Reiz kāds profesors uzstājoties auditorijas priekšā, izstāstīja anekdoti. Vienu no tiem dzīvespriecīgajiem un aizraujošajiem jokiem, kas spēj sasmīdināt jebkuru. Kad viņš pabeidza, tad visa zāle kratījās smieklos.
Pēc 15 minūtēm viņš atkal izstāstīja to pašu anekdoti. Šoreiz tikai daži cilvēki pasmaidīja, bet lielākā daļa saskatījās, paraustot plecus. Cits pat noskurinājās, nodomājot, ka profesoram nav kaut kas kārtībā ar galvu.
Pēc pusstundas profesors trešo reizi izstāstīja to pašu anekdoti. Tad viņš uzmeta visiem klātesošajiem jautājošu skatienu un smaidot jautāja – „Smieties visu laiku par vienu joku jūs nevarat, tad kādēļ gan spējat visu laiku raudāt viena un tā paša iemesla dēļ?”
