“Tibetas mirušo grāmata” nav tikai par miršanu, saka Džūdija Līfa. Šis senais teksts piedāvā soli pa solim izklāstītu ceļvedi par to, kas notiek, kad cilvēks mirst, un palīdz orientēties arī pārejās, zaudējumos un nenoteiktībā šajā dzīvē.
Dzīvības rats ir indo-tibetiešu mācību un meditācijas palīglīdzeklis. Tas attēlo samsāras darbību — sāpīgo dzimšanas, nāves un pārdzimšanas ciklu, kuram mēs esam pakļauti neziņas, pieķeršanās un nepatikas dēļ.
Kas ar mums notiek pēc nāves, ja vispār kaut kas notiek, iespējams, ir viens no dzīves lielākajiem noslēpumiem — jautājums, uz kuru visas pasaules reliģijas cenšas sniegt atbildi. Budistu teksts, kas plaši pazīstams kā “Tibetas mirušo grāmata”, piedāvā unikālu un ļoti konkrētu atbildi. Tas soli pa solim apraksta, kas notiek nāves laikā un pēc tās, un sniedz praktiskus padomus, kā strādāt ar savu prātu, kad mēs piedzīvojam šos stāvokļus. To darot, “Tibetas mirušo grāmata” parāda arī to, kā strādāt ar izaicinājumiem, ar kuriem saskaramies šajā dzīvē, jo tie pēc būtības neatšķiras no tiem, ar kuriem sastapsimies pēc nāves.
“Tibetas mirušo grāmata” ir angļu valodā plaši lietots nosaukums tibetiešu tekstam, ko sauc par Bardo Thodol jeb “Lielā atbrīvošanās caur dzirdēšanu”. Tas ir viens no vairākiem tibetiešu budisma tekstiem, kurus var skaļi lasīt cilvēkiem nāves laikā un pēc nāves. Mērķis ir palīdzēt viņiem izmantot īstās iespējas atbrīvošanai, kas pieejamas laikā pēc nāves, bet, ja tas nav iespējams, vismaz panākt labu pārdzimšanu. Tiek uzskatīts, ka jau šī teksta dzirdēšana sniedz lielu labumu kā ceļvedis laikposmā starp šo dzīvi un nākamo.
“Tibetas mirušo grāmatas” struktūra ir vienkārša. Tā apraksta ceļojumu, kas sākas ar nāvi, šķērso starpstāvokli jeb tibetiski bardo, un beidzas brīdī, kad tiek pieņemta pārdzimšana.
Austrumu kultūrā priekšstats par nepārtrauktu dzimšanas, nāves un pārdzimšanas ciklu ir ierasts. Tas ir tikpat parasts kā diena un nakts vai četri gadalaiki. Lai gan sabiedrībā ar lineārāku skatījumu uz dzīvi šāda cikliska uztvere var šķist citāda, nepārtraukta rašanās un izzušana raksturo visu pieredzi visos līmeņos, un šis process ir bezgalīgs.
Vedot mūs cauri dažādajiem stāvokļiem, ko piedzīvojam pēc nāves, “Tibetas mirušo grāmata” ļoti detalizēti apraksta mūsu dziļi iesakņojušos emocionālos un ieraduma modeļus, kā arī mūsu iedzimto gudrību un tās izpausmes. Tās vēstījums ir tāds: gudrība vienmēr ir iespējama. Tomēr mēs parasti izvēlamies apjukumu.
Bardo kā pamošanās iespējas
Bardo nozīmē starpstāvokli jeb stāvokli “pa vidu”. Jebkuru plaisu vai pāreju dzīvē var saprast kā bardo formu. “Tibetas mirušo grāmata” norāda uz atbrīvošanās iespējām, kas rodas šajos pārejas brīžos no viena stāvokļa uz citu, tostarp, bet ne tikai, bardo jeb starpstāvoklī, kas seko nāvei.
