Ikdiena ne vienmēr ir gluda. Kāds pasaka kaut ko aizskarošu. Autobuss aizbrauc deguna priekšā. Kolēģis pārtrauc pusvārdā. Bērns neklausa. Telefons izlādējas tieši tad, kad tas visvairāk vajadzīgs. Un pēkšņi šķiet, ka visa pasaule ir nolēmusi pārbaudīt mūsu pacietību.
Tieši šajos brīžos apzinātība kļūst īpaši vērtīga. Nevis kā skaists jēdziens, par kuru domāt mierīgā rītā ar tējas krūzi rokā, bet kā praktiska prasme — spēja pamanīt, kas ar mums notiek, pirms automātiski reaģējam.
Apzinātība nenozīmē, ka mums vairs nekas netraucēs. Tā nenozīmē, ka vienmēr būsim mierīgi, laipni un nosvērti. Tā drīzāk nozīmē, ka mēs iemācāmies starp notikumu un savu reakciju ielikt nelielu pauzi. Dažreiz ar to pietiek, lai diena neaizietu pa pieskari.
Kad notiek kaut kas nepatīkams, ķermenis bieži reaģē ātrāk nekā prāts. Savelkas pleci, paātrinās elpa, saspringst žoklis, domās parādās ass komentārs vai vēlme aizstāvēties. Pirmais solis ir to pamanīt. Nevajag uzreiz sevi labot vai nosodīt. Pietiek sev klusi pateikt: “Es tagad esmu sakaitināts,” “Man ir nepatīkami,” vai “Es jūtu spriedzi.”
Šāda atzīšana nav vājums. Gluži pretēji — tā ir iekšēja skaidrība. Mēs pārstājam izlikties, ka viss ir kārtībā, un vienlaikus neļaujam emocijai pilnībā pārņemt vadību.
Ļoti vienkārša prakse ir atgriezties pie elpas. Ne tāpēc, ka elpa maģiski atrisinās situāciju, bet tāpēc, ka tā palīdz atgriezties pašreizējā brīdī. Var ieelpot mazliet dziļāk, sajust pēdas uz grīdas, pamanīt, kā gaiss ieplūst un izplūst. Pat viena apzināta ieelpa var mainīt reakcijas virzienu.
Nejaukās situācijās mūsu prāts bieži sāk stāstīt stāstus. “Viņš mani neciena.” “Man vienmēr neveicas.” “Visi ir pret mani.” Dažreiz šajos stāstos ir daļa patiesības, bet bieži tie ir tikai noguruma, aizvainojuma vai baiļu pastiprināti minējumi. Apzinātība palīdz sev pajautāt: “Kas šeit patiesībā notiek?” un “Vai es redzu faktus, vai arī šobrīd reaģēju uz savu interpretāciju?”
Tas nenozīmē, ka mums jāpieņem slikta izturēšanās vai jāklusē, kad robežas tiek pārkāptas. Apzinātība nav pasivitāte. Tā palīdz reaģēt skaidrāk. Mēs varam pateikt: “Man šāds tonis nav pieņemams,” nevis uzsprāgt. Mēs varam aiziet prom no sarunas, nevis turpināt strīdu tikai tāpēc, ka ego grib pēdējo vārdu. Mēs varam izvēlēties, kā rīkoties, nevis būt situācijas automātiskā režīma ķīlnieki.
Noderīgi ir arī atcerēties, ka ne katra neērtība ir ārkārtas situācija. Rinda veikalā, sastrēgums vai neveikls komentārs bieži kļūst smagāks nevis paša notikuma dēļ, bet tāpēc, ka mēs tam pievienojam iekšēju pretestību: “Tā nedrīkstēja notikt.” Bet tā jau notiek. Jautājums ir — vai mēs spējam būt klātesoši arī tad, kad realitāte nav pēc mūsu plāna?
Viena no maigākajām apzinātības formām ir līdzjūtība pret sevi. Ja neizdodas saglabāt mieru, tas nenozīmē, ka prakse ir izgāzusies. Tas nozīmē, ka esam cilvēki. Var pamanīt: “Es reaģēju asi. Es biju noguris. Nākamreiz mēģināšu apstāties ātrāk.” Šāda attieksme palīdz augt daudz vairāk nekā pašpārmetumi.
Ikdienas apzinātību var trenēt mazos brīžos. Kad kāds kavējas, pirms rakstīt dusmīgu ziņu — ieelpot. Kad jūti vēlmi pārtraukt otru — pamanīt šo impulsu. Kad kaut kas neizdodas — sajust ķermeni, nevis uzreiz mesties sevis kritizēšanā. Šīs mazās pauzes laika gaitā kļūst par iekšēju ieradumu.
Apzinātība nejaukās situācijās nav par perfektu mieru. Tā ir par atgriešanos. Atgriešanos pie elpas, pie ķermeņa, pie skaidrības, pie izvēles. Katrs šāds brīdis ir iespēja nepazust reakcijā un atcerēties: pat tad, kad ārējie apstākļi nav patīkami, mums joprojām ir iespēja būt klātesošiem.
Un reizēm tieši tas ir pietiekami — nevis salabot visu pasauli, bet nezaudēt sevi tajā.
