Mūsdienu digitālajā laikmetā sociālie tīkli pusaudžiem nav tikai saziņas vai izklaides vieta. Tie ir kļuvuši par telpu, kurā jaunietis veido savu tēlu, salīdzina sevi ar citiem un mēģina saprast, kā viņu uztver apkārtējā pasaule. Šo procesu var saukt par pašprezentāciju — apzinātu vai neapzinātu mēģinājumu radīt noteiktu iespaidu par sevi.
Pusaudža vecumā tas ir īpaši nozīmīgi, jo šajā dzīves posmā cilvēks vēl tikai veido savu identitāti. Viņš meklē atbildes uz jautājumiem: kas es esmu, kam es piederu, kā mani redz citi un vai es esmu pietiekami labs? Sociālie tīkli šos jautājumus padara vēl intensīvākus, jo atbilde bieži tiek mērīta ar “patīk”, skatījumiem, komentāriem un sekotāju skaitu.
Digitālajā vidē pusaudzis nereti sāk veidot savu “digitālo es” — rūpīgi atlasītu, uzlabotu un publikai piemērotu versiju par sevi. Šī versija var būt skaistāka, pārliecinātāka, veiksmīgāka un sociāli pievilcīgāka nekā ikdienas realitāte. Savukārt “reālais es” paliek ar nogurumu, nedrošību, neveiksmēm, šaubām un emocijām, kuras ne vienmēr iederas publiskajā tēlā.
Tieši šeit rodas plaisa starp to, kā jaunietis jūtas patiesībā, un to, kā viņš sevi parāda citiem.
Ideālā tēla veidošana
Digitālā tēla veidošana bieži nav nejauša. Tā var kļūt par laikietilpīgu un emocionāli nogurdinošu procesu. Pirms attēla publicēšanas pusaudzis izvēlas pareizo leņķi, gaismu, filtru, pozu un mirkli. Dažreiz tiek uzņemti desmitiem fotoattēlu, lai publicētu tikai vienu — to, kurš šķiet “pietiekami labs”.
Filtri un retušēšanas iespējas ļauj acumirklī mainīt sejas vaibstus, ādas toni, acu izskatu vai ķermeņa aprises. Sākumā tas var šķist nevainīgi — vienkārši spēle ar vizuālo tēlu. Taču ilgtermiņā pusaudzis var sākt pierast pie savas uzlabotās versijas un just vilšanos, raugoties uz sevi spogulī bez digitālajiem labojumiem.
Vēl viens būtisks aspekts ir tā sauktā “labāko mirkļu” kultūra. Sociālajos tīklos parasti tiek rādīti skaistākie dzīves brīži — ceļojumi, ballītes, panākumi, skaisti ēdieni, draugu kompānijas un ideāli noformēta ikdiena. Taču aiz kadra paliek nogurums, konflikti, garlaicība, vientulība, neizdošanās un parastā ikdienas rutīna.
Tādējādi sociālie tīkli bieži nerāda visu dzīvi. Tie rāda rūpīgi izvēlētu fragmentu. Tomēr pusaudzis, skatoties uz citu cilvēku profiliem, šo fragmentu var uztvert kā pilnu patiesību.
“Digitālā maska” un iekšējais konflikts
Kad jaunietis ilgstoši uztur ideālu digitālo tēlu, tas var kļūt par sava veida masku. Šī maska palīdz saņemt uzmanību, piederības sajūtu un īslaicīgu apstiprinājumu. Taču vienlaikus tā var radīt spiedienu — maska ir jāturpina nēsāt.
Ja pusaudzis internetā ir vienmēr priecīgs, skaists, veiksmīgs un pārliecināts, viņam var kļūt arvien grūtāk parādīt savu ievainojamību. Viņš var sākt baidīties, ka īstais, nepilnīgais “es” nebūs pietiekami interesants vai pieņemams.
Šis konflikts starp reālo personību un digitālo projekciju var radīt psiholoģisku spriedzi. Pusaudzis sāk salīdzināt sevi ne tikai ar citiem, bet arī ar savu paša izveidoto ideālo tēlu. Rezultātā rodas sajūta, ka realitātē viņš atpaliek no versijas, kuru pats ir radījis.
