<< Visi raksti

Krija Joga Latvijā

0

1218

Dzintars Korns @ 2015-10-24

Pašlaik arī Latvijā ik pa brīdim parādās plakāti, informatīvas lapiņas un reklāmas aicinājumi par krija jogas semināriem. Tiek piedāvātas iespējas apgūt krija jogu gan pie ārzemju, gan arī vietējiem skolotājiem tādā vai citādā variantā. Savdabīgi, ka šī kādreiz pie visnotaļ slēgtām tradīcijām piederīgā mācība šobrīd ir tik brīvi un plaši pieejama, ka piedāvājums, šķiet, pat pārsniedz pieprasījumu. Tajā pašā laikā nebūt nav tik brīvi pieejama informāciju par to, kas tad tā krija joga vispār ir, ar ko atšķiras no daudz plašāk zināmās hatha jogas vai vēl kādām citām jogas formām.

Vispirms būtu jāsaprot, ko nozīmē pats vārds “krija”. Vispārīgā nozīmē tas norāda uz darbību, darbu (sk. Ķelnes digitālo sanskrita leksikonu). Savienojumā ar vārdu “joga” tas norāda uz specifisku tehnisku darbību kopu ar iekšējās izaugsmes, pašrealizācijas mērķi. Patandžali savās “Joga sūtrās” raksta: Tapas svādhjāja īšvara pranid-hānā krijā-jogah, tulkojumā — “Gara degsme, pašizpēte un studijas, uzticība un nodošanās Augstākajam — Dievam, Tam Kungam, tā ir krija joga”. Komentētāji parasti skaidro, ka tapas — ‘degsme, kvēle’ — šajā kontekstā nozīmē intensīvu praksi pašrealizācijas vai atbrīvēs (mokša) sasniegšanai saskaņā ar jogas filozofijas cilvēka dzīves uzdevumu izpratni. Patandžali “Joga sūtras” ir jogas aforismi, un tajos paustā filozofija un prakse — tradicionāli tiek saistīta ar psihotehnisko jogas aspektu — radža jogu, bet patiesībā vienīgā jogas forma, kas šajos aforismos ir nosaukta vārdā, ir krija joga.

Indijā laiku pa laikam šis vārdu savienojums ir parādījies dažādu jogas tehniku apzīmēšanai, tomēr kopš 19. gadsimta otrās puses ar to arvien vairāk saprot konkrētas vienotas izcelsmes jogas prakses līnijas ar vienu konkrētu pirmavotu — indiešu mājsaimnieku svēto La-hiri Mahasai un viņa mistisko skolotāju Babadži, kurš saskaņā ar tradīciju joprojām ar skolēnu grupu dzīvo Himalajos fiziskā formā no pat pirmajiem mūsu ēras gadsimtiem un savā laikā esot palīdzējis garīgajā izaugsmē arī Šankarāčarjam un citiem agro viduslaiku indiešu filozofijas un reliģisko tradīciju dižgariem, savukārt, pats mācījies no subkontinenta tradīcijās minētajiem izcilākajiem sidhiem (cilvēkiem, kas attīstījuši īpašus paranormālus spēkus).

Lahiri Mahasai sekotāji norāda, ka krija joga arī faktiski nav nekas cits kā klasiskās radža jogas vienkāršojums un pielāgojums, lai to būtu iespējams bez negatīvām sekām praktizēt parastiem cilvēkiem. Krija jogas studentiem kā studiju materiāls parasti tiek ieteikti klasiskie indusu jogas avoti, sākot ar jau minētajiem Patan-džali aforismiem, tad Bhagavadgīta, kuras teksts krija jogas tradīcijās daudzviet tiek interpretēts simboliski, ar Kurukšetras kauju saprotot cilvēka iekšējo psiholoģisko cīņu ar saviem trūkumiem, Hatha joga Pradipika, Šiva Samhita u. c. Līdztekus šiem tekstiem studijām iesaka arī visus klasiskos lielo pasaules reliģiju tekstus, pirmām kārtām jau tos, kas atbilst studentu pašu reliģiskajai pārliecībai. Lahiri Mahasai, būdams diezgan izteikts brīvdomātājs, pieņēma par mācekļiem dažādu reliģiju sekotājus — sikhus, kristiešus, musulmaņus. Starp hinduistiem viņš pieņēma par mācekļiem arī zemu kastu cilvēkus, kas bija ļoti neparasti braminam tālaika Indijā. Lahiri Mahasai izcilākie mācekļi nopietni studēja gan Bībeli, gan Korānu, un viens no viņa visplašāk pazīstamajiem mācekļiem, Šri Juktešvars, uzrakstīja sanskritā jogas komentāru atsevišķām vietām jaunajā Derībā Kaivalja Daršanam, angļu tulkojuma izdevumā The Holy Science (“Svētā zinātne”).