Mēs piedzīvojam daudz dažādu bardo. Piemēram, šobrīd šajā dzīvē mēs atrodamies starp savu dzimšanu un nāvi, bet pēc nāves būsim starp šo dzīvi un piedzimšanu nākamajā. Šo “pa vidu” sajūtu var attiecināt uz daudzām pieredzēm, piemēram, uz brīdi starp miegu un nomodu vai starp vienu domu un nākamo. Patiesībā mēs vienmēr atrodamies starpstāvoklī, jo katrā mirklī esam uz nenoteikta pamata starp pagātni un nākotni. Ja pievēršam uzmanību šiem daudzajiem starpstāvokļiem, mēs pakāpeniski varam pierast pie nepamatotības jeb bezpamata sajūtas, kas var kļūt par durvīm uz atbrīvošanos.
Patiesībā visā “Tibetas mirušo grāmatā” liels uzsvars likts uz vienkāršu uzmanības pievēršanu. Teksts atkal un atkal atgādina: neļauj prātam klīst, paliec kopā ar pieredzi, kad tā rodas. Bardo stāvoklī tas nozīmē palikt kopā ar nenoteiktības pieredzi, nevis tūlīt steigties atjaunot stabilitātes un kontroles sajūtu. Tā vietā tu vienkārši apstājies un ļauj rasties nelielai atvērtības plaisai, pirms atkal savācies vai nostiprini sevi.
Bardo mācības ir bagātas un sarežģītas. Tās ir pretēji intuitīvām, jo norāda uz milzīgu potenciālu tieši tajās pieredzēs, no kurām parasti cenšamies izvairīties. Mēs mācāmies, ka pamošanās nenotiek, pieķeroties drošībai, bet gan atpūšoties nenoteiktībā. Mums var šķist, ka kļūstam stiprāki, nocietinot sevi, taču šāds spēks ir trausls. Patiesa izturība sakņojas godīgā saiknē ar pārmaiņām un nenoteiktību.
Ar bardo pieredzi ikdienas dzīvē var sākt saistīties, pievēršot uzmanību daudzajām vienkāršajām pārmaiņām, kas notiek visu laiku. Var pievērst lielāku uzmanību ikdienas pārejām starp “tagad” un “tad”, “šo” un “to”.
Taču pārāk bieži mēs pieķeramies tam, lai nokļūtu no šejienes turp, un palaidām garām šīs starptelpas, kas ir tik atvērtas un ievainojamas. Ar apzinātības meditācijas praksi var iemācīties būt mierīgākam nenoteiktībā un bezpamata sajūtā. Kad kultivē apziņu par pārejām, vari piedzīvot atvērtības un garīgas atziņas mirkļus. Tu vari sākt atpazīt, ka pati dzīve ir nepārtraukta bardo virkne. Būtībā, kad samazini vajadzību pēc noteiktības un kontroles, ir iespējams, ka atveras svaiga, jauna pasaule, kas slēpjas tieši tajās vietās, no kurām parasti izvairies.
“Tibetas mirušo grāmatas” bardo
“Tibetas mirušo grāmata” koncentrējas uz sešiem galvenajiem bardo jeb starpstāvokļiem. Trīs no tiem notiek šajā dzīvē, bet trīs — no nāves brīža šajā dzīvē līdz pārdzimšanai nākamajā.
Trīs šīs dzīves bardo sakrīt ar atkārtotiem ikdienas cikliem. Šobrīd mēs jau esam piedzimuši un vēl neesam miruši, tāpēc atrodamies šīs dzīves bardo — starplaikā starp savu dzimšanu un nāvi. Sapņu bardo notiek starp iemigšanu un pamošanos, bet meditācijas bardo — uz robežas starp apskaidrību un ego, starp veselumu un neprātu. Šīs vienkāršās un pamatpieredzes visas var aplūkot kā bardo jeb starpstāvokļus.
“Tibetas mirušo grāmatas” galvenā uzmanība ir pievērsta atlikušajiem trim bardo, kas notiek miršanas un pēcnāves laikā. Nāves bardo notiek nāves brīdī, kad šīs dzīves sabrukums un nepastāvības trieciens noved pie spēcīgas sastapšanās ar cilvēka patieso dabu jeb pirmatnējo apzināšanos. Dharmatas jeb “tā-kā-ir” bardo seko pēc tam, kad apziņa, vairs nebūdama piesaistīta fiziskajam ķermenim, sastopas ar pārliecinošu paša prāta projekciju izpausmi. Visbeidzot rodas tapšanas bardo, kad enerģija un bezpamata sajūta kļūst pārāk spēcīga un cilvēks izmisīgi tiecas atkal nostiprināties, piedzimstot no jauna. Aplūkosim šos trīs bardo tuvāk.