Digitālais tēls lielā mērā balstās ārējā novērtējumā. “Patīk” atzīmes, komentāri un skatījumi kļūst par signāliem, kas it kā apliecina vērtību. Ja reakciju ir mazāk nekā gaidīts, pusaudzis to var uztvert ļoti personīgi — nevis kā algoritma vai auditorijas nejaušību, bet kā pierādījumu tam, ka viņš pats nav pietiekams.
Ietekme uz pašvērtējumu
Jo ideālāks kļūst digitālais tēls, jo lielāka var kļūt atšķirība starp publisko tēlu un iekšējo pašsajūtu. Rodas paradoksāla situācija: ārēji pusaudzis var izskatīties pārliecināts un veiksmīgs, bet iekšēji justies arvien nedrošāks.
Pastāvīga salīdzināšanās ar citu cilvēku “perfektajiem” profiliem var veicināt trauksmi, vientulību un neapmierinātību ar sevi. Pusaudzim var šķist, ka visi citi dzīvo skaistāk, veiksmīgāk un pārliecinošāk. Viņš aizmirst, ka arī citu cilvēku digitālie tēli bieži ir tikai atlasīti mirkļi, nevis visa dzīve.
Šāda vide var traucēt arī identitātes veidošanos. Ja jaunietis pārāk daudz pielāgojas tam, kas sociālajos tīklos ir populārs, viņš var attālināties no savām patiesajām interesēm un vērtībām. Viņš sāk jautāt nevis “kas man ir svarīgi?”, bet “kas citiem patiks?”. Dzīve pamazām tiek veidota auditorijai, nevis pašam sev.
Ceļš atpakaļ pie sevis
No jogas un apzinātības skatpunkta šī tēma ir īpaši nozīmīga. Joga māca pievērst uzmanību nevis tam, kā mēs izskatāmies no malas, bet tam, kā mēs jūtamies iekšēji. Tā aicina atgriezties ķermenī, elpā un patiesā pašsajūtā — ārpus salīdzināšanās un ārēja vērtējuma.
Pusaudzim ir svarīgi dzirdēt, ka viņam nav jābūt nepārtraukti interesantam, skaistam, veiksmīgam vai perfektam. Viņš drīkst būt noguris. Viņš drīkst mainīties. Viņš drīkst nezināt, kas viņš ir. Viņš drīkst būt īsts.
Digitālā maska var sniegt īslaicīgu drošības sajūtu, taču patiesa pašvērtība veidojas tad, kad cilvēks sāk pieņemt sevi arī bez filtra, bez perfekta kadra un bez publikas aplausiem. Sociālie tīkli paši par sevi nav problēma. Problēma rodas tad, ja digitālais tēls sāk aizstāt dzīvu, nepilnīgu, bet patiesu cilvēku.
Tāpēc svarīgākais jautājums nav: “Kā es izskatos citu acīs?”
Svarīgākais jautājums ir: “Vai es joprojām jūtu saikni ar sevi?”
Izmantotie avoti:
Aiken, M. (2016). The Cyber Effect: A Pioneering Cyberpsychologist Explains How Human Behavior Changes Online. Spiegel & Grau.
Frison, E., & Eggermont, S. (2016). Exploring the relationships between different types of Facebook use, perceived online social support, and adolescents’ life satisfaction. Cyberpsychology, Behavior, and Social Networking, 19(3), 158–164.
Vogel, E. A., Rose, J. P., Roberts, L. R., & Eckles, K. (2014). Social comparison, social media, and self-esteem. Psychology of Popular Media Culture, 3(4), 206–222.
Nesi, J., Choukas-Bradley, S., & Prinstein, M. J. (2018). Transformation of adolescent peer relations in the social media context: Part 1—A theoretical framework and application to dyadic peer relationships. Clinical Child and Family Psychology Review, 21, 267–294.
Nesi, J., Choukas-Bradley, S., & Prinstein, M. J. (2018). Transformation of adolescent peer relations in the social media context: Part 2—Application to peer group processes and future directions for research. Clinical Child and Family Psychology Review, 21, 295–319.