Šajā nosaukumā spilgti izpaužas būtiska krija jogas skolotāju ideja no pašiem tradīcijas pirmsākumiem — joga ir zinātniska un pēc būtības sevis apzināšanās zinātne, nevis kādas reliģijas sastāvdaļa. Juktešvara slavenākais skolnieks Paramahamsa Jogānanada savā “Joga autobiogrāfijā” raksta, ka “Svēto zinātni” Šri Juktešvars rakstījis pēc paša krija jogas atjaunotāja Babadži norādījumiem. Ari viens no Svami šri Juktešvara jaunākajiem mācekļiem Paramahamsa Hariharānanda, kas pameta šo pasauli 95 gadu vecumā 2002. gadā, grāmatā “Krija joga — dvēseles kultūras zinātne” saka: “Joga ir mentālas disciplīnas zinātne. Apziņas modifikāciju pilnīga kontrole ir mērķis, ko var sasniegt, dažādos līmeņos praktizējot dažādas samādhī formas... Jogas garīgā disciplīna ir ļoti sena... Tā ir neatkarīga garīga disciplīna, kas ir spējīga sniegt visaugstāko labumu pati par sevi. Daudzas garīgas disciplīnas pilnībā balstās uz jogu. Taču tā ir universāla, nevis sektantiska, un to var pielāgot līdz noteiktai pakāpei jebkura disciplīnas procesā. Tās galvenā vērtība ir tajā, ka tā ir praktiska un brīva no dogmām un iepriekšpieņemtām idejām. Tāpēc tā nevarētu konflikti ne ar kādiem garīgu uzskatu novirzieniem vai reliģijām. Klija joga ietver tehnikas..., kur katrs solis pamatojas uz eksperimentālu pieredzi... Pieredze ir pamats jebkādām zināšanām. Zinātnieks eksperimentē un izdara secinājumus, ko viegli akceptēt, jo tie saskan ar citu zinātnieku neatkarīgi iegūtu pieredzi. Krija jogas zinātne sniedz cilvēcei praktisku un eksperimentālu tehniku, kas mums piedāvā iespēju pārbaudīt patiesības, kas atrodamas lielo reliģiju Rakstos. Koncentrācija un meditācijas stāvokļi, ko sasniedz, praktizējot krija jogu, var būt pamats Lielo Patiesību izprašanai.”

Savukārt, jau pieminētais Jogānanda bija, šķiet, pirmais austrumnieks, kas mācīja jogu Rietumos nevis tikai kādiem atsevišķiem cilvēkiem, bet masām. Viņa lekcijas Amerikā pagājušā gadsimta 20. gados apmeklēja līdzīgi kā kādas superzvaigznes uzstāšanos. Un viņš kā savu pirmo literāro darbu rakstīja grāmatu The Science ofReligion” (“Reliģijas zinātne jeb Zinātne par reliģiju”) kopā ar savu akadēmiskā darbībā ieinteresēto palīgu Svami Dhī-rānandu.

Jogānandas “Reliģijas zinātne” — 1928. gadā Losandželosā izdotā izdevuma vāks no 20. un 30. gadu Latvijas Jogas biedrības sekretāra Jāņa Veseļa dēla Maigoņa Ērika Ābola personīgās bibliotēkas

