Cilvēks var pavadīt daudz laika uztraucoties par dzīvi. Par darbu, naudu, veselību, attiecībām, nākotni, pagātni, bērniem, vecākiem, kļūdām, kuras jau notikušas, un notikumiem, kuri varbūt nekad nenotiks. Prāts var būt ļoti čakls. Tas ražo scenārijus, brīdinājumus, “ja nu” variantus un iekšējas sarunas, kurās mēs mēģinām sagatavoties visam iespējamajam.
Bet ir neērta patiesība: uztraukšanās ļoti bieži neko neatrisina.
Tā rada sajūtu, ka kaut kas tiek darīts. It kā mēs būtu atbildīgi, piesardzīgi un gudri. Taču patiesībā uztraukšanās bieži ir līdzīga sēdēšanai šūpolēs. Tu kusties. Pat ļoti aktīvi kusties. Turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Ķermenis ir saspringts, prāts strādā, emocijas mainās, bet, kad paskaties apkārt, tu joprojām esi tajā pašā vietā.
Šūpošanās rada kustības ilūziju. Uztraukšanās rada risināšanas ilūziju.
Ir svarīgi atšķirt domāšanu no uztraukšanās. Domāšana ir skaidra un praktiska. Tā jautā: “Kas tieši notiek? Ko es varu darīt? Kāds ir nākamais solis?” Uztraukšanās parasti jautā: “Bet ja nu viss būs slikti? Bet ja nu es netikšu galā? Bet ja nu notiks vēl sliktāk?” Domāšana ved uz rīcību. Uztraukšanās bieži ved tikai uz vēl lielāku uztraukšanos.
Uztraukšanās ir kā šūpošanās — kustība ir, bet uz priekšu netiec
To apstiprina arī pētījumi. 2020. gadā publicētā eksperimentālā pētījumā “Worry impairs the problem-solving process” pētnieki secināja, ka uztraukšanās par personisku problēmu pasliktināja problēmu risināšanas procesu. Salīdzinājumā ar objektīvu domāšanu, uztraukšanās bija saistīta ar mazāk efektīviem risinājumiem, zemāku pārliecību par tiem un mazāku vēlmi tos īstenot. Citiem vārdiem — cilvēki domāja par problēmu, bet tas viņiem nepalīdzēja labāk rīkoties.
Tas ir ļoti cilvēciski. Mēs bieži uztraucamies nevis tāpēc, ka tas palīdz, bet tāpēc, ka gribam justies drošāk. Uztraukšanās šķiet kā mēģinājums kontrolēt dzīvi ar domām. Ja es pietiekami daudz par to domāšu, varbūt būšu gatavs. Ja iztēlošos sliktāko, varbūt tas mani nesāpēs. Ja visu laiku būšu saspringts, varbūt nekas mani nepārsteigs.
Bet dzīve tā nestrādā. Saspringts cilvēks nav labāk sagatavots cilvēks. Bieži viņš ir vienkārši noguris cilvēks.
Uztraukšanās arī nespēj mainīt pagātni. Tā nevar pārrakstīt sarunu, kurā pateicām par daudz vai par maz. Tā nevar atcelt kļūdu. Tā nevar izmainīt otra cilvēka izvēles. Un tā nevar garantēt nākotni. Lai cik reizes mēs galvā izspēlētu vienu un to pašu scenāriju, tas pats par sevi nepadara dzīvi drošāku.
Tas nenozīmē, ka mums jābūt vienaldzīgiem. Veselīga rūpēšanās ir vajadzīga. Ja ir problēma, ir vērts to ieraudzīt. Ja ir risks, ir vērts sagatavoties. Ja kaut kas sāp, ir vērts par to parūpēties. Bet starp rūpēm un uztraukšanos ir liela atšķirība.
Rūpes saka: “Es samaksāšu rēķinu, pierakstīšos pie ārsta, izrunāšos, atpūtīšos, sakārtošu vienu lietu.”
Uztraukšanās saka: “Viss var sabrukt, un man par to jādomā vēlreiz.”
Rūpes kustas uz priekšu. Uztraukšanās šūpojas uz vietas.
Tāpēc reizēm visgudrākais jautājums nav: “Par ko man vēl jāuztraucas?” Bet gan: “Vai šī uztraukšanās man šobrīd kaut ko dod?” Ja atbilde ir nē, tad varbūt nav jāturpina barot šo domu loku. Varbūt pietiek pamanīt: “Es atkal šūpojos.” Un tad maigi atgriezties pie tā, kas ir reāls: pie elpas, pie ķermeņa, pie šodienas, pie viena konkrēta soļa.
Ja kaut ko var atrisināt — risini. Ja nevar atrisināt šobrīd — ļauj tam pagaidām būt. Šī doma nav pasivitāte. Tā ir iekšēja disciplīna. Tā ir atteikšanās tērēt dzīvi darbībai, kas izskatās aktīva, bet neved nekur.
Dzīve jau tā ir pietiekami mainīga. Nav vajadzības vēl papildus dzīvot desmit izdomātās nelaimēs, pirms ir notikusi kaut viena īsta. Dažreiz miers sākas ar vienkāršu atzīšanu: “Es nevaru visu kontrolēt, bet varu izvēlēties, ko daru ar šo brīdi.”
Un šajā brīdī var nokāpt no šūpolēm. Ne tāpēc, ka viss ir atrisināts. Bet tāpēc, ka beidzot gribas iet uz priekšu.
