Cilvēkam nekad nav gana ne tāpēc, ka pasaule būtu skopa, bet tāpēc, ka viņa prāts ir negausīgs. Viņš ir kā cilvēks, kas dzer sālsūdeni — jo vairāk dzer, jo vairāk slāpst. Tā nav dzīves netaisnība, tā ir viņa paša iekšējā akluma sekas.
Cilvēks dzīvo ilūzijā, ka piepildījums slēpjas nākamajā ieguvumā. Viņš dzenas pēc vairāk naudas, vairāk atzinības, vairāk baudas, vairāk drošības, vairāk varas. Katru reizi, kad viņš kaut ko sasniedz, viņš uz mirkli jūtas apmierināts — bet šis mirklis ātri izgaist. Tad parādās jauna vēlme, jauns trūkums, jauns tukšums. Tā viņš skrien visu mūžu, bet nekad neapstājas.
Šī nemitīgā tiekšanās nav spēks, tā ir vājums. Tā ir verdzība savām vēlmēm. Cilvēks iedomājas, ka viņš valda pār savu dzīvi, bet patiesībā viņu valda viņa paša alkas. Viņš nav brīvs — viņš ir piesiets pie mantām, pie panākumiem, pie citu cilvēku viedokļa un pie savām bailēm.
Viņam nekad nav gana, jo viņš dzīvo pastāvīgā salīdzināšanā. Viņš skatās uz citiem un domā: “Man vajag tikpat vai vairāk.” Pat tad, kad viņam ir pietiekami, viņš nejūtas pietiekams. Šī skaudība un nemiers grauž viņu no iekšienes un neļauj piedzīvot mieru.
Viņam nekad nav gana arī tāpēc, ka viņš baidās. Viņš baidās zaudēt, baidās palikt bez, baidās nebūt pietiekams. Šo baiļu dēļ viņš krāj, uzkrāj, kontrolē, tur, sargā — bet jo vairāk viņš tur, jo vairāk viņš baidās pazaudēt. Viņš pats sevi ieslēdz zelta būrī.
Cilvēks nekad nav apmierināts, jo viņš meklē piepildījumu ārpus sevis. Viņš domā, ka mantas, baudas un atzinība aizpildīs viņa tukšumu. Taču ārējais nekad nepiepilda iekšējo. Jo vairāk viņš ņem, jo tukšāks viņš kļūst.
Vēlmes pašas par sevi nav kļūda — kļūda ir kļūt par to vergu. Cilvēks ļauj savām iegribām vadīt savu dzīvi, nevis saprātam. Viņš ēd par daudz, pērk par daudz, prasa par daudz, gaida par daudz — un tad brīnās, kāpēc ir noguris, neapmierināts un nemierīgs.
Tomēr šī slimība nav neārstējama.
Pirmkārt, cilvēkam ir jāierauga patiesība: nekad nebūs “pietiekami”, ja viņš pats nemainīsies. Pasaule viņu neizglābs — viņam jāsakārto savs prāts.
Otrkārt, viņam jāiemācās savaldīt savas vēlmes, nevis tām kalpot. Tas nozīmē skaidri redzēt, kas patiešām vajadzīgs, un atmest lieko. Jo mazāk viņš prasa no dzīves, jo brīvāks viņš kļūst.
Treškārt, viņam jābeidz dzīvot bailēs no zaudējuma. Viss, kas ir iegūts, reiz tiks zaudēts — tā ir dzīves kārtība. Kad cilvēks to pieņem, viņš pārstāj trakot, krāt un turēt, un sāk dzīvot mierīgāk.
Ceturtkārt, viņam jāmaina virziens no ņemšanas uz došanu. Cilvēks kļūst bagātāks nevis tad, kad viņš uzkrāj, bet tad, kad viņš māk dalīties. Paradokss ir vienkāršs: jo vairāk viņš dod bez aprēķina, jo mazāk viņam trūkst.
Piektkārt, viņam jāiemācās būt klātesošam tagadnē. Lielākā daļa viņa nemiera rodas no dzīvošanas pagātnē vai nākotnē. Kad viņš apstājas un ir šeit un tagad, viņš atklāj, ka šajā mirklī bieži vien viņam jau ir pietiekami.
Un visbeidzot — cilvēkam jābeidz uzskatīt sevi par visa centru. Kamēr viņš dzīvo tikai sev, viņam nekad nebūs gana. Kad viņš sāk dzīvot arī citu labā, viņa ego kļūst mazāks, bet viņa iekšējais miers — lielāks.
Tāpēc patiesība ir skarba: cilvēkam nekad nav gana nevis tāpēc, ka pasaule viņu apdala, bet tāpēc, ka viņš pats ir nepiesātināms. Brīvība sākas tad, kad viņš pārstāj dzīt sevi līdz neprātam un sāk valdīt pār savām vēlmēm.
Patiesais spēks nav iegūt vairāk.
Patiesais spēks ir prast pietikt ar to, kas ir.
Un tikai tad, kad cilvēks iemācās pietikt, viņš pirmo reizi savā dzīvē saprot, ka viņam patiesībā vienmēr ir bijis gana.
Attēls: https://www.deviantart.com/joifish/art/Stranger-1195190839