Kā tad funkcionē krija joga? Kā to stāsta Parama-hamsa Jogānanda “Joga Autobiogrāfijā”, krija joga ir instruments cilvēka dabiskās evolūcijas procesa paātrināšanai. “Krija jogs mentāli virza savu dzīvības enerģiju riņķojumā, augšup un lejup, apkārt sešiem muguras centriem..., kas atbilst 12 zodiaka zīmēm, simboliskajam Kosmiskajam cilvēkam. Viena pusminūte enerģijas riņķojuma apkārt jutīgajam cilvēka mugurkaulam sniedz smalku progresu viņa evolūcijā, šī krijas pusminūte tiek pielīdzināta gadam dabiskās garīgās izaugsmes. Cilvēciskās būtnes mikrokosmiskā sistēma ar sešiem centriem (12 ņemot vērā polaritāti) — iekšējiem zvaigznājiem, kurā notiek riņķojums apkārt garīgās gudrības acs saulei, ir saistīta ar 12 zodiaka zīmēm. Šādā veidā visi cilvēki saņem ietekmi no iekšējā un ārējā Kosmosa. Senie gudrie bija atklājuši, ka cilvēka Zemes un debesu vide virza viņa ceļu dabiskā attīstībā 12 gadu ciklos. Senajos Rakstos rakstīts, ka šādā veidā cilvēkam vajag miljons gadu normālas, no slimībām brīvas evolūcijas, lai varētu attīstīt savas smadzenes tā, lai sasniegtu kosmisko apziņu.

Tūkstoš krija pozu, ko var izpildīt 8 ar pus stundās, sniedz jogam vienā dienā tūkstoš gadu dabiskas evolūcijas ekvivalentu: 365 000 dabiskās evolūcijas gadu vienā gadā. Tādējādi trijos gados krija jogs ar gudru piepūli var sasniegt to pašu rezultātu, ko daba varētu viņam sniegt miljons gados. Protams, tik koncentrēts krija jo-gas kurss ir pieejams tikai ļoti attīstītiem jogiem. Guru vadībā tādi jogi var rūpīgi sagatavot savu ķermeni un smadzenes, lai izturētu enerģijas slodzi, ko attīsta intensīvā prakse. Krija iesācējs izpilda savas jogas tehnikas tikai 14 vai 24 reizes divreiz dienā. Atkarībā no prakses intensitātes jogi sasniedz atbrīvi sešos, divpadsmit, divdesmit četros vai četrdesmit astoņos gados. Jogs, kurš nomirst, vēl nesasniedzis pašrealizāciju, paņem līdzi savu krija centienu labo karmu; jaunā dzīve viņu dabiski virzīs uz Bezgalīgo Mērķi. Parasta cilvēka ķermenis ir kā 50 vatu lampiņa, kas nevar sevi uzņemt miljonu vatu spēku, ko attīsta ļoti intensīva krija prakse. Taču pakāpeniski un regulāri papildinot vienkāršās un drošās krija metodes, cilvēka ķermenis no dienas dienā astrālā līmenī pārveidosies un visbeidzot pietiekami izsmalcināsies, lai izpaustu kosmiskās enerģijas bezgalīgo potenciālu, kas nosaka pirmās materiāli aktīvās Gara izpausmes... Taču krija praksi jau pašā sākumā pavadīs rimtas noskaņas un mierinošas izjūtas no atjaunojošas iedarbības mugurkaulā.”

Kā to uzsver daudzi krija skolotāji (sk., piemēram, Bhattačarja), šodienas krija joga ir veidota īpaši tā, lai būtu piemērota pavisam parastam, ikdienas dzīvē noslogotam cilvēkam, ne tikai īpaši sagatavotiem jogiem. Viens no šodienas krija meistariem Paramahamsa Prag-jānānanda grāmatā “Krija joga kā dvēseles kultūras ceļš” raksta, ka šis Lahiri Mahasai no ļoti senas jogas formas (pēc būtības no jogas “saknes” vingrinājumiem) izveidotais tehniku un meditāciju komplekss var visnotaļ palīdzēt ieinteresētam cilvēkam gan viņa fiziskā, gan emocionālā, gan intelektuālā, gan garīgā izaugsmē. Krija pamatā ir elpošanas mehānisma saistība ar apziņu. Specifiskas elpošanas metodes veido krija jogas kodolu. Taču krija elpošanas vingrinājumi ir vienkārši un viegli un, pareizi izpildīti, nevarētu radīt nekādas fiziskas problēmas. Papildus tiem ir daži fiziski un daži koncentrācijas vingrinājumi, kas arī neprasa kādu ļoti īpašu sagatavotību. Tos var izpildīt pat fiziski ne pārāk stipri cilvēki vai tādi, kuru veselība varbūt nav ideālā stāvoklī. Protams, 