Nāves bardo
Nāves bardo tiek aprakstīts kā pakāpenisks izšķīšanas process. “Tibetas mirušo grāmatā” ir detalizēti novērojumi par nāves pazīmēm, kā arī prakses norādījumi mirstošajam cilvēkam. Šajās mācībās miršana tiek aprakstīta kā pāreja vai process, kas notiek vairāku dienu laikā, nevis kā pēkšņas beigas.
Kad tuvojas nāve, tev tiek ieteikts būt atvērtam zinātkārei un saglabāt apzinātību, laipnību un līdzjūtību. Tu vari pieiet savai nāvei kā iespējai sasniegt realizāciju visu būtņu labā. Tas ir laiks savienoties ar savu skolotāju, ja tev tāds ir, un ar sirdij vistuvāko meditācijas praksi.
Kad piedzīvojam miršanu, mēs sastopamies ar nepastāvības patiesību tās visnepastarpinātākajā un neapstrādātākajā formā. Ķermenim izšķīstot, prāts kļūst atraisīts. Apzinātība ir atslēga, lai paliktu klātesošam šajā nestabilitātes pieredzē. Uzmanības pievēršana pieredzēm, kad tās rodas un izzūd, ir viens no galvenajiem pavedieniem bardo mācībās. Tās māca, ka pat vistumšākajos brīžos vienmēr pastāv pamošanās iespēja, ja paliec atvērts.
Saskaņā ar “Tibetas mirušo grāmatu”, nāves mirklis ir vārti uz atbrīvošanos un iespēja dziļai realizācijai. Ķermenim izšķīstot, parādās neizkropļota prāta starojošums, un tev ir iespēja sasniegt atbrīvošanos uz vietas.
Šajā brīdī tu nonāc aci pret aci ar sava prāta starojošo skaidrību, un meditācijas norādījums ir vienkāršs: atpazīsti to un atpūties tajā. Tas izklausās viegli, tomēr vairumam no mums šīs pieredzes neapstrādātais spēks ir pārāk intensīvs, un, kad mums tiek parādīta mūsu prāta patiesā daba, mēs to neatpazīstam. Mēs apjūkam un nezinām, vai nākam vai ejam, vai esam miruši vai dzīvi. Mūsu pašu gudrības prāts ir izjaucis ierasto kārtību, un mēs atrodamies apjukuma jūrā.
Tomēr prāta starojošā skaidrība, kas aprakstīta bardo mācībās, mums nav sveša vai pārdabiska. Tā vienmēr ir klātesoša, apslēpta zem mūsu izklaidības un bailēm. Nāve vienkārši noņem slāņus, kas to aizsedz. Labā ziņa ir tāda, ka mums nav jāgaida nāve un jācer uz labāko. Mēs varam kultivēt prāta starojošās dabas uzplaiksnījumus meditācijas praksē un caur budisma mācībām, kas uz to norāda. Mēs varam sākt iepazīt savu iedzimto gudrību, un, jo vairāk to darīsim tagad, jo lielāka iespēja, ka spēsim atpazīt tās pilnīgu parādīšanos nāves bardo.
Dharmatas bardo
Ja pirmajā bardo neatpazīsti prāta starojošo skaidrību, tu nonāc otrajā bardo — dharmatas bardo.
Pēc nāves bardo vienkāršības dharmatas jeb “tā-kā-ir” bardo ienāk ar lielu intensitāti. Tas ir dramatisks, emocionāls, krāsains. Šajā intensīvajā posmā ir svarīgi atpazīt, ka neesi viens, ka nāve pienāk visiem un ka, lai cik ļoti tu ilgoties turēties pie savas vecās dzīves, tas nepalīdzēs. Tev jāatlaiž šī vēlme.
Šajā bardo tu tieši sastopies ar savu projekciju spēku, jo bez fiziskā ķermeņa, kas to noenkuro, prāts sāk traukties savvaļā. Tu nonāc uz asa robežpunkta, kas šķir gudrību no apjukuma, saprātu no neirozes. Tas ir kā titānu cīņa: galēja gudrība pret galēju apjukumu.
