Leģenda vēsta, ka aizlaikos Dievs nolēmis paslēpties kaut kur paša radītajā pasaulē.
Dievam prātojot, kur būtu vislabākā vieta, ap viņu sapulcējās eņģeļi.
“Esmu nodomājis paslēpties kaut kur vai kādā, ko pats esmu radījis,” Dievs paskaidroja eņģeļiem. “Tur, kur mani nevarētu pārāk viegli atrast, jo tieši meklējumu laiks stiprinās cilvēku garu un veicinās Atklāsmi.”
“Kāpēc jums nepaslēpties dziļi zemē, uz kuras dzīvo cilvēki?” ieteicās pirmais eņģelis.
Dievs brīdi apsvēra priekšlikumu, tad atbildēja: “Nē. Nepaies ilgs laiks, un cilvēki iemācīsies ierīkot raktuves un iegūt zemes dzīļu bagātības. Pārāk ātri viņi mani atradīs, un viņiem pietrūks laika garīgajai atklāsmei.”
“Varbūt uz Mēness?” prātoja otrs eņģelis.
Dievs brīdi apdomāja arī šo priekšlikumu, tad pakratīja galvu. “Nē. Paies nedaudz ilgāks laiks, tomēr ne pietiekami ilgs, un cilvēki iemācīsies lidot kosmosā. Viņi ieradīsies arī uz Mēness, izpētīs to un mani atradīs, pirms būs nobrieduši atklāsmei.”
Eņģeļi mulsa neziņā, ko vēl ieteikt. Iestājās ilgs klusums.
“Zinu!” pēdīgi iesaucās viens no eņģeļiem. “Noslēpieties viņu sirdīs! Viņi nekad neiedomāsies tur ieskatīties!
“Patiešām!” piekrita Dievs, priecīgs, ka atrasta pareizā vieta.
Tāpēc Dievs slēpjas dziļi katra sirdī, līdz pienāk brīdis, kad cilvēks ir pietiekami nobriedis garā un gudrībā, lai riskētu iedziļināties savas esības slēptākajos nostūros un tur atklāt savu Radītāju, savienojoties ar Dievu mūžībā.
Mārgaretas Silfa