katram konkrētam cilvēkam, kuram varbūt ir kādi fiziski ierobežojumi, būtu jāizrunājas ar skolotāju par iespējamiem vingrinājumu pielāgojumiem, taču, tā kā krija saskaņā ar senajām tradīcijām vienmēr tiek tikai personiski nodota no skolotāja skolniekam, arī tas nevarētu radīt problēmas. Paramahamsa Hariharānanda savos darbos par krija jogu daudzviet uzsver, ka krija jogas pamat -tehnikas — jo īpaši maha mudra, cita starpā var radīt arī ļoti pozitīvu iedarbību uz veselību. Bet, protams, kā ar jebkuriem vingrinājumiem, veselais saprāts ir cilvēkam vienmēr vajadzīgs, lai ar tiem nepārforsētu vai nenodarītu kaut kādā veidā pāri savam ķermenim.

Kā pašlaik ar daudz ko, arī ar krija jogu, tai izplatoties arvien plašāk, situācija nav tik vienkārša, un cilvēkiem pašiem jābūt atbildīgiem, izvēloties informācijas avotus. Ikvienam, kas gribētu sākt vingrināties, vajadzētu pārbaudīt, no kā viņi saņem šos vingrinājumus. Kaut ari tie ir vienkārši, tomēr, lai, tos praktizējot, gūtu atbilstošu progresu, ļoti svarīga ir pareiza izpratne par vingrinājumu būtību. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēks, kas krija jogu māca, būtu patiešām autorizēts skolotāju pēctecībā un patiesi sagatavots sniegt pareizu apmācību. Kā jau iepriekš minēts, krija pamatojas uz iekšējiem pieredzējumiem, un pirmo ieskatu krija jogas praksei būtiskās pieredzēs cilvēkam būtu labi saņemt jau krija apmācības laikā. Tas, vai viņš to saņems un vai saņēmis sapratīs, ir atkarīgs gan no skolotāja, gan skolēna.

Patiesībā Latvija ir šajā ziņā tik veiksmīga, ka šeit patiesas, autorizētas krija jogas metodes kļuva pieejamas jau pagājušā gadsimta 20. gados, visai drīz pēc krija pirmā izplatītāja Rietumos Jogānandas došanās uz Ameriku. Jau Latvijas republikas pastāvēšanas pirmajos gados, 20. gadu sākumā, izveidojās Latvijas Jogas biedriba jeb "Jogas zinātņu centrs Latvijā”, kas tolaik bija viena no pašām pirmajām Šāda veida organizācijām Eiropā. Jogas biedrības sekretārs Jānis Veselis uzzināja par Jogānandas aktivitātēm Amerikā un sāka saraksti ar viņa tālaika pailgu Svami Dhlrānandu. 20. gadu beigās Veselis jau eittgi praktizējās, sekojot Dhlrānandas un Jogānandas norādījumiem. Viņš izrādīja aktīvu interesi par vingrinājumu detaļām, vestulēs uzdeva jautājumus un saņēma Dhlrānandas precizējošās atbildes un paskaidrojumus. Jānis Veselis ari saņēma Jogānandas izdoto iekšējās kultūras mēnešrakstu "Austrumi — Rietumi”. Līdz ar to ļoganandas plašākai publikai domātie materiāli no 1928. gada bija pieejami ari citiem tālaika Latvijas Jogas biedrības biedriem. Pateicoties Veseļa centieniem, attīstījās sadarbība starp Latvijas Jogas biedrību un Jogānandas krija jogas izplatīšanai izveidoto Pašrealizācijas sadraudzību Amerikā, lai arī līdz Otrajam pasaules karam nemaz neplānoja izvērst plašāk savu darbību Eiropas virzienā, kā to var lasīt kādā vēstulē. 1931. gadā Veselis sāk saņemt augstāko līmeņu lekcijas. Tālākā aktivitāšu attīstības gaitā Jānis Veselis sāka darbu pie Jogānandas lekciju tulkošanas latviski Jogas biedrības biedru vajadzībām. Mazliet vēlāk jau personīgi ar Jogānandu sākās sarakste par īpašās enerģijas vadīšanas sistēmas — tā sauktās Jogodas sistēmas — klašu atvēršanu Rīgā, kā ari par krija jogas centra kā Latvijas Jogas biedrības apakšstruktūras izveidi. Jāatzīmē, ka 30. gados Latvijas Jogas biedrība izvērsa visnotaļ aktīvu darbību ne tikai Latvijas, bet, varētu teikt, pat starptautiskā mērogā. Tās vadītājs Harijs Dīkmanis, arī Jānis Veselis, 