Mācības, ko saņemam šajā bardo, ir īpaši spēcīgas un atmosfēriskas. Tās izpaužas skaņu un attēlu formā, un ir ļoti tiešas. Šādi nododot realitāti, tās apiet konceptuālo prātu un caurdur sirdi un emocijas.
Dharmatas bardo tu sastopies ar dievību virkni — gan miermīlīgām, gan niknām. Tāpēc ir svarīgi saprast dievību lomu Vadžrajānas jeb tantriskajā budismā. Galvenais šajā bardo ir saskatīt cauri šķietamajai visa notiekošā cietībai un atpazīt, ka dievības un viss pārējais, kas parādās, ir tava paša projekcijas.
Daudzās dievības tibetiešu budismā, tostarp tās, kas tiek piedzīvotas bardo, ir vienkārši tava prāta atspulgi. Tās nav ārējas būtnes, ko pielūgt; drīzāk tās ir kā spoguļi, kas atspoguļo tavu paša iedzimto gudrību. Citiem vārdiem sakot, tās palīdz tev dziļāk atpazīt, kas tu patiesībā esi savā kodolā. Gan miermīlīgās, gan niknās dievības ir spilgta apzināšanās un līdzjūtības izpausme.
Dharmatas bardo tu pēc kārtas sastopies ar desmit spēcīgām dievībām. Vispirms parādās piecas miermīlīgās dievības, pēc tam — piecas niknās. Šīs dievības ir mūsu pašu prāta dzīvības enerģijas — mūsu atziņas, ieradumi un emocijas. Tās ir mūsu mentālā Visuma karte, kurā ietilpst viss šis un vēl vairāk.
Miermīlīgās dievības
Katra no piecām miermīlīgajām dievībām pārstāv vienu no piecām apskaidrota prāta jeb gudrības šķautnēm. Tās ir: visu aptveroša telpa, spoguļveida gudrība, līdzsvarotība, izšķirošā apzināšanās un visu paveicoša darbība.
Kad šīs dievības ar savām spēcīgajām gudrībām parādās, līdz ar tām parādās arī atbilstošās negatīvās emocijas jeb klešas, piemēram, kaisle, agresija, neziņa, lepnums, alkatība un skaudība. Šādas negatīvās emocijas var sākties kā pavisam mazas reakcijas vai vienkārši domu uzplaiksnījumi, bet tās ātri pārņem mūs un izplešas tik lielā mērā, ka iekrāso visu mūsu pieredzi, radot un pārvaldot veselas eksistences sfēras.
Tātad, kad rodas katra miermīlīgā dievība, vienlaikus mums parādās arī paralēla apjukuma sfēra. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka pastāv sešas šādas klešu pārvaldītas pasaules: dievu sfēra, greizsirdīgo dievu sfēra, cilvēku sfēra, dzīvnieku sfēra, izsalkušo garu sfēra un elles sfēra. Miermīlīgās dievības parādās secīgi, un, kad parādās katra dievība, kopā ar to parādās viena no piecām gudrībām, tās atbilstošā kleša un ar to saistītā sfēra.
Katrā nākamajā sastapšanās reizē ar miermīlīgajām dievībām gudrība un apjukums nonāk aci pret aci, un tev ir iespēja izdarīt izvēli: vai tu izvēlies gudrību, vai paliec pie apjukuma?
Šī dubultā parādīšanās ir sāpīgi atklājoša. Lai gan mēs varam daudz runāt par gudrības meklēšanu, tieši sastopoties ar tās iespēju, tā mums šķiet pārāk intensīva. Mēs dodam priekšroku atkāpties uz pazīstamākajām un paredzamākajām sešām apjukušajām sfērām. Taču komforts, ko tur meklējam, ir maldinošs. Tas, kas šķietami sniedz drošību, patiesībā mūs vēl ciešāk iesloga spēcīgu negatīvo emociju un ieradumu varā.
Miermīlīgās dievības ar savu kluso intensitāti aicina tevi plašākā spožuma un veseluma pasaulē. Lai gan šis aicinājums var šķist nomācošs, tās atspoguļo nekustīgu un neatlaidīgu veselumu, kas nav ārpus tevis, bet ir iedzimts tavā dabā. To ir svarīgi saprast. Gudrība ir daļa no tevis, un tā nepazudīs.
