1. NAUDA MANĀ DZĪVĒ NAV MĒRĶIS
Nauda ir instruments, lai:
- dzīvotu cienīgi,
- strādātu mierā,
- nekļūtu atkarīgs vai izsīcis.
Ja nauda sāk noteikt manus lēmumus –
es apstājos un pārskatu virzienu.
2. ES NENOPIRKU NAUDU AR SEVI
Es:
- nepazeminu cenu bailēs,
- netirgoju sirdsapziņu,
- nepalīdzu pret savu iekšējo “nē”.
Ja darbs prasa, lai es sevi pazaudēju,
tas nav pareizs darbs – pat ja labi maksā.
3. ES STRĀDĀJU TIKAI TĪRĀ APMAIŅĀ
Nauda ienāk manā dzīvē, ja:
- došana ir brīva,
- saņemšana ir mierīga,
- noteikumi ir skaidri.
Es nepieņemu:
- vainu kā samaksu,
- pateicību naudas vietā,
- solījumus bez seguma.
4. ES NEESMU GLĀBĒJS
Citu cilvēku ciešanas:
- nav mans pienākums izlabot,
- nav mans karmiskais parāds.
Es varu palīdzēt,
bet tikai tad, ja:
- mani nelūdz iznīcināt sevi,
- es palieku vesels un skaidrs.
5. ES CIENU SAVU LAIKU UN KLĀTBŪTNI
Mana klātbūtne nav bezgalīga.
Mans laiks ir dzīves laiks.
Ja kāds to neciena,
es neattaisnojos –
es nospraužu robežu.
6. ES NEJAUCU NAUDU AR ILŪZIJĀM
Es:
- neiesaistos miglainos darījumos,
- neuzticos tikai vārdam,
- neignorēju ķermeņa signālus.
Ja kaut kas nav skaidrs,
es neprasu “kāpēc” –
es saku “nē”.
7. ES PIEŅEMU PIETIEKAMĪBU
Man nav jābūt:
- bagātākajam,
- nabadzīgākajam,
- vai pierādījumam kādam citam.
Man ir jābūt:
- patiesam,
- mierā,
- saskaņā ar sevi.
Nauda seko šim stāvoklim.
8. JA ES KĻŪDOS – ES LABOJU, NEVIS SODU SEVI
Es zinu:
- karma nav sods,
- karma ir korekcija.
Ja nauda aizplūst,
es:
- nemeklēju vainīgos,
- bet meklēju robežu, ko nepamanīju.
NOSLĒGUMA SOLĪJUMS (SVARĪGĀKAIS)
“Es ļauju sev dzīvot labi,
nezaudējot sirdi.”
Ja es dzīvoju pēc šī,
nauda:
- atnāk mierīgi,
- paliek pietiekami,
- un nekad nekļūst par nastu.
Attēls:
