogu (kas nozīmē ‘karalisks’, atspoguļojot tās varenību), atklāj paņēmienus, kā apvaldīt prātu un tā emocionālo un psiholoģisko nepastāvību.

Avots: Joga Ikvienam.

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!