Šajā bardo izaicinājums ir pārstāt meklēt izbēgšanu blāvajās, tomēr mierinošajās klešu sfērās — pārvarēt bailes un doties tieši pretī gudrībai. Tu vari uz vietas mainīt savu uzticību no apjukuma uz veselumu. Šī iespēja ir tieši tavā priekšā.
Niknās dievības
Tāpat kā miermīlīgās dievības, arī piecas niknās dievības parādās viena pēc otras. Taču šīs dievības nav rāmas un mierīgas. Niknās dievības ir skaļas, mežonīgas, milzīgas un biedējošas, un tās traucas tieši tev virsū. Tās nes ieročus un ir ārkārtīgi biedējošas un draudīgas.
Sastopoties ar niknajām dievībām, rodas sajūta, it kā gudrība lēkātu augšā un lejā, cenšoties piesaistīt tavu uzmanību. Tu esi paralizēts bailēs, tomēr tās turpina tuvoties. Miermīlīgo dievību gadījumā tev vēl bija cerība izbēgt; ja izvēle starp veselumu un ego šķita pārāk intensīva, tu varēji paslēpties kādā no sešām sfērām. Bet ar niknajām dievībām izbēgšanas nav. Esi tikai tu un tās, un tās nāk tev virsū.
Piecas niknās dievības pārstāv tās pašas piecas gudrības, ko pārstāv miermīlīgās dievības. Varētu domāt par tām kā par tām pašām dievībām sliktā noskaņojumā. Tomēr to niknums nav domāts, lai tev kaitētu, bet gan lai tevi pamodinātu. Tāpat kā miermīlīgās dievības, tās ir tava paša prāta projekcijas un tavas paša gudrības atspulgi.
Sastapšanās ar dievībām šajā posmā ir pēkšņa un tieša. Tu atrodies baiļu pasaulē. Taču, tiklīdz saproti, ka šīs dievības nav ārēji draudi, bet gan tava paša prāta aspekti, bailes izšķīst. Kad atpazīsti tās kā savas projekcijas, atpazīšana un atbrīvošanās notiek vienlaikus. Tu tiec atbrīvots uz vietas.
Tapšanas bardo
Ja, sastopoties ar dharmatas bardo dievībām, tu joprojām neesi atpazinis prāta dabu, tu nonāc tapšanas bardo.
Šajā bardo arvien grūtāk kļūst tikt galā ar starpstāvokļa mainīgumu un nenoteiktību bez ķermeņa, kas tevi noenkuro. Pirmā bardo atvērtības uzplaiksnījums un otrā bardo apjukušās projekcijas ir atstājušas tevi apmaldījušos un dreifējošu. Tu saproti, ka tava vecā dzīve ir pilnībā sabrukusi, un kļūsti izmisīgs, lai to aizstātu ar citu.
Tāpēc šajā posmā tava uzmanība ir vērsta uz pārdzimšanu. Tu saproti, ka nevari maģiski atgriezties iepriekšējā dzīvē, tāpēc tava uzmanība pagriežas nākotnes virzienā. Šis lēciens no vienas dzīves uz nākamo ir ļoti dziļš ieradums, un tam ir grūti pretoties. Mans skolotājs Čogjams Trungpa Rinpoče šo pieeju salīdzināja ar vardēm, kas lec no vienas ūdensrozes lapas uz nākamo. Mēs baidāmies atlaist jebkuru cieto pamatu, kamēr neesam nodrošinājuši nākamo. Taču “Tibetas mirušo grāmata” mudina pretoties vēlmei tūlīt atkal nostiprināties, pieņemot jaunu dzimšanu. Tev nav jākrīt panikā. Tu vari nesteigties.
Ja virzība uz pārdzimšanu kļūst pārāk spēcīga, lai tai pretotos, tu vismaz vari izvēlēties gudri. Kad esi izmisis, kad tev ir attieksme “jebkura osta vētrā derēs”, tu, visticamāk, izvēlēsies slikti. Ir viegli tikt maldinātam, kad esam steidzīgi un sajaukušies.
Šis ir laiks pārraut pieķeršanos. Tas ir laiks caurskatīt savu vēlmju domāšanu un ilūzijas un neticēt visam, ko redzi. Pagātne ir aizgājusi. Nav jēgas mēģināt to atdzīvināt, un nākotne ir apšaubāma. Tātad īsti nav nekā stabila, pie kā pieķerties. Labāk ir palikt līdzsvarotībā un nemēģināt nekur nokļūt vai no kaut kā aizbēgt. Ja atlaiž pieķeršanos, vari doties tālāk ar pārliecību.