Sākuma un beigu fragmenti no Jogānandas 1933. gada februāra vēstules Veselim

sieviešu sekcijas vadītaja Anna Dolfija, kā arī aktīvākie biedrības biedri Alfrēds Biezais, Anna Plaudis u. c. sarakstījās ar tālaika izcilākajiem indiešu jogas skolotājiem, sadarbojās ar tādiem pašiem aktīviem meklētājiem un jaunu ceļu izmēģinātājiem citās Eiropas valstis.

Visbeidzot sadarbībā ar Jogānandas organizāciju tika izstrādāts, iespiests un izplatīts starp biedrības biedriem to privātai lietošanai īpašs Jogānandas pašu būtiskāko atziņu, Jogodas sistēmas un krija jogas konspekts latviešu valodā. Krija jogas mācība tika pamatota ar Jēzus vārdiem.

Šie ir Bībeles citāti, uz kuriem parasti atsaucas krija jogas skolotāji. Kā uzsver krija tradīcija, jau pats Babadži esot norādījis uz krija jogas universālo raksturu, uz to, ka tā ir senāka par jebkuru no šodienas reliģijām un ka tās principi ir atrodami visu lielo reliģiju pamatos. Viņš personīgi Kumbha Melas laikā norādīja Svami Sri Juktešvaram uzrakstīt grāmatu “Svētā zinātne”, kurā tas analizēja jogas filozofijas un Bībeles paralēles. Norādot uz krija mācības principu sākotnējo vienību ar kristīgo ideju, Jogānanda visu mūžu nēsāja krustiņu un savā žurnālā regulāri ievietoja komentārus Jaunajai Derībai no jogas viedokļa, ko vēlāk apkopota fundamentāla grāmatā Second Coming of Chriit (“Otrreizējā Kristus atnākšana” ) — jaunajā 2004. gada izdevumā kopā ar pielikumiem divos sējumos šis komentārs aizņem 1642 lappuses. Latvijas Jogas biedrība pastāvēja līdz padomju varas ienākšanai Latvijā 1940. gadā. Padomju varai tāda nebija vajadzīga, uzskatīdama to par kaitīgā buržuāziskā dzīves veida sastāvdaļu. Nebija vajadzīga ari krija joga. Bija jau sācies Otrais pasaules karš. Biedrības biedri izklīda kur nu kurais. Vienus samala karš un izsūtījumi, citi devās emigrācijā, bet bija arī tie, kas palika Latvijā. Cita starpā ari Jānis Veselis pārdzīvoja visus pārmaiņu laikus un palika Latvijā. Ar jogu un tajā skaitā krija jogu Jānis Veselis strādājis regulāri ik dienas līdz mūža galam, lai gan padomju apstākļos tās bija visai noslēgtas privātas nodarbības. Tas pats attiecas ari uz citiem Jogas biedrības bijušajiem biedriem, kas palika Latvijā. Tomēr arī šajā laikā šie ļaudis nedzīvoja izolācijā. Cilvēki, kam tas bija nepieciešams, atrada jogas praktiķus un varēja saņemt nepieciešamo padomu, palīdzību, materiālus. Turklāt pēc Staļina nāves, Hruščova atkušņa apstākļos, atjaunojās ari zināma, kaut diezgan noslēgta, publiska darbība. Viena no bijušajām biedrības sieviešu nodaļas biedrēm Alma Ozoliņa 

LJB līderi ar indiešu jogas skolotāju Latvijā, 1940. gada pavasarī Labajā malā sēž LJB prezidents Harijs Dīkmanis, labajā malā stāv LJB sekretārs Jānis Veselis

50. gadu otrajā pusē privātu viesību aizsegā sāka organizēt veco biedrības biedru un arī kādu jaunu interesentu kopā sanākšanas, kuru neatņemama sastāvdaļa bija zinošāko uzstāšanās ar lasījumiem un lekcijām par jogas un garīgās izaugsmes tēmām. Vecie biedrības biedri strādāja pie 30. gadu mācību materiālu pārrakstīšanas, kā arī jauniegūtu materiālu tulkošanas latviešu valodā. Dažādu tulkotāju tulkošanas kvalitāte gan bija visai atšķirīga, tomēr vismaz saturs bija pieejams interesentiem.

