Tibetas medicīna, kas balstās gan uz seno Indijas ājurvēdu, gan budisma filozofiju un vietējām Bon tradīcijām, uzskata, ka cilvēka veselību nevar saprast tikai caur ķermeni. Tā ir nesaraujami saistīta ar prāta stāvokli, emocijām un cilvēka attieksmi pret pasauli. Šīs sistēmas centrā atrodas jēdziens par Trīs indēm (tibetiešu valodā dug gsum) – nezināšanu, pieķeršanos un naidu –, kuras tiek uzskatītas par galvenajiem ciešanu, slimību un karmisko seku cēloņiem.
Tibetas medicīna māca, ka cilvēks sastāv no ķermeņa, enerģijas un prāta. Ja prāts ir līdzsvarots, arī ķermenis mēdz būt vesels; ja prāts ir saindēts ar negatīviem stāvokļiem, tas agrāk vai vēlāk izpaužas fiziskā nelīdzsvarotībā. Trīs indes nav tikai morāli vai filozofiski jēdzieni – tās tiek uzskatītas par reāliem psihosomatiskiem faktoriem, kas ietekmē cilvēka dzīvības spēku.
Pirmā inde ir nezināšana (ma rig pa). Tā netiek saprasta kā intelektuāls zināšanu trūkums, bet kā dziļa apmulsuma un neizpratnes stāvoklis par realitātes dabu. Cilvēks, kurš atrodas nezināšanas varā, neredz pasauli tādu, kāda tā ir – viņš neapzinās pārejošumu, savstarpējo saistību un cēloņu un seku likumu. Tibetas medicīnā nezināšana tiek saistīta ar gļotu principu (badkan), kas pārstāv smagumu, inertu un stagnējošu enerģiju ķermenī. Kad šī inde dominē, cilvēks var kļūt apātisks, apjucis, miegains, emocionāli noslēgts vai depresīvs. Fiziski tas var izpausties kā lēna vielmaiņa, liekais svars, gremošanas problēmas vai vispārēja smaguma sajūta. Garīgā līmenī nezināšana tiek uzskatīta par pamata cēloni, no kura izaug pārējās divas indes.
Otrā inde ir pieķeršanās (’dod chags). Tā izpaužas kā pārmērīga vēlme, alkatība, atkarība no patīkamām sajūtām, cilvēkiem vai lietām. Pieķeršanās liek cilvēkam nepārtraukti meklēt baudu un izvairīties no nepatīkamā, radot pastāvīgu iekšēju nemieru. Tibetas medicīnā šo stāvokli saista ar vēja principu (rlung), kas pārstāv kustību, nervu sistēmu un psihisko aktivitāti. Kad pieķeršanās kļūst dominējoša, cilvēks var kļūt nemierīgs, pārstimulēts, emocionāli nestabils vai pārāk pieķēries savām domām un vēlmēm. Fiziski tas var izpausties kā bezmiegs, trauksme, sirds ritma traucējumi, gremošanas problēmas vai spriedze ķermenī. Tibetas skatījumā pieķeršanās rada ciešanas, jo viss, kam cilvēks pieķeras, ir pārejošs.
Trešā inde ir naids (zhe sdang), kas ietver dusmas, aizvainojumu, agresiju, skaudību un naidīgumu. Šī inde ir destruktīva gan attiecībās, gan cilvēka paša ķermenī. Tibetas medicīna to saista ar žults principu (mkhris pa), kas pārstāv karstumu, iekaisumu un transformācijas procesus organismā. Kad naids dominē, cilvēks kļūst viegli aizkaitināms, spriedzes pilns un impulsīvs. Fiziski tas var izpausties kā iekaisumi, paaugstināts asinsspiediens, aknu un žultspūšļa problēmas, ādas slimības vai galvassāpes. Garīgā līmenī naids tiek uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem karmiskās negatīvās enerģijas avotiem.
Tibetas medicīna neuzskata Trīs indes tikai par morālām kļūdām, bet par ārstējamiem prāta stāvokļiem. Ārstēšana ietver ne tikai augu preparātus un diētu, bet arī dzīvesveida korekcijas, elpošanas prakses, meditāciju un ētisku uzvedību. Cilvēkam tiek mācīts vērot savas emocijas, nevis akli tām sekot, un pakāpeniski attīstīt pretindes: gudrību pret nezināšanu, dāsnumu un ne-pieķeršanos pret alkatību, kā arī mīlestību un līdzjūtību pret naidu.
Trīs indes tiek attēlotas arī Tibetas “Dzīvības ratā” – ikoniskā mandalā, kur centrā gailis, cūka un čūska simbolizē attiecīgi pieķeršanos, nezināšanu un naidu. Šie trīs dzīvnieki viens otru dzen uz priekšu, parādot, ka indes ir savstarpēji saistītas un baro cita citu.
Noslēgumā var teikt, ka Tibetas medicīnas skatījumā patiesa veselība nav tikai slimību neesamība, bet harmonija starp ķermeni, enerģiju un prātu. Kamēr cilvēks atrodas Trīs indes varā, viņš piedzīvo ciešanas – gan fiziskas, gan garīgas. Taču, apzinoties un pakāpeniski transformējot šīs indes, ir iespējams ne tikai dziedināt ķermeni, bet arī tuvināties dziļākai iekšējai brīvībai.
