“Bardo Todol”: nāve kā starpposms un atbrīvošanās prakse dzīves laikā
“Bardo Todol”, Rietumos bieži pazīstams kā “Tibetas mirušo grāmata”, ir viens no nozīmīgākajiem tibetiešu budisma tekstiem par nāvi, apziņu un pāreju. Taču šis darbs nav tikai teksts par miršanu fiziskā nozīmē. Tas runā par daudz plašāku pieredzi — par starpstāvokļiem, kuros cilvēks zaudē iepriekšējo pamatu un vēl nav sasniedzis jaunu. Šādu starpstāvokli tibetiešu tradīcijā sauc par bardo. Tādēļ “Bardo Todol” var lasīt ne tikai kā ceļvedi pēc nāves, bet arī kā dziļu mācību par dzīvi: par to, kā cilvēks sastopas ar bailēm, pieķeršanos un pārmaiņām.
Nāve “Bardo Todol” skatījumā nav tikai beigas. Tā ir galēja pārejas situācija, kurā sabrūk viss, pie kā cilvēks ir pieradis turēties. Ķermenis vairs nav drošs atskaites punkts, sociālā identitāte zaudē nozīmi, īpašumi un attiecības vairs nav kontrolējami. Tieši tādēļ nāve tekstā tiek atklāta kā īpaši skaidrs bardo stāvoklis — situācija, kurā cilvēks vairs nevar balstīties uz to, ko uzskatījis par “sevi” un “savu pasauli”. Šajā nozīmē nāve nav tikai bioloģisks notikums, bet arī radikāla patiesības atklāšanās: viss, kam cilvēks ir pieķēries, izrādās pārejošs.
Tomēr bardo nav klātesošs tikai nāves brīdī. Tas ir kopā ar mums ik dienu. Katrs dzīves posms, kurā beidzas vecā situācija un jaunā vēl nav izveidojusies, ir sava veida bardo. Cilvēks piedzīvo bardo, kad zaudē darbu, attiecības, veselību, ierasto dzīves ritmu vai priekšstatu par sevi. Bardo var būt arī iekšējs stāvoklis — brīdis, kad vairs nespējam ticēt vecajiem skaidrojumiem, bet vēl nezinām, kā dzīvot tālāk. Šādos brīžos atklājas, cik ļoti mēs paļaujamies uz stabilitātes ilūziju.
Cilvēka ikdienas dzīve lielā mērā balstās pieķeršanās mehānismos. Mēs pieķeramies priekšstatiem par sevi: “es esmu veiksmīgs”, “es esmu neveiksminieks”, “es esmu stiprs”, “es nedrīkstu kļūdīties”. Mēs pieķeramies savām bailēm, jo tās šķiet pazīstamas un it kā aizsargā no nezināmā. Mēs pieķeramies materiālajai pasaulei — lietām, statusam, drošībai, naudai, ķermenim. Šī pieķeršanās dod īslaicīgu stabilitātes sajūtu, bet vienlaikus rada ciešanas, jo viss, pie kā turamies, mainās. Jo vairāk mēs vēlamies saglabāt nemainīgu to, kas pēc būtības ir pārejošs, jo spēcīgāka kļūst trauksme.
Bardo ir galēja situācija tieši tāpēc, ka tajā pieķeršanās kļūst fiziski vai psiholoģiski neiespējama. Nāves brīdī cilvēks vairs nevar paņemt līdzi savu īpašumu, reputāciju vai sociālo lomu. Līdzīgi arī dzīves krīzēs cilvēks bieži vien vairs nevar atgriezties vecajā stāvoklī, pat ja ļoti to vēlas. Vecā situācija ir beigusies, un turēšanās pie tās tikai pastiprina ciešanas. Šajā brīdī parādās bardo mācības centrālais jautājums: vai cilvēks spēj atlaist to, kas vairs nevar turpināties?
Atlaist nenozīmē vienaldzīgi noliegt dzīvi vai atteikties no attiecībām, atbildības un pasaules. Drīzāk tas nozīmē pārtraukt turēties pie ilūzijas, ka mēs spējam visu kontrolēt un saglabāt nemainīgu. Bardo prakse dzīves laikā ir prasme apzināties pārmaiņu brīdi un neļaut bailēm pilnībā noteikt mūsu rīcību. Tā ir spēja ieraudzīt, ka vecā identitāte, vecais stāsts vai vecā drošības forma ir savu laiku nokalpojusi. Tikai atlaižot veco situāciju, cilvēks var atvērties jaunajai.
Šī mācība ir īpaši nozīmīga mūsdienu cilvēkam, kurš bieži cenšas izbēgt no nenoteiktības. Mēs vēlamies skaidras atbildes, nepārtrauktu produktivitāti, stabilu paštēlu un kontroli pār nākotni. Taču dzīve atkal un atkal mūs nostāda situācijās, kur kontrole sabrūk. “Bardo Todol” piedāvā skatījumu, ka šādi brīži nav tikai neveiksmes vai zaudējumi. Tie var kļūt par atmošanās punktiem. Kad pazūd ierastais pamats, cilvēkam ir iespēja ieraudzīt, cik nosacīti bijuši viņa priekšstati par sevi un pasauli.
Tādēļ bardo prakse nav tikai gatavošanās nāvei. Tā ir gatavošanās dzīvot skaidrāk. Katru reizi, kad sastopamies ar pārmaiņām, mēs varam trenēt spēju nepazaudēt apziņas klātbūtni. Mēs varam pamanīt bailes, bet nepakļauties tām pilnībā. Mēs varam atzīt zaudējumu, bet nepārvērst to par savas identitātes galu. Mēs varam pieņemt, ka vecais posms ir beidzies, un tomēr palikt atvērti tam, kas vēl tikai veidojas.
“Bardo Todol” dziļākā vēsts ir tāda, ka robežsituācijās slēpjas ne tikai sabrukums, bet arī iespēja. Nāve atklāj galējo bardo, bet dzīve nepārtraukti piedāvā mazākus bardo stāvokļus. Tie atgādina, ka viss ir pārejošs un ka ciešanas rodas no pieķeršanās tam, ko nevar noturēt. Prasme atlaist veco situāciju, lai atvērtos jaunajai, kļūst par garīgu praksi nevis kaut kur ārpus ikdienas, bet pašā ikdienas centrā. Šajā nozīmē bardo nav tikai ceļš pēc nāves. Tas ir veids, kā mācīties dzīvot ar pārmaiņām, skaidrību un iekšēju brīvību.