Bija daži bijušie biedrības biedri, kam dīvainā kārtā padomju apstākļos izdevās saglabāt saraksti, kaut neregulāru un stingri kontrolētu, ar Indijas skolotājiem un kādreiz saņemt arī kādu no jaunajām grāmatām. Pēc Hruščova atkušņa beigām gan šī sarakste lielākoties pārtrūka, bet tad jau atkal sāka ieplūst materiāli ar Krievijas akadēmisko aprindu kontaktu starpniecību. Līdz ar to šajos jautājumos saistība ar norisēm “Lielajā Pasaulē” nekad nepārtrūka pilnība. Tā ari jogānandas krija jogas lekcijas padomju pagrīdes mašīnraksta izdevumos palika pieejamas nopietniem meklētājiem.

Jānis Veselis kopā ar Finku 50. gadu otrajā pusē. Pēc slavenā gaišreģa atgriešanās no izsūtījuma Jānis Veselis bija tas cilvēks, kas pieņēma Finku dzīvot savās mājās. Fotogrāfija no Maigoņa Ērika Ābola personīgā arhīva

Padomju garīgās pagrīdes darbības un krija jogas kontekstā noteikti jāatzimē rakstniece Alise Eka un viņas vīrs Jānis Praiss. Arī viņi abi bija saistīti ar krija jogu padomju laikā. Alise Eka līdzdarbojās pie vairākiem nozīmīgiem tulkojumiem, tajā skaitā, šķiet, arī pie Jogānandas “Joga autobiogrāfijas” pagrīdes tulkojuma. Jāņa Praisa gleznotie Latvijas Jogas biedrības bijušo skolotāju Svami Šivānandas un Svami Šri Juktešvara portreti pēc šodienas krija jogas skolotāju atzinuma pat fantastiski precīzi attēlo šo cilvēku iekšējo stāvokli. Gleznotājs šos cilvēkus dzīvē nekad nebija saticis un bija redzējis tikai dažas jau daudz ko pārdzīvojušas viņu fotogrāfijas. Tomēr viņš spēja tos uzgleznot precīzi un ar šo portretu starpniecību nodot arī zināmu garīgu saturu.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas jau 90. gadu sākumā iesākās dažādu jogas klubu veidošanās process. Taču šis ir pavisam cits laikmets un arī pavisam cita pieeja jogas mācību izplatīšanai. Tāda vienota jogas organizācija, kāda bija Latvijas Jogas biedrība 20. gadsimta 20. un 30. gados, vairs nemaz arī nebija iespējama. Indijā joga ir vienmēr pastāvējusi guru-skolnieka attiecību kontekstā. Līdz ar to katram ievērojamākam jogas skolotājam ir sava joga. Protams, Indijā pastāv arī akadēmiska, zinātniska jogas izpēte, turklāt katram atsevišķam jogas veidam ir tā vispārīgie principi, tomēr tradicionālo tehniku gadsimtu gaitā ir bijis izstrādāts tūkstošiem, un radošā momenta iespējas arī ir lielas. Tāpēc pastāv daudzas jogas skolas, un ikviena izcila joga ievērojamākie mācekļi rada atkal jaunus un jaunus attiecīgās skolas jebšu pēctecības līnijas zarus.

Savukārt Rietumu pasaulē jogas klubi un sekcijas tagad daudz biežāk un pārsvarā veidojas kā sava veida biznesa struktūras, nevis kā sabiedriskas organizācijas ar veselīga dzīvesveida vai Austrumu tradīcijās sakņota garīguma apgūšanas vai izplatīšanas mērķi. Protams, arī Latvijā daudzējādā ziņā tas tagad risinās gluži tāpat grupām ārpus Indijas, ka izmaiņas, ko tie ieviesuši krija jogā, ir nepamatotas un neatbilstošas u. tml.

