Smilšu pulkstenis
Es jautāju naktij: “Ko cilvēks te dara?”
Tā klusēja ilgi, tik zvaigznes vēl dega.
Tad vējš man pie auss ļoti lēnām čukstēja:
“Viņš nāk, lai uz mirkli sev mūžību redzētu.”
Mēs būvējam pilis no domām un bailēm,
mēs skaitām, kas pieder, kas zudis, kas būs.
Bet rīts atnāk klusi un visu pārkrāso,
un vakars bez jautājumiem paņem mūs.
Ne kauss ir tikai kauss, ne lūpas tik lūpas,
ne vīns tikai vīns, kad dvēsele slāpst.
Ir brīži, kad pasaule novelk sev plīvuru,
un cilvēks caur mīlu uz bezgalību kāpj.
Tāpēc nesaki: “Vēlāk.” Tas vārds ir kā smiltis —
jo ciešāk to turi, jo ātrāk tas krīt.
Ja sirds tev ko saka, tad klausies to tagad.
Var nebūt neviena, kas atkārtos rīt.
Dzīves kauss
Nesoli dzīvei, ka rīt sāksi dzīvot,
jo rītdiena pati vēl nav tavās rokās.
Šis vakars jau klusi pār plecu tev slīd,
un zvaigznes kā graudi birst debesu lokā.
Tu jautāji gudrajiem: “Kur ir tā jēga?”
Tie šķirstīja grāmatas, klusēja ilgi.
Bet roze pie loga bez vārdiem tev teica:
“Es ziedu. Un ar to pietiek pilnīgi.”
Ne vīns šeit ir vīns, ne kauss tikai kauss,
ne mīļotā skatiens ir vienīgi seja.
Kas dzīvi redz plakani, redz tikai mālu,
kas sirdī to lasa — tam atveras eja.
Tāpēc nesēro par smiltīm, kas kritušas,
un nebaidies no tām, kas vēl kritīs.
Kamēr tavās plaukstās ir silts šis mirklis,
dzer gaismu no tā — pirms tas izdzisīs.