Šajā brīdī tu atkal piedzimsti, un cikls turpinās. Saskaņā ar “Tibetas mirušo grāmatu”, tu vari piedzimt jebkurā no sešām sfērām. Ir trīs augstākās sfēras — dievi, greizsirdīgie dievi un cilvēki — un trīs zemākās sfēras — dzīvnieki, izsalkušie gari un elle.
Budismā par vislabvēlīgāko tiek uzskatīta cilvēku sfēra. Kāpēc? Jo šajā sfērā tu vari sastapt dharmu. Pārāk daudz baudas, kā augstākajās sfērās, rada pašapmierinātību. Pārāk daudz sāpju, kā zemākajās sfērās, paralizē. Taču cilvēku sfērā sāpes nav tik galējas un bauda nav tik cieta, un tas sniedz pareizo līdzsvaru, lai ieietu dharmas ceļā.
Ceļvedis dzīvošanai
“Tibetas mirušo grāmata” ir ceļvedis dzīvošanai tikpat lielā mērā kā miršanai. Tā uzdod jautājumus, kas ir tikpat nozīmīgi šajā dzīvē kā pēc nāves: ko tu dari, kad tava šķietami stabilā pasaule sabrūk? Kā vari noturēties emociju un prāta ātruma virpulī? Kad tevi skar patiesība — maigi vai pēkšņi —, kā vari attīstīt drosmi palikt ar to, nevis bēgt? Kā vari pārraut ieradumu būt tik ļoti pieķertam pazīstamajam, ka turpini to atkārtot atkal un atkal?
Tev nav jāgaida nāves gulta, lai gūtu labumu no šīm mācībām; tu vari ar tām strādāt, kamēr esi dzīvs. Gluži tāpat kā bardo ceļojums, kas aprakstīts “Tibetas mirušo grāmatā”, arī mūsu dzīves iezīmē pastāvīgas pārmaiņas un zaudējumi, mainīgas un pārņemošas enerģijas un emocijas, kā arī izmisīgi stabila pamata meklējumi. Tāpēc mēs varam sākt strādāt ar šīm mācībām jau tagad. Tās attiecas uz izaicinājumiem, ar kuriem sastopamies ik dienu.
“Tibetas mirušo grāmata” mums atgādina, ka pamošanās vienmēr ir pieejama. Lai cik iestrēguši mēs justos un lai cik bieži mēs kļūdītos, pamošanās ir atvērts aicinājums. Apjukuma sfēras, ko ego tik viltīgi savērpj un kas šķiet tik ļoti stabilas, ir tikai pārklājumi.
“Tibetas mirušo grāmatas” lappuses ir pilnas ar prakses norādījumiem. Pats pamatnorādījums, kas atkārtojas atkal un atkal, ir: pievērs uzmanību! Neļauj prātam klīst! Īpaši intensitātes vai baiļu brīžos, tā vietā, lai atslēgtos, mums ir jānotur prāts. Pat nāves brīdī mēs varam palikt stabili — vienu elpu pēc otras.
Jo ciešāk pievēršam uzmanību, jo vairāk iemācāmies neticēt visam, ko domājam vai redzam. Saspringtos brīžos mēs īpaši viegli nonākam maldīgā uztverē un tiekam apmuļķoti, ticot savām projekcijām. Cik bieži mēs esam iekūlušies nepatikšanās vai satraukušies par kaut ko, kas vēlāk izrādījies mūsu pašu iztēles produkts? Lai redzētu skaidri un pārvarētu bailes un viltus cerības, ir būtiski atpazīt projekciju kaitīgo spēku — tas ir tikpat patiesi dzīvē kā pēc nāves.
Lai “Tibetas mirušo grāmatas” bardo mācības iedvesmo tevi padziļināt savu praksi un izpratni. Lai tās vairo tavu laipnību un rūpes par citiem. Lai tās iepazīstina tevi ar starojošo skaidrību, kas ir tava iedzimtā tiesība.
Avots: Džūdija Līfa https://www.lionsroar.com/the-tibetan-book-of-the-dead-isnt-just-about-dying/