Jāņa Praisa gleznotais Šri Juktešvara portrets

Citas krija jogas autoritātes (piemēram, Šai-lendra Bidžoi Dasgupta, Sidhanath u. c.) turpretī norāda, ka iepriekš minētie skolotāji mācīja krija jogu pilnīgi citos apstākļos un lielākoties cilvēkiem ar stipri atšķirīgu sagatavotības līmeni, tāpēc viņiem vajadzēja meklēt jaunus pielāgojumus, lai panāktu to pašu rezultātu. Viņi uzsver, ka minētie skolotāji gan paši sasniedza izcilus rezultātus, gan ari daudziem rietumniekiem, kuri līdz tam nebija pazīstami ne ar kādām jogas formām, palīdzēja sasniegt ievērojamus sasniegumus, tāpēc, lai kritizētāji vispirms parāda, ka var to pašu, un tad lai runā.

Krija jogas nemainīgs princips ir tiešā apmācība — mācības un metožu nodošana no skolotāja skolēnam. Šādā gadījumā ļoti svarīga ir gan skolotāja kvalifikācija, gan skolēna paša gatavība mācīties, gan ari psiholoģiskā saite starp meistaru un mācekli. Tāpēc tiem, kas vēlas nopietni mācīties šo tradīciju, vislabākais ceļš ir mēģināt iekšēji sajust, kas viņus vairāk uzrunā.

Kas attiecas uz krija jogu Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, lai cik tas būtu dīvaini, tā tieši tad gandrīz uz piecpadsmit gadiem tikpat kā pilnībā izzuda plašākai pieejamībai. Vecās Jogas biedrības biedri pamazām bija aizgājuši mūžībā. Tie vidējās paaudzes cilvēki, kas kaut ko zināja par šo vēsturi un kriju, klusām darbojās katrs savā nodabā. Bija atsevišķi centieni atjaunot sadarbību ar Jogānandas organizāciju Amerikā u. tml., bet tie tā arī neguva plašāku un organizētāku raksturu.

Tā tas bija līdz pat jaunā gadsimta pirmās desmitgades vidum, kad 2005. gada vasarā Latvijā ieradās un sadarbībā ar Drustu tautskolu “99 Baltie zirgi” novadīja krija jogas semināru Svami Šri Juktešvara un Parama-hamsa Jogānandas izcilā sekotāja Paramahamsa Hariha-rānandas skolnieks un ievērojams krija jogas skolotājs Svami Šuddhānanda. Un tā, sākot no 2005. gada līdz šim brīdim Hariharānandas līnijas krija jogas skolotāji apmeklē Latviju. Sākumā tas bija reizi gadā, bet pēdējos gados jau divas reizes — ziemā un vasarā, turklāt vasarā parasti ir ilgstošāks seminārs, kura otrā daļa notiek dabiskā lauku vidē.

Pāris gadus vēlāk Latviju pirmo reizi apciemoja arī Lahiri ģimenes līniju pārstāvošais Mahasai mazmazdēls Šibendhu Lahiri. Šibendhu līnijas sekotāju kopa šobrīd arī ir ieņēmusi stabilu vietu Latvijas krija jogas saimē. Latvijā ir bijis arī seminārs ar Juktešvara līnijas ievērojama skolotāja Svami Šankarānandas mācekli zviedru jo-gāčarju Per Wibe, lai gan Šankarānandas līnija vairāk darbojas Lietuvā. Piemēram, 2014.gada pavasarī Svami Šankarā-nanda arī pats personīgi apmeklēja Lietuvu. Līdz ar to šobrīd Latvijā ikvienam ir iespējams saņemt autorizētu krija jogas apmācību vai arī doties uz kādu no Rietumvalstīs vai Indijā sastopamajiem krija centriem, vai arī, ja nu kāds vēlas, meklēt savu personīgo krija jogas skolotāju, ceļojot pa Himalajiem.

 

Dzintars Korns

Dziedniecības gadagrāmata 2014. Jumava

Komentāri

Šim rakstam nav komentāru.

Lai pievienotu komentāru, ir jāielogojas!