Veselība nav tikai stiprs ķermenis vai slimību neesamība. Tā ir plašāka par to — tā ir saskaņa starp ķermeni, prātu un sirdi. Cilvēks ir vesels ne tikai tad, kad viņš var strādāt un kustēties bez sāpēm, bet arī tad, kad viņa prāts ir mierīgs, viņa sirdsapziņa skaidra un viņa dzīve jēgpilna.
Daudzi cilvēki domā par veselību tikai tad, kad to zaudē. Ikdienā viņi skrien, steidzas, raizējas, salīdzina sevi ar citiem un dzīvo pastāvīgā spriedzē. Šāda dzīve pakāpeniski grauj ne tikai ķermeni, bet arī iekšējo līdzsvaru. Tāpēc patiesas veselības pamats sākas nevis pie ārsta, bet cilvēka attieksmē pret dzīvi.
Ķermenis ir kā mājoklis, kurā cilvēks dzīvo. Ja cilvēks šo mājokli nekopj, pārslogo vai bojā ar nepareiziem ieradumiem, tas agrāk vai vēlāk sabrūk. Tāpēc rūpes par veselību sākas ar mērenību. Tas nozīmē ēst ar apdomu, nevis pārmērīgi, kustēties regulāri, bet nepārslogot sevi, un dot ķermenim pietiekami daudz atpūtas. Cilvēks, kurš māk ieklausīties savā ķermenī, parasti izvairās no daudzām kaitēm.
Taču tikpat svarīga kā ķermeņa kopšana ir prāta kopšana. Nemierīgs prāts rada saspringumu visā cilvēkā. Pastāvīgas raizes, dusmas, skaudība un neapmierinātība grauj veselību daudz lēnāk, bet tikpat droši kā slikti ieradumi. Tāpēc veselīgs cilvēks ir tas, kurš māk nomierināt savas domas, neļaut tām viņu valdīt un saglabāt iekšēju skaidrību pat grūtās situācijās.
Svarīgs veselības pamats ir līdzsvars. Cilvēks, kurš dzīvo galējībās — strādā līdz spēku izsīkumam, pārēdas, pārāk daudz uztraucas vai pārāk daudz meklē baudu — agri vai vēlu saskaras ar sekām. Līdzsvars nozīmē dzīvot tā, lai darbs, atpūta, kustība un miers būtu saskaņā.
Veselība ir cieši saistīta arī ar cilvēka dzīvesveidu. Ja cilvēks dzīvo godīgi, rūpējas par citiem un rīkojas saskaņā ar savu sirdsapziņu, viņa prāts ir mierīgāks. Mierīgs prāts savukārt palīdz saglabāt stipru ķermeni. Savukārt cilvēks, kurš dzīvo ar vainas apziņu, pastāvīgā melos vai konfliktos, nes sev līdzi iekšēju spriedzi, kas pamazām izpaužas arī fiziskās kaitēs.
Veselība nav atdalāma no cilvēka attieksmes pret darbu. Ja cilvēks strādā ar rūpību, bet bez pārmērīgas pieķeršanās panākumiem, viņš mazāk izdeg un mazāk pakļauj sevi stresam. Ja viņš dara savu darbu apzinīgi, bet pieņem, ka ne visu var kontrolēt, viņš saglabā iekšēju mieru. Šāds miers ir viens no spēcīgākajiem veselības balstiem.
Liela nozīme ir arī tam, kā cilvēks izturas pret savām vēlmēm. Ja viņš pastāvīgi dzenas pēc vairāk — vairāk mantas, vairāk baudījuma, vairāk atzinības — viņš kļūst nemierīgs un saspringts. Šī iekšējā spriedze agri vai vēlu atspoguļojas arī ķermenī. Savukārt cilvēks, kurš māk būt apmierināts ar pietiekamo, dzīvo vieglāk un veselīgāk.
Veselība nozīmē arī spēju pieņemt dzīves mainīgumu. Slimības, novecošana un zaudējumi ir daļa no cilvēka ceļa. Ja cilvēks cīnās pret šo patiesību, viņš cieš vairāk nekā nepieciešams. Pieņemšana nenozīmē padošanos, bet mierīgu izpratni — darīt to, ko var, un pieņemt to, ko nevar mainīt.
Ceļš uz patiesu veselību ir ikdienas izvēļu ceļš. Tas ir ceļš, kurā cilvēks rūpējas par savu ķermeni, kopj savu prātu un dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu. Tas ir ceļš, kurā viņš meklē ne tikai ārēju labsajūtu, bet arī iekšēju mieru.
Tādējādi veselība nav tikai medicīnas jautājums, bet dzīvesveida, attieksmes un apziņas jautājums. Patiesi vesels cilvēks ir tas, kurš spēj dzīvot mierīgi, rīkoties atbildīgi, mīlēt bez īpašumtiesībām un pieņemt dzīvi ar skaidru prātu un atvērtu sirdi.
Attēls: https://www.deviantart.com/relhom/art/It-s-a-beautiful-day-2560-212566493